“Padomju cilvēks kā neārstējams vīruss.” Saruna ar režisoru un scenāristu Ivo Briedi 61
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Režisors un scenārists Ivo Briedis un žurnāliste Rita Ruduša, abi dzimuši PSRS, jaunā dokumentālajā filmā “Homo Sovieticus” meklē atbildi uz jautājumiem, vai Padomju Savienība tiešām ir beigusies un vai tās sociālās inženierijas “produkti” – padomju cilvēki jeb “homo sovieticus” arvien ir starp mums un mūsos pašos. Pirmizrāde – šodien, 23. augustā.
2021. gadā aprit 30 gadi kopš PSRS impērijas sabrukšanas, taču filmas veidotāji fiksē, ka pēdējos gados tiek atdzīvināti gan totalitārās varas simboli, gan no jauna pārradīts padomju impērijas vēsturiskais stāsts.
“Šī nav tik daudz filma, lai izglītotu jaunatni par padomju laikiem, bet gan personisks aicinājums uz pašrefleksiju skatītājiem, spriežot par totalitāras domāšanas pārmantojamību, atpazīstot sevī padomju cilvēku. Tas, ka mums šobrīd nav totalitārisma, nav pašsaprotami, ir jābūt nomodā, jāseko līdzi, vai varam atpazīt tā iedīgļus,” sarunā pirmizrādes priekšvakarā teic režisors Ivo Briedis.
Filmas pirmizrāde bija plānota jau pavasarī, tā jau sākusi starptautisku ceļu – izrādīta Prāgā, tiks demonstrēta Rumānijā, bet Latvijas pirmizrādes datums izvēlēts 23. augustā, ko zinām kā Molotova–Ribentropa pakta datumu. Tas apzināti?
I. Briedis: Filma bija gatava jau pagājušā gada novembrī, bet ierobežojumu dēļ nolēmām, ka tas nav īstais brīdis un filmai būtu vajadzīgs labāks konteksts. Tā arī ir – 23. augustā, kad fonā ir pakts, Berlīnes mūris. Novembrī šķita, vēl jāpagaida, likās, ka dažās valstīs mainīsies politiskie režīmi – īpaši Krievijā šķita, ka kaut kas briest. Tomēr nekas tur nenobrieda, bet Baltkrievijā tagad ir vēl sliktāk.
“Homo sovieticus” ir krievu padomju rakstnieka Aleksandra Zinovjeva sarkastisks apzīmējums tā dēvētajam padomju cilvēkam, piedēvējot tam zināmu īpašību kopumu – inerts, individuāli bezatbildīgs, varu pieņemošs, bet klusībā pret to rūgstošs. Jūsu filmā meklējat šo padomju cilvēku toreiz un mūsdienu sabiedrībā, arī pats sevī. Izdevās identificēt?
Patiesi, formulējumu ir ļoti daudz, un ir viegli tajos iestigt. Mums pašiem bija bažas par Zinovjeva citēšanu filmā. Grāmatas sākumā “homo sovieticus” viņam ir sarkasma objekts, bet tālāk viņš ar to lepojas, beigu beigās viņš pats kļūst par “homo sovieticus” – pats pēc trimdas Vācijā atgriežas Krievijā.
Arī viņa aprakstītais radījums ir mainīgs – tas nav konkrēts cilvēks, bet dzīvas radības paveids, kurš saslimis ar šo īpašo “homo sovieticus” vīrusu, kas ir daudz indīgāks par gripu, alkoholismu vai narkomāniju, jo no tā tikt vaļā nevar. Zinovjevs to pētīja un pats ar to saslima, daudzu liberālu cilvēku atmiņās paliekot kā ļoti reakcionārs personāžs.
Filmā nonācām pie secinājuma, ka nav vienas “homo sovieticus” formulas.
Drīzāk aicinām skatītāju paskatīties uz sevi, vai pašā ir kaut kas no “homo sovieticus” un kā ar to tikt galā.
Filmā varam izsekot tam, kā pēc žurnālista Ingus Bērziņa impulsa uzmeklējāt cilvēkus mūsdienās, kuri kā jaunieši pirms 25 gadiem Vladimira Poznera raidījumā izteicās, vai vēlas saglabāt Padomu Savienību. Viņi bija no dažādām padomju zemēm – Azerbaidžānas, Krievijas, Armēnijas, Čehijas, katram šī attieksme bija nedaudz cita. Bet kāda ir jūsu interese šobrīd runāt par šo padomju cilvēku saistībā ar Latviju?
