Karagūstekņu mirstība laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim bija ļoti liela. Ļoti daudz upuru līdzi paņēma ne tikai bads, bet arī izsituma tīfa epidēmija, kas 1941. gada nogalē izcēlās antisanitāro apstākļu dēļ. Sākotnēji vēl nebija izlemts, ko darīt ar padomju karagūstekņiem, tādēļ stratēģisku apgādes iemeslu dēļ viņiem sāka samazināt pārtikas devas, jo Vācija sev nevajadzīgas personas nevēlējās apgādāt ar pārtiku, un tas galu galā noveda pie masveida karagūstekņu mirstības. Saskaņā ar oficiālajiem datiem visā Ostlandē (nacistu okupētās Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas) 1941. gada novembrī atradās 231 000 karagūstekņu, taču dažu mēnešu laikā to skaits bija samazinājies par vairāk nekā 80 000 cilvēku un 1942. gada 1. februārī bija tikai 149 294 karagūstekņi. Pēc bargās ziemas, kad karagūstekņu nometnēs vidēji dienā mira 100 – 200 cilvēku, gūstā kritušo sarkanarmiešu skaits Latvijas teritorijā sasniedza 59 805 personas un turpināja samazināties ne vairs slikto un nepieņemamo dzīves apstākļu un bada dēļ, bet tamdēļ, ka viņi tika nosūtīti darbos uz Vāciju vai izmantoti citām vajadzībām. 11
Trešā reiha darbaspēks
No 1942. gada janvāra nacistu okupācijas varas īstenotā sistemātiskā “bada politika” pret padomju karagūstekņiem tika pārtraukta un masveidīga gūstekņu nonāvēšana vairs nebija aktuāla. Turpmāk gūstekņi bija vajadzīgi kā piespiedu darbaspēks gan uz vietas Ostlandē, gan arī pašā Vācijas reihā. 1942. gada 27. jūnijā izdotajā rīkojumā par pārtikas līdzekļiem karagūstekņiem bija noteikts, ka gūstekņu uzturam izmantojami pārtikas pārstrādes blakus produkti un pārpalikumi (piemēram, kartupeļu mizas, kāpostu lapas, no kauliem vārīts buljons u. tml.), kas turklāt izsniedzami tikai pēc noteiktu darba izstrādes normu izpildīšanas. Gūstekņu apģērbam un apaviem izmantoja nogalināto ebreju drēbes un apavus, kas ar šādu mērķi 1941. gada vasarā un rudenī (kamēr gūstekņi vēl valkāja savus armijas frenčus un zābakus) tika stingri uzskaitīti un nodoti vācu okupācijas iestāžu pārziņā un pēc tam izsniegti pēc pieprasījuma. Vērmahta izveidotā sarkanās armijas karagūstekņu izmantošanas, uzturēšanas, apsardzes un apgādes sistēma darbojās perfekti gandrīz bez nekādiem papildu ieguldījumiem.
Oficiālajā presē parādījās arī brīdinājumi, ka uz un no darba vietām soļojošiem padomju karagūstekņiem aizliegts pasniegt maizi vai sniegt cita veida atbalstu, par ko draudēja bargi sodi. Kā liecina viens no apsardzes policijas dienesta vadītāja ziņojumiem SS un policijas vadītājam Latvijā, tad 1941. gada 20. – 21. septembrī Liepājā tika apcietināta kāda sieviete un vīrietis, kuri bija kūdījuši uz sacelšanos, pasnieguši maizi krievu gūstekņiem un sarunājušies ar viņiem krievu valodā aviācijas lidlauka celtniecības laikā. Turpretī 1942. gada 11. februārī Rīgā bija aizturēta Lāčplēša ielā 114 dzīvojusī Irina Koļesņikova, kas bija līdzdarbojusies ieroču sagādē gūstekņiem, un Sekletīnija Haritonova no Gogoļa ielas 12, kas bija slēpusi pie sevis padomju karagūstekņus.
Holokausta pārdzīvotājs Aleksandrs Bergmanis apcietinātos padomju karagūstekņus Rīgas ielās atceras kā tādus, kas “skrandās tērpti, bieži vien bez apaviem, ar asiņainiem pārsējiem, zemu noliektām galvām – viņi atstāja tik nožēlojamu iespaidu, ka, mums, kuriem pašiem nebūt neklājās saldi, raugoties uz viņiem, sirds vai plīsa pušu. Kolonnā šie karavīri parasti soļoja pa trim – divi balstīja trešo, un tāda solidaritāte man šķita ļoti būtiska. Mēs dzirdējām, ka viņi tūkstošiem mirstot no neizturamā bada, slimībām, ievainojumiem.” Liels gan izrādījās A. Bergmaņa pārsteigums, kad kādā mīnus 40 grādu ļoti aukstā 1942. gada janvāra dienas agrā rītā, nosūtīts uz darbu Rīgas ostā, viņš bija aculiecinieks tam, ka nakts maiņas darbu beigusi kāda apcietināto padomju karagūstekņu grupa, ieraugot šeit ieradušos ebreju kolonnu, sākusi dziedāt viņus aizskarošu dziesmu, kaut arī paši atradušies ne mazāk nožēlojamā stāvoklī kā ieslodzītie ebreji.
