Padomju katorgas izveidošana 0
Katorgu kā kriminālā soda veidu Krievijas pagaidu valdība atcēla 1917. gadā, taču padomju režīms Otrā pasaules kara laikā to atjaunoja. Katorgas darbi tika piespriesti arī no Latvijas izsūtītajiem, kuri bēga, mēģinot atgriezties dzimtenē.
1943. gada 19. aprīlī Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) politbirojs apstiprināja PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēta projektu ”Par vācu fašistisko ļaundaru, kuri vainīgi pie padomju civiliedzīvotāju un gūstā kritušo sarkanarmiešu nogalināšanas un mocīšanas, dzimtenes nodevēju no padomju pilsoņu vidus un viņu atbalstītāju sodīšanas pasākumiem”. Ar dekrētu tika pasludināts publiskais nāvessods pakarot, kā arī noteikta vēl viena soda norma – nosūtīšana katorgas darbos uz 15 līdz 20 gadiem. Uz šā dekrēta pamata PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija 1943. gada 11. jūnijā izdeva pavēli ”Par katorgas darbu nodaļu organizēšanu PSRS IeTK labošanas darbu nometnēs”. Tolaik tika pavēlēts katorgas nodaļas noorganizēt Noriļlagā, Sevvostlagā un Vorkutlagā. Darba nespējīgiem un slimiem notiesātajiem katorgas darbu nodaļa bija jānoorganizē Karlagā.
Berijas pavēlei bija pievienota īpaša instrukcija par katordznieku turēšanu nometnēs. Tā prasīja izolācijas pastiprināšanu un katordznieku izmantošanu īpaši smagos darbos. Katordzniekus izvietoja atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem īpašās stingri apsargātās barakās ar aizrestotiem logiem un naktīs slēgtām durvīm.
Uz darbu dzina stingra konvoja apsardzībā. Darba diena bija stundu garāka nekā pārējiem ieslodzītajiem. Par atteikšanos no darba un par izstrādes normu neizpildīšanu, kā arī par režīma pārkāpumiem katordzniekus varēja sodīt ar darbadienas pagarināšanu vēl par stundu, nosūtīšanu vēl smagākos darbos, ieslodzījumu karcerī uz 20 diennaktīm un saukšanu pie kriminālatbildības.
Īpaša psiholoģiska nozīme katordznieku režīmā bija instrukcijas punktam ”Katorgas darbos notiesātajiem noteikt speciāla parauga un krāsas apģērbu ar ieslodzītā personīgā numura uzšuvi uz virsdrēbēm”.
Vēl garākus termiņus
PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks Černišovs 1945. gada 20. maijā Berijam nosūtītajā dienesta ziņojumā rakstīja: ”PSRS IeTK saņēmis slēdzienam VK(b)P CK sekretāra b. Hruščova vēstuli un PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēta ”Par katorgas darbu kā sodamēra piemērošanu” projektu. Biedrs [Ņikita] Hruščovs savā vēstulē raksta, ka tiesu praksē ir tādi gadījumi, kad brīvības atņemšana uz 10 gadiem ir pārāk mīksts sodamērs, un tiesas tādos gadījumos spiestas piemērot nošaušanu, jo to rīcībā nav cita daudz bargāka soda, kā brīvības atņemšana uz 10 gadiem. Sakarā ar to b. Hruščovs iesaka gandrīz par visiem Kriminālkodeksa pantiem, kuri kā galēju sankciju paredz augstāko sodamēru, papildus noteikt notiesāšanu ar katorgas darbiem ar termiņu no 15 līdz 20 gadiem. Šo sodamēru b. Hruščovs motivē ar vēlēšanos saglabāt fiziski spēcīgus cilvēkus, lai viņus izmantotu darbos attālās un sevišķi smagās Padomju Savienības vietās.”
Tālāk Černišovs izskaidro iekšlietu struktūru apsvērumus, kādēļ Hruščova priekšlikumi noraidāmi.
Dokumentā teikts, ka kopš dekrēta piemērošanas brīža katorgas darbi piemēroti nedaudz vairāk kā 29 000 cilvēku – ienaidnieka palīgiem. ”Jaunu un tik smagu soda sankciju kā katorgas darbi plaša piemērošana uzvarošā kara beigās nez vai būtu lietderīga.” Turklāt izrādījās, ka liels skaits ar katorgu notiesāto ir darba nespējīgi un nevar tikt iesaistīti nekādos, vēl jo vairāk katorgas darbos.
”Katordznieku darba izmantošana PSRS IeTK nometņu apstākļos ir sarežģīta, jo tikai no katordzniekiem vien ražošanas nometnes nokomplektēt nav iespējams un tās ir jāpapildina ar speciālistiem no brīva līguma strādniekiem vai ar citādu soda mēru notiesātajiem.