Var teikt, ka Latvijā šī padomju cilvēka tēma nav tikai padomju periodam piederīga, jo, iespējams, tās saknes tiecas senāk, atceroties tā dēvēto latvieša kalpa gēnu vai runājot par dzimtbūšanas mantojumu. Tomēr neesmu dzirdējis, ka cilvēki atsauktos uz dzimtbūšanu kā uz kaut ko pozitīvu un atkārtojamu, bet esmu dzirdējis, ka cilvēki tā dara, runājot par padomju laikiem.
Daudzu prātos padomju laiks tomēr ir visai gaišs periods, tiek paustas šādas muļķības – “visi bijām brāļi” vai “dzīvojām vienlīdzībā”.
Otra lieta – tā ir nesena pagātne. Ir cilvēki, kuri kaut kādā veidā iespaido savus pēcnācējus, sakot, ka paldies Dievam vai, tieši otrādi, diemžēl padomju laiks ir beidzies. Kaut kādā veidā šis padomju diskurss ir cilvēku prātos – pat jaunos cilvēkos.
Filmā pausts, ka padomju cilvēkam aktuāls dalījums “viņi – vara, mēs – tauta”…
Jā, tas ir raksturīgs. Un šis dalījums “viņi – vara, un mēs – pārējie” ir bīstams. Tā ir absolūta nesapratne par to, kādā sistēmā mēs šobrīd cenšamies dzīvot. Tādiem cilvēkiem demokrātija ir “tikai tā saucamā”, tāds kā lamuvārds – viņi nesaprot sabiedrības solidaritāti, kurā mēs katrs tomēr esam politiski cilvēki.
Senajiem grieķiem apolitiskais jeb ārpus politikas esošais cilvēks bija idiots, un es īstenībā varētu apgalvot kaut ko līdzīgu. Visiem nav jābūt parlamentā kā deleģētiem deputātiem, bet mums ir iespēja piedalīties politikā. Uzņemties atbildību par to, kas notiek.
Šī atkratīšanās no atbildības ir tas, ko redzu katru dienu, un nav visai patīkami uz to skatīties.
Tas, iespējams, ir šis “sovieticus”, kurš nāk no laika, kad bija tikai viena partija pēc konstitūcijas un, kā komunisti lems, tā būs, mums pārējiem nav tur jāmaisās. Un daudzu prātos tas tā ir joprojām.
Uz valdības un tautas nošķīrumu šobrīd ar milzu jaudu spiež populisti, vācot politisko kapitālu, un uz mirkli pat šķiet, ka tas iedarbojas. Kāpēc?
Jo tā ir vienkāršāk. Kā mūsu filmā saka vēsturniece Anne Aplbauma, ir kaut kāds procents cilvēku, kuriem vienmēr šķitīs, ka vajag “stingro roku” vai vienkāršus noteikumus, jo demokrātija tikai visu sarežģī.
Šos cilvēkus izmantos šie skaļie cilvēki jeb populisti.
Ja spēkā ir vienkāršā recepte “viņi – vara, mēs – parastie”, tad ir vienkārši kritizēt varu, bet pašam tajā iekšā nelīst, jo tas nozīmē izbāzt galvu ārpus ambrazūras un kļūt par upuri kaut kam. Cilvēkiem šķiet, ka šie “harismātiķi” jeb populisti ir tie, kas viņus kaut kādā veidā pārstāvēs. Taču šī šķietamā vienkāršība beigu beigās ved vai nu pie fašisma, vai cita veida totalitārisma.
Galvenais jautājums, kas mums ir jāuzdod, – vai mēs to gribam. Varbūt tomēr pacensties padzīvot sarežģītībā un neieslīgt galējībās. Arī liberālā gala galējības kaut kādā brīdī kļūst fašistiskas, kaut vai tā pati “cancel culture”.
Kā filmā saka mūsu vācu eksperts – galēji kreisais un labējais vienā brīdī satiekas, jo abos spēkā likums – kas nav ar mums, tie ir pret mums. Tas ir bīstami.
Totalitārisma pētniece Hanna Ārente saskatīja līdzības starp padomju un nacisma totalitārismu. Filmā intervētais Ļevs Gudkovs norāda, ka “homo sovieticus” ir tas, kurš iemācījies sadzīvot ar represīvām struktūrām, toties Ārente saka vairāk – totalitārisms iesūcas cilvēkā un viņš kļūst par tā aģentu. Vai “homo sovieticus” nav jebkuras totalitāras varas produkts?
