Latviešu zemnieku saimniecībās 11
Paveicās tiem apmēram 30 000 – 40 000 padomju karagūstekņu, kuri, lielākoties sākot ar 1942. gada pavasari, tika nodoti darbā latviešu zemnieku saimniecībās, kur viņiem bija iespēja pamazām atgūt veselību un atgriezties daudzmaz normālā dzīvē. Kā vēlāk atcerējās sarkanās armijas jaunākais leitnants Boriss Sokolovs, tad, strādājot pie meža tehniķa Valda Blankenburga Rīgas pievārtē, viņš novērojis, ka cilvēki šeit “pat kara laikā, pēc mūsu saprašanas, dzīvoja ne trūcīgi”. V. Blankenburga mājas bēniņos viņš varējis lasīt 30. gados izdotās avīzes un žurnālus krievu valodā, svētku reizēs cienāts ar truša cepeti, bet 1941. gada Ziemassvētkos no sava saimnieka pat saņēmis dāvanu – skaistu papirosu kārbu ar uzrakstu “Rīga”. Arī kādā vācu Drošības policijas un SD komandierim Latvijā 1942. gada martā adresētajā politiskās policijas ziņojumā bija konstatēts, ka padomju karagūstekņi parasti dzīvo vienās telpās ar pārējiem saimniecības ļaudīm un nereti kopā ar paša ģimeni. Tāpat netiek ievēroti noteikumi par gūstekņu uzraudzību, jo tie no saimniecību robežām bez uzraudzības tiek izlaisti vieni vairākus kilometrus. Nereti konstatēti gadījumi, ka gūstekņi vieni paši pajūgos brauc pēc malkas pat 15 kilometru attālumā. Turklāt gūstekņu apģērbam trūkst atšķirības zīmju, tāpēc viņus pēc ārējā izskata nav iespējams atšķirt no vietējiem iedzīvotājiem, jo visi esot labi nobaroti un vairums ietērpti pašu lauksaimnieku izsniegtajās drēbēs. Starp gūstekņiem esot arī tādi, kuri pauž komunistisku pārliecību, ko paši lauksaimnieki apzināti slēpjot, jo baidoties, ka, ja tāds gūsteknis tiktu atņemts, saimniecība paliktu bez strādnieka.
Frontei tuvojoties, palielinājās gūstekņu bēgšanu skaits. Bija arī gadījumi, ka tas notika, dažkārt pat uzbrūkot un nogalinot savus saimniekus, par to tika ziņots avīzēs, mudinot lauksaimniekus pret gūstekņiem izturēties pēc gūstekņu turēšanas mājas arestā noteikumiem, kuri lielākoties tika pārkāpti un ar kuriem lauksaimnieki bija neapmierināti un nereti pat zobojās. Bēgšanu visbiežāk saistīja ar baumām par drīzu kara beigšanos un silta laika iestāšanos. Daļa karagūstekņu nonāca arī dienestā dažādos Vācijas armijas bruņotajos formējumos, t.sk. bijušā sarkanās armijas ģenerālleitnanta Andreja Vlasova komandētajā Krievu atbrīvošanas armijā.
Nereti gan tieši vietējo iedzīvotāju atbalsts bija tas, kas karagūstekņiem palīdzēja izdzīvot un sagaidīt kara beigas. “Tagad, jau dzīves norieta gados, aizvien vēl atceros visu pārdzīvoto un katru reizi sirdī un dvēselē esmu pateicīgs saviem draugiem latviešiem, kuri nepameta mani manas dzīves visgrūtākajos brīžos un izglāba man dzīvību,” tā jau pēc ilgākas laika atstarpes kara laikā pārdzīvoto atcerējās bijušais sarkanās armijas 267. sapieru bataljona karavīrs Nikolajs Sevčenko. Viņš pēc nonākšanas vācu gūstā jau 1941. gada rudenī tika nosūtīts darbā Rubas pagastā Kurzemē, kur pusgada laikā iemācījās latviešu valodu un cieši sadraudzējās ar Dekšenieku māju saimnieka Galenieka bērniem Andri un Ritu, kuri pret viņu neizturējās kā pret gūstekni, bet kā pret vecāku biedru. Gūstot ievainojumu malkas sagādes darbos, N. Sevčenko netika nosūtīts atpakaļ uz karagūstekņu nometni, bet nonāca Jelgavas slimnīcā, kur dr. Ringolds Čakste izglāba viņa roku no amputācijas. Kara beigās, uzdodoties par latvieti, kurš savainojuma dēļ nav iesaukts armijā, viņam izdevās pārdzīvot gan ieslodzījumu Liepājas cietumā, gan Štuthofas koncentrācijas nometnē un pēc atbrīvošanas vēl par jaunu karot sarkanajā armijā. Karagūstekni Fjodoru Ņikinu izglāba viņa saimnieks Bebru sakaru kantora priekšnieks Voldemārs Zapravskis, kurš gūstekni ne tikai paslēpa un aprūpēja Brencēnu māju siena šķūnī, bet 1944. gada augustā, ņemot palīgā drosmi un izdomu, bēgļu ratu pajūgā izveda cauri vācu žandarmu ķēdei. Tomēr arī izdzīvojušo karagūstekņu liktenis nereti bija neapskaužams – pēc kara beigām un atbrīvošanas daudzi no viņiem kā “dzimtenes nodevēji” tūlīt nonāca padomju gulaga nometnēs.