Darba pieredze ar katordzniekiem Vorkutas akmeņogļu nometnē liecina, ka ar 15 – 20 gadiem katorgas darbos notiesātie speciālā režīma apstākļos zaudē perspektīvu izturēt termiņu līdz galam. No tā rodas morāla nospiestība un pilnīgs darba stimula trūkums, un tādējādi katordznieku darba režīms ir daudz mazāk efektīvs nekā parasto nometņu ieslodzīto darbs, turklāt darbaspēju zaudēšana pēc 5 – 6 gadiem ir gandrīz obligāta,” ziņojumā atzina Černišovs.
Kontingenta paplašināšana
Varētu domāt, ka kara apstākļos katorgas darbi tiks piemēroti tikai 1943. gada 19. aprīļa dekrētā minētajiem ”ļaundariem”, taču patiesībā necilvēcīgajiem katorgas darbiem jau miera apstākļos pakļāva arī daudzas citas dažādos laikos izsūtīto kategorijas. Tie bija pilnīgi nevainīgi cilvēki, kuru vienīgais “noziegums” bija nevēlēšanās samierināties ar tiem nodarīto klajo netaisnību.
Pēckara gados specpārvietoto vidū bija ļoti izplatītas cerības un pat pārliecība par viņu drīzu atbrīvošanu. Taču 1948. gada beigās šīs cerības sabruka. Šajā laikā, gandrīz vienlaicīgi ar ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948. gada 10. decembris) PSRS Augstākās padomes prezidijs 1948. gada 26. novembrī izdeva slepenu dekrētu ”Par kriminālatbildību par bēgšanu no obligātā un pastāvīgā nometinājuma vietām personām, kuras uz Padomju Savienības attālajiem rajoniem izsūtītas Tēvijas kara laikā”.
Dekrēts ne tikai visrupjākā veidā pārkāpa cilvēka tiesības, par kurām tolaik padomju pilsoņi neko pat nenojauta, bet bija klajā pretrunā pat ar pastāvošo likumdošanu.
Minētais dekrēts norādīja: ”Lai nostiprinātu nometinājuma režīmu PSRS Augstākā orgāna Tēvijas kara laikā izsūtītajiem čečeniem, karačajeviešiem, ingušiem, balkāriem, kalmikiem, vāciešiem un citiem, kā arī sakarā ar to, ka viņu izsūtīšanas laikā nebija noteikti viņu izsūtīšanas termiņi, noteikt, ka minēto personu izsūtīšana uz Padomju Savienības attāliem rajoniem ir veikta uz mūžu, bez tiesībām atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Par patvaļīgu izbraukšanu (bēgšanu) no obligātajām nometinājuma vietām šie vainīgie izsūtītie ir jāpakļauj saukšanai pie kriminālatbildības. Par šo noziegumu sodamēru noteikt 20 gadus katorgas darbos.”
1948. gada 26. novembra dekrēts tika attiecināts arī uz 1949. gada martā izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem. 1949. gada 29. janvāra PSRS Ministru padomes lēmumā par kulaku, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu no Baltijas bija teikts: ”Minēto kategoriju personas nometināt uz mūžīgiem laikiem, attiecināt uz tām PSRS APP 1948. gada 26. novembra dekrētu. (..) Uzdot PSRS Iekšlietu ministrijai nodrošināt (..) nometināto atbilstošu uzskaiti, ieviešot režīmu, kas izslēgtu jebkādu bēgšanas iespēju.”
Bēgt no ziemas
Ar Latvijas PSR valsts drošības ministra ģenerālmajora Alfona Novika 1949. gada 4. martā apstiprināto slēdzienu no Rēzeknes apriņķa Nautrēnu pagasta Žogotu sādžas uz Omskas apgabala Poltovkas rajonu 1949. gada 25. martā tika izsūtīts Aloizs Gudrītis, viņa sieva Tekla un dēls Aloizs. 15. aprīlī viņiem lika parak-stīties par iepazīstināšanu ar PSRS APP 1948. gada 26. novembra dekrētu un brīdinājumu, ka par bēgšanu draud nosūtīšana katorgā. Tomēr Gudrīšu dēls Aloizs 31. jūlijā no nometinājuma vietas aizbēga. 11. augustā viņu aizturēja pie kāda vilciena. Pratināšanā uz izmeklētāja jautājumu, kādēļ nolēmis bēgt, lai arī zinājis, kas par to draud, Aloizs Gudrītis atbildēja: ”Iemesls bēgšanai no nometinājuma vietas, kā jau es teicu, bija tas, ka es baidos no bargās ziemas, jo, vēl Latvijā esot, runāja par to, ka Sibīrijā esot liels sals. Kad mēs 1949. gada aprīlī atbraucām uz Omskas apgabalu, bija ļoti auksts, un tamdēļ es (..) nolēmu aizbraukt atpakaļ uz Latviju.” IeM Omskas apgabala pārvalde izmeklēšanas lietu nosūtīja Sevišķajai apspriedei, kas 1950. gada 14. aprīlī Gudrītim piesprieda 20 katorgas gadus.
