Padomju ideoloģiskais mantojums kā greizais spogulis 0
Padomju varas lielākais “nopelns” ir bijušo vērtību sagraušana un jaunu cilvēku, kuriem trūkst vēsturiskās atmiņas, nav nojēgas, cieņas un izpratnes par tradīcijām, veidošana. Savu valdīšanu boļševiki sāka ar to, ka apgānīja iepriekšējās varas simbolus.
Baznīcām nozāģēja krustus un dievnamu telpās ierīkoja graudu noliktavas vai lopu novietnes. Nebija nekā nosodāma, ja sarkanarmietis nošautajam buržujam noņēma pulksteni un turpināja to valkāt pats.
Padomju ideoloģiskais mantojums kā greizais spogulis mūs vajā līdz pat šai dienai. Nekas nav mainījies, apzināti vai ne, bet simbolu un vērtību apgānīšana turpinās ar varenu spēku un tiek pacelta reliģijas līmenī. Devītajā maijā Rīga bija pilna ar Jura krusta (Georgija) lentītēm. “Latvijas Avīzē” izlasīju profesora Stroda publikāciju par Jura krusta ordeni. To nodibināja cariene Katrīna Otrā un sākotnēji piešķīra vien augstākajiem Krievijas impērijas virsniekiem, bet vēlāk arī zemākajām virsnieku pakāpēm un karavīriem. Dodoties kaujā pret boļševikiem, baltgvardi savas krūtis demonstratīvi izrotāja ar Jura krustiem. Komunisti Jura krusta ordeņa kavalierus ienīda, slepkavoja un mocīja gulaga nometnēs. Tika darīts viss, lai atmiņas par šo apbalvojumu izdzēstu no krievu tautas atmiņas, – padomju armijā Jura krustus nepiešķīra. Toties Otrā pasaules kara laikā to piešķīra Vlasova armijas karavīriem – krievu armijai, kas pārgāja nacistiskās Vācijas pusē un karoja pret padomju armiju.
Kāpēc jārotājas ar to ordeņu lentītēm, kuru nēsātājus komunisti slepkavoja un pret kuriem karoja kā pilsoņu kara, tā Otrā pasaules kara frontēs?
Padomiskajai domāšanai nav tautības. Kara laikā vācieši ļāva zemnieku saimniecībās nodarbināt karagūstekņus. Tādi bija arī Lielvārdē, un trīs no viņiem – pagasta vecākā Jāņa Miezīša mājā. Pret krieviem izturējās labi, Miezīšu ģimene ēda ar gūstekņiem pie viena galda, tiem bija iedotas labas drēbes, un viņi nebija pārmērīgi pārkrauti ar darbu. Mājās dzīvoja Jāņa māte un Jāņa sievas Elzas tēvs. Abiem sirmgalvjiem bija tuvu pie astoņdesmit. Vēl bija Jāņa un Elzas bērni – piecus un trīs gadus veci. Dienā, kad Jānis Miezītis aizkavējās pagastmājā, gūstekņi ar cirvjiem nosita Elzu un abus sirmgalvjus. Bērni bija aizskrējuši pie kaimiņiem ar asiņainām rociņām un teikuši: māmiņa rokas kustina, bet neceļas augšā. Vācieši slepkavas pakāra tirgus laukumā. Vietā, kur sodīja necilvēkus, padomju laikā uzstādīja piemiņas akmeni Otrajā pasaules karā kritušajiem ar uzrakstu – “Kritušo piemiņas cienīgi esiet!”. Pieņemu, ka nebija ļauni domāts, bet tolaik daudziem vietējiem tā likās zaimošana. Pagājušā gada 18. novembrī pensionāri turp devās nolikt ziedus. Visticamāk, atkal nebija ļauni domāts, bet kaut kā muļķīgi tomēr. Vietējai pagastvarai vajadzētu padomāt par Latvijas valstij piemērotu piemiņas zīmi, citādi vecajiem ļaudīm jādodas pie divdomīga akmens.