Bez šaubām. Šis fenomens ir plašāks, lai gan dēvēts par “homo sovieticus” un piesaistīts ģeogrāfijai un konkrētajai vēsturei. Par to raksta arī Zinovjevs – “homo sovieticus” nav piederīgs konkrētai tautai vai valstij, tas ir fenomens, ko var sastapt jebkur pasaulē. Viņš ir viltīgs radījums, kurš vienmēr situāciju izmantos savtīgi.
“Homo sovieticus” sākumā var attiecināt uz Trocka pirmo sociālās inženierijas produktu – tas bija revolūcijas romantiķis, kurš bija gatavs ziedot dzīvību revolūcijas vārdā, bet pēc laika viņš transformējās par kaut ko citu – par pēckara, arī Brežņeva laika, slīpēto “homo sovieticus”, kas mūs interesē vairāk.
Viltīgs, mimikriju apguvis izdzīvotājs, ne obligāti padomiski domājošs, bet iemācījies sadzīvot ar represīvo aparātu. Mūsdienās ir noņemta informatīvā izolācija, kas bija Padomju Savienībā, mums it kā ir iespēja izglītoties, bet parādās pats trakākais eksemplārs – “post sovieticus”. Lai arī tev ir iespējams iegūt informāciju, saprast, tu tomēr brīvprātīgi izvēlies nesaprast, nepieņemt. Šī brīvprātīgā izvēle ir daudz bīstamāka.
Vai ir atšķirība starp kaismīgiem komunisma ideju vadītiem cilvēkiem Rietumos un šo postpadomju divkosīgo, inerto “sovieticus”? Filmā redzam, ka Krievijas organizētajam motociklistu propagandas “Nemirstīgo pulka” maršam pievienojas atbalstītāji Eiropā.
Šie jūsu minētie cilvēki ir, iespējams, atšķirīgi no tiem, par ko runājām sākumā. Tomēr starp viņiem ir saikne. Arī viņus raksturo selektīva vēstures vai zināšanu izvēle. Varbūt kādai daļai piemīt zināms romantisms par sarkanumu, un varbūt tas iznākumā ne par ko nepārvēršas.
Tomēr, iespējams, tas, ko viņi tur briedina, ir bīstams.
Pirms simt gadiem tādas pašas kustības ar ļoti līdzīgiem saukļiem beidzās ar Padomju Savienības vai Ķīnas Mao laika šausmām, ko cilvēkiem Rietumos nepatīk atcerēties, runā tikai par nacisma briesmām. Uz radikāli kreisu totalitārismu joprojām tur raugās caur rozā brillēm.
Eiropā populisti gan biežāk saistās ar labējiem spēkiem.
Jā, bet galēji labējie un kreisie itin labi atrod kopsaucēju. Vācijā partijas – kreisie “Die Linke” un galēji labējie “Alternative für Deutschland” – izpausmēs ir ārkārtīgi līdzīgas. Tāpat arī Latvijā. Retorika galējie labējiem ir kā viens pret vienu ar komunisma mantiniekiem – nomaini dažus vārdus, karogus, bet domāšanas veids ir absolūti tāds pats – tā ir totalitārisma domāšana.
Putins, Orbāns – abiem ir ļoti simpātiskas figūras, saimnieki savā valstī. Un labējie paši neapzinās, ka viņi ir šie “homo sovieticus”, nevis “homo latviensis” (cilvēks latvietis).
Refleksija par padomju laiku arvien ir klātesoša jūsu daiļradē, spilgtākais piemērs ir latviešu mežabrāļu stāsta “Sarkanais mežs” scenārijs, arī animācijas filma “Norīt krupi”.
Beidzu skolu 1986. gadā un tolaik biju viens no tiem romantiķiem, kam šķita, ka Padomju Savienības gals ir neizbēgams, es gan klasē biju tāds vienīgais, vismaz atklāti. Man liekas, ir ārkārtīgi svarīgi runāt par lietām vai straumēm cilvēkos, ko var saukt par nācijas pašapziņas lietām – es gan negribu iet nacisma virzienā, bet runāt par to, ka samērā īsais padomju laiks, piecdesmit gadi, bija kropls laiks, kas pašos pamatos ir daudz ko sabojājis.
Tas mainīja visu sociālo struktūru, cilvēku domāšana ir tā saputrota, ka atgūt atpakaļ kaut kādu struktūru ir ļoti grūti. Un tad prasās pēc vienkāršības un stingrās rokas, kas būtu alternatīva padomju stingrajai rokai, tikai mūsējai.
