Padomju karagūstekņi nacistu okupētajā Latvijā – nometnes vai darbs laukos 11
Viena no ilgus gadu desmitus noklusētām Otrā pasaules vēstures tēmām ir PSRS Sarkanās armijas karavīru atrašanās nacionālsociālistiskās Vācijas gūstā. Jāatceras, ka padomju militārā doktrīna vadījās pēc formulas “labāk nāve nekā gūsts”, tāpēc sarkanarmiešu padošanos gūstā uzskatīja par gļēvuma pazīmi, jo tie nebija pietiekami labi cīnījušies, ja jau palikuši dzīvi. Ne Padomju Savienība, ne nacionālsociālistiskā Vācija viena pret otru neievēroja arī Hāgas un Ženēvas starptautiskās konvencijas par apiešanos ar karagūstekņiem, kas vēl vairāk pasliktināja viņu neapskaužamo stāvokli. Otrā pasaules kara laikā vācu gūstā nonāca ap 5,7 miljoni padomju karavīru un virsnieku, no kuriem 3,3 miljoni (57%) mira no aukstuma, bada, slimībām, smagā darba vai vienkārši tika nogalināti. Traģisks un nežēlīgs bija arī sarkanarmiešu liktenis padomju karagūstekņu nometnēs nacistu okupētajā Latvijā.
Stalag-350 Rīgā
1941. gada vasarā Latvijas teritorijā gūstā kritušie sarkanarmieši pakāpeniski tika pārvietoti uz lielajām pilsētām Rīgu, Jelgavu, Daugavpili un Rēzekni. Vasaras beigās šeit sāka pienākt arī pirmie lielie gūstekņu ešeloni no vācu karaspēka ieņemtajiem PSRS apgabaliem, jo Latvijā nonāca armijas grupas “Ziemeļi” (Nord) Igaunijas un Ziemeļkrievijas frontēs gūstā saņemtie karavīri. Padomju karagūstekņi Latvijā tika izvietoti “oflagos” (nometnes sagūstītajiem virsniekiem), “dulagos” (pārsūtīšanas jeb tranzīta, dažkārt arī pagaidu koncentrācijas nometnes), “štalagos” (stacionāras nometnes kareivjiem un seržantiem) un karagūstekņu “lazaretēs”. 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā izveidoja četras lielās karagūstekņu nometnes jeb “štalagus”: Stalag-340 Daugavpilī, Stalag-347 Rēzeknē, Stalag-351 Valkā un Stalag-350 Rīgā. Visām šī nometnēm bija nodaļas dažādās vietās Latvijas provincē, t.sk. Stalag-350 divas lielākās nodaļas jeb apakšnometnes bija izveidotas Jelgavā un Salaspilī.
Saskaņā ar vācu datiem 1941. gada decembrī Stalag-350 Rīgā uzturējās 20 600, Jelgavā 11 700, bet Salaspilī 2400 padomju karagūstekņu. Stalag-350 galvenā nometne atradās Rīgā, Pērnavas ielā 25/29. Tās komandants bija majors Zulcbergers, vēlāk – apakšpulkvedis Jarcebeckis. Sākumā šajā nometnē bija tikai divas bijušās armijas kazarmas, kā arī agrākā virsnieku kluba ēka un staļļi. Tā kā gūstekņu lielākajai daļai nācās dzīvot zem klajas debess, viņi mēģināja izrakt seklas zemnīcas. 1941./1942. gada ziemā ātrumā uzcēla desmit neapkurināmas barakas. Nāras uzslēja pat piecos stāvos, tomēr visiem vietas tāpat nepietika. Stalag-350 ieslodzījuma vietas Rīgā atradās arī dažādu fabriku korpusos K. Barona, K. Valdemāra, Daugav- grīvas un Bruņinieku ielā, Krustabaznīcas kazarmās un kazarmās Maskavas ielā, Spilves aerodromā, Eksporta ostā, Mežaparkā, Āgenskalnā un citur. Gūstā saņemtos sarkanarmiešus izvietoja un nodarbināja arī Ziepniekkalnā, Šmerlī, Biķernieku mežā, Dreiliņos, Rumbulā, Salaspilī, Šķirotavā, Spilvē un citur.
Pērnavas ielas štalagā ieslodzīto karagūstekņu neapskaužamais liktenis ir attēlots arī Vizmas Belševicas autobiogrāfiskajā romānā “Bille dzīvo tālāk” (1996). Tobrīd tikai desmitgadīgā meitene no pretējās mājas loga Grīziņkalnā redzēja Pērnavas ielas karagūstekņu nometnes ainu, kur “plānas sniega mēles laizās gar pelēkām barakām. No skursteņiem nekūp dūmi. Būtu jel kurinājuši, sētas kaktā līdz pašai žoga augšai apputinātu baļķēnu kaudze, krustu šķērsu samesta. Dīvaini, cik ļoti tādi apsniguši baļķēni var izskatīties pēc cilvēkiem. Billei rēgojas basas, zili melnas kājas, kāda dūre vai izplesti pirksti, galvu kunkuļi. Bille skatās uz spocīgajiem baļķēniem un tad ar mutei aizsistu plaukstu iedzen brēcienu atpakaļ. Tie ir cilvēki! Tā ir līķu kaudze līdz pašai žoga augšai!”
