Viltus ziņa: Padomju cietuma “vitrīna” 9
“Padomju Savienības vitrīna” – ļoti plaši izplatīta klišeja Krievijas medijos, kas tiek uzstājīgi atkārtota ik reizi, kad ir runa par Baltijas valstu vēsturi. Interesanti, ka dažādi žurnālisti un apskatnieki pat nemēģina izmantot kādu citu sinonīmu, it kā apzīmējums “vitrīna” būtu ierakstīts kādā propagandas rokasgrāmatā. Parasti tas tiek lietots apmēram šādā kontekstā – padomju laikā baltiešiem bija nodrošināta lieliska dzīve, ko viņi nenovērtēja un vēlējās iegūt neatkarību, tāpēc tagad nonākuši pie sasistas siles.
Tikai retu reizi kāds mēģina ar faktiem pamatot, kā tad izpaudusies šī labā dzīve padomju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tomēr nesen vairākās Krievijas interneta vietnēs parādījās “YouTube” saite ar nosaukumu “Par to, kāda patiesībā bija dzīve padomju Piebaltijā” (“О том, как на самом деле жилось в советской Прибалтике”). Tas ir apmēram piecas minūtes garš video, kurā izmantotas padomju laika fotogrāfijas, kā arī nelieli dokumentālo filmu fragmenti, tomēr galvenais te ir aizkadra balss vēstījums, kas mēģina pamatot tēzi par “vitrīnu”.
Video autori cenšas pierādīt, kādas priekšrocības padomju laikā baudījuši baltieši salīdzinājumā ar pārējās PSRS iedzīvotājiem. Tiesa, te viņi iekrituši lamatās – jo kā lielu pretimnākšanu Baltijai pasniedz to, ka režīms te nav bijis tik stingrs kā citur PSRS, tā paši atklājot tā totalitāro būtību. Piemēram, kā priekšrocība tiek minēts, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 80. gados esot pieļauta roka un panku kultūra, kas citur PSRS bijusi aizliegta.
Baltieši esot baudījuši arī citas priekšrocība: “Jau uzreiz pēc kara, 1947. gada 21. maijā, PSKP CK pieņēma slepenu lēmumu – tika noteikts palēnināt kolektivizācijas tempus, ņemot vērā reģiona vēsturiskās un ekonomiskās tradīcijas. Tas turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam un 80. gadu beigās vairāk nekā 70% lauksaimniecības produkcijas tur tika ražots privātās saimniecībās.” Kā īpaša labvēlība tiek uzsvērts tas, ka Baltijā kolhozniekiem neesot atņemtas pases, kā tas bijis pārējā PSRS teritorijā. “Baltijas valstīs algas strādniekiem, kolhozniekiem un inženieriem bija 2–3 reizes lielākas nekā pārējās republikās un vidēji PSRS, bet cenas un komunālie maksājumi – zemāki,” apgalvo filmas autori. Padomju varas labvēlības dēļ baltiešiem esot bijis iespējams ēst vairāk gaļas un piena produktu nekā citiem PSRS pilsoņiem. Padomju laikā te esot radīti tādi slaveni zīmoli kā VEF, “Radiotehnika”, “Dzintars”, “Latvijas balzams”, “Rīgas maize”, “Rīgas šprotes” un citi, kas tagad esot iznīcināti.
“PSRS izveidoja un vairākas desmitgades demonstrēja patērētāju paradīzi nelielā zemes pleķītī Baltijas jūras krastā, bet kas tur tagad notiek – jūs jau paši zināt,” ar tādu teikumu beidzas video.
Atmaskojums
“Paradīzes nebija, un to labi zina visi, kas tajā laikā dzīvoja,” saka RSU asociētā profesore, padomju perioda pētniece Daina Bleiere. Tam, ka padomju laikā Baltijai ticis kas vairāk nekā citur PSRS un augstāka apkalpošanas kultūra, ir vairāki skaidrojumi. D. Bleiere: “Pirmkārt, Maskava nevarēja uzreiz brutāli pielīdzināt Baltiju visai pārējai PSRS patēriņa ziņā, kritums būtu pārāk liels. Otrkārt, Maskava izmantoja Baltijas ekonomisko potenciālu savās interesēs un kaut kas no tā “atkrita” arī vietējiem. Treškārt, Baltija kā PSRS “sasniegumu vitrīna”, tās relatīvajai labklājībai vajadzēja būt kā pierādījumam tam, ka okupācijas un aneksijas rezultātā dzīve iet uz augšu. Tajā pašā laikā 70.–80. gados atšķirība starp Baltiju un pārējo PSRS sāka jūtami samazināties.”