1949. gada 25. martā no Ludzas apriņķa Ciblas pagasta Ļadinas sādžas kopā ar meitu Ļubu, mazmeitām Mariju un Nadeždu tāpat tika izsūtīta vecāmāte Irina Ignatjeva. 1949. gada 8. aprīlī Tomskas apgabala Tuganskas rajona IeM daļas vecākais leitnants Usoļičevs viņai lika parakstīt šādu saistību: ”Man, izsūtītajai Irinai Iļjas meitai Ignatjevai, dzimušai 1882. gadā, dzīvojošai Tomskas apgabala Tuganskas rajonā, ir paziņots PSRS Augstākās padomes prezidija 1948. gada 26. XI dekrēts par to, ka es specnometinājumā esmu izsūtīta uz mūžīgiem laikiem bez tiesībām atgriezties agrākajā dzīvesvietā un par patvaļīgu izbraukšanu (bēgšanu) no obligātā nometinājuma vietas es tikšu notiesāta uz 20 gadiem katorgas darbos. Pēc Ignatjevas personīgā lūguma parakstījās Seņkova.” (Ignatjeva bija analfabēte.) Taču, neraugoties uz stingro uzraudzību, Ignatjeva no nometinājuma vietas aizbēga. Aleksandrovas speckomandantūras komandants kapteinis Ivaškins 1949. gada 29. oktobra ziņojumā Tuganskas rajona IeM daļas priekšniekam majoram Zinovjevam norādīja: ”No L. Goršku sādžas aizbēga izsūtītā – latviete (tā tekstā. – J. R.) Irina Iļjas meita Ignatjeva, dzimusi 1882. gadā, pēc tautības krieviete.” Tika izsludināta Vissavienības meklēšana.
67 gadus vecajai Irinai Ignatjevai izdevās sasniegt Latviju, kur viņu atkārtoti arestēja 1950. gada 14. februārī. Sevišķā apspriede nolēma: ”Par bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas ieslodzīt nometnē uz divdesmit gadiem katorgas darbos, bet, ņemot vērā vecumu un veselības stāvokli, vadoties pēc KPFSR KK 51. un 53. panta, sodu samazināt līdz pieciem gadiem labošanas darbu nometnē nosacīti, termiņu skaitot no 1950. gada 14. februāra, viņu nosūtīt atpakaļ uz obligāto nometinājuma vietu.”
Ne visus noķēra
Bēgšana no nometinājuma vietām bija ierasta, plaša un faktiski nenovēršama parādība. Laikposmā no 1932. līdz 1940. gadam no ”kulaku” nometinājuma vietām aizbēga 629 042 cilvēki, no tiem 235 120 sameklēja un nosūtīja atpakaļ nometinājumā. No 1941. līdz 1947. gadam izbēga 57 844, bet 1947. gadā – 19 555 cilvēki. Šajā laikā notvertajiem bēgļiem parasti piesprieda no trim līdz pieciem gadiem ieslodzījumā gulaga nometnē. Pēc 1948. gada 26. novembra katorgas dekrēta pasludināšanas bēgšanas gadījumu skaits samazinājās. Tas bija saistīts ar režīma pastiprināšanu. 1949. gada pirmajā pusē no kopējā izsūtīto un specnometināto skaita – 2 562 830 cilvēkiem, kas atradās IeM orgānu uzskaitē, aizbēga 845 cilvēki. 722 no tiem atkal arestēja.
Katorgas vietās viss bija vērsts uz to, lai ieslodzīto pazemotu, demoralizētu, sagrautu viņa veselību, piespiestu aizmirst tuviniekus, radus un draugus, atņemtu jebkādu informāciju par notikumiem pasaulē, iznīcinātu viņā cilvēku, personību un izdzīvošanas perspektīvu. Katorgas darbu piemērošana ne kara noziedzniekiem, bet nepaklausīgajiem – mūža nometinājumā izsūtītajiem ir viens no staļiniskā režīma lielākajiem noziegumiem.
Par laimi, nevienam izsūtītajam aizbēgušajam piespriestos 20 katorgas gadus izciest nevajadzēja. Ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1954. gada 13. jūnija dekrētu 1948. gada 26. novembra dekrēts tika atcelts. Tika pārskatīti arī Sevišķās apspriedes lēmumi par agrāk notiesātajiem bēgļiem katordzniekiem. No katorgas darbiem viņus atbrīvoja un nosūtīja atpakaļ uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām vēlāk varēja atgriezties dzimtenē.