Video pieminētie fakti tomēr ir apšaubāmi. Pirmkārt, tam, kas tiek teikts par kolektivizāciju. “Neko nezinu par pieminēto lēmumu palēnināt kolektivizācijas tempus. 1947. gada 21. maija lēmums, kā tas bija pieņemts Staļina laikā, liekulīgi deklarēja, ka nedrīkst pieļaut steigu un kolektivizācijai jānotiek stingri brīvprātīgi. Tas paredzēja arī virkni pozitīvu stimulu kolektivizācijai, piemēram, veidot paraugkolhozus, piešķirt privilēģijas kolhoziem, piemēram, tikai tajos drīkstēja ievilkt elektrību un telefonus, kolhoziem un kolhozniekiem tika samazinātas obligātās nodevas valstij. Tādējādi šis lēmums bija vērsts uz kolektivizācijas tempu paātrināšanu, un pēc tā pieņemšanas sāka īstenot pasākumus kulaku “izstumšanai” – kulaku sarakstu sastādīšanu un nodokļu un nodevu paaugstināšana tiem, kas bija ierakstīti sarakstos. 1948. gadā nodokļus un nodevas paaugstināja visiem individuālajiem zemniekiem, bet kulaku sarakstos esošajiem – vēl vairāk. Kas notika 1949. gadā, mēs zinām,” skarbo patiesību atgādina D. Bleiere.
Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš žurnālā “Mājas Viesis” raksta, ka kolektivizācija Latvijā “tika veikta sasteigti, ar vardarbīgām metodēm, jo nepakļāvīgos zemniekus iekļāva izsūtāmo kulaku sarakstos”. Viņš min arī vairākas liecības no tā laika dokumentiem, kur paši lēmuma īstenotāji atzīst, ka kolektivizācija notiek sasteigta un izraisa asu pretreakciju. Okupācijas režīms vērsās pret centīgāko un prasmīgāko latviešu zemniecības daļu. Turklāt, kā raksta J. Riekstiņš, “mākslīgo kolhozu izveidošana uz vairākiem gadu desmitiem mainīja Latvijas lauku ainavu”.
Par viltus ziņu uzskatāms izteikums, ka vairāk nekā 70% lauksaimniecības produkcijas Baltijā esot ražots privātās saimniecībās. D. Bleiere: “Individuālie zemnieki Baltijā bija izskausti jau 50. gadu pirmajā pusē. Patiešām, individuālajās saimniecībās līdz 60. gadu vidum saražoja gandrīz pusi gaļas un piena, taču tās bija kolhoznieku un citu iedzīvotāju niecīgās palīgsaimniecības, bet tas norāda tikai uz kolhozu un sovhozu vājumu. 70. un 80. gados individuālo ražotāju īpatsvars samazinājās, taču, iespējams, ka daļēji dažādu statistisku manipulāciju dēļ (kolhoznieki pārdeva lopus kolhoziem un tos ieskaitīja kolhozu produkcijā).”
Tas, ka Baltijā kolhozniekiem neatņēma pases, neesot bijusi nekāda īpaša labvēlība, bet gan padomju varas aizdomīgums. Tas notika pēc drošībnieku pieprasījuma, jo Baltijā bija spēcīga bruņota pretošanās un, lai to apkarotu, bija jāvar kontrolēt iedzīvotājus un visa Baltijas republiku teritorija bija PSRS pierobežas zona.
Vai algas padomju laikā Baltijā bija 2–3 reizes augstākas nekā citur PSRS? D. Bleiere: “Tik daudz ne. Dažādos laikos un dažādās jomās dažādi, bet ne vairāk par 20–30% vidēji. Cenas zemākas bija 1941. gadā un uzreiz pēc kara, bet ne vēlāk. Liela atšķirība varēja būt tirgus cenās, bet tikai tādēļ, ka Baltijā privātie ražotāji netika tā apspiesti kā Krievijā un daudz kur citur.”
Īpaši nekaunīgs ir filmas autoru mēģinājums piesavināties pirmskara Latvijā zīmolus VEF (dibināta 1919. gadā) un “Radiotehnika” (1927) vai vēl senāk radušos “Rīgas melno balzamu”, pierakstot tos PSRS laikam. “Tas viss bija kapitālisma mantojums, kuru neizdevās 50 gadu laikā pilnībā iznīdēt,” atgādina D. Bleiere, kas uzskata, ka filmas autori atražo agrākos stereotipus par to, cik labi “Pribaltikai” klājās PSRS, kur daudzi iedzīvotāji tos uztvēra kā “Rietumus”.
Kāds ir filmas autoru mērķis? To nav grūti saprast, ja apskatās profilu (“Политическое oбозрение”), ar kuru tā ievietota “YouTube” vietnē – to rotā sirpis un āmurs uz sarkana fona. Lūk, kā saucas daži citi video, kas publicēti šajā kanālā, kam ir 80 tūkstoši abonentu: “Kāpēc krievus ciena un no viņiem baidās visā pasaulē”, “Par diženās Krievijas atdzimšanu”, “Putins – mūsu prezidents”, “Kurš uzvarētu Krievijas un ASV karā”.
