“Padomju atrauga turpina eksistēt.” Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Otrdien, 12. aprīlī, Valmieras Drāmas teātrī gaidāma Andra Kalnozola dzīvi apliecinošā debijas romāna “Kalendārs mani sauc” dramatizējuma pirmizrāde režisora, Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Eihes iestudējumā.
Kā vēsta teātris, izrādes galvenais raksturs Oskars ir tieši tāds varonis, kāds šodien visiem nepieciešams – ar baltu dvēseli, oriģinālu skatījumu uz lietu kārtību un gaišu sirdi. “Latvijas Avīze” sarunājās ar režisoru Mārtiņu Eihi dažas dienas pirms izrādes nodošanas skatītāju vērtējumam.
“Iestudējums ir par maigumu un vientulību, divām tik dažādām lietām,” viņš teica. Mārtiņš Eihe ir iestudējis daudz izrāžu par Latvijas vēsturi, tādēļ, lai arī sarunu iesākām par jauno izrādi, vairāk kavējāmies pie vairākiem būtiskiem vēstures un tagadnes jautājumiem.
Vientulības šobrīd ir par daudz un maiguma pietrūkst. Vai nav grūti veidot izrādi, kuras stāsts liekas tāls no pašreizējās ikdienas?
M. Eihe: Nevaru teikt, ka tas būtu gluži atrauts. Tas, kas notiek tagad, savā ziņā ir sekas tam, ka izvēlamies nebūt kopā, esam vientuļi.
Man liekas, izrāde nav bēdīga, tā ir skumja, bet tās ir skumjas caur smaidu.
Pirms dažām dienām Igors Šuvajevs pārstāstīja, kā šogad Odesā atzīmēja 1. aprīli. Ja vajag un spēj pasmaidīt arī šādos apstākļos, atrod veidu, kā pasmieties par sevi pat ārprāta laikā, tad ir skaidrs, ka būs spēks izdzīvot un tikt tālāk. Arī mūsu izrādes uzdevums ir caur skumjām paskatīties uz sevi, pasmaidīt par to, kādi esam. Izrādes gadījumā gan esam vai nu veci, vai ar slimiem nerviem, bet tāpat tiekam dzīvē uz priekšu.
Ja jums kā režisoram būtu dota vaļa risināt Latvijas problēmas, ar ko vajadzētu sākt? Ko jūs darītu citādi, nekā tas notiek pašlaik?
Pats pirmais, ko vajadzētu izdarīt, – apstāties un saprast, ko gribam, kas un kāda valsts gribam būt. Protams, apstāties pārnestā un metaforiskā nozīmē, nevis burtiski. Beidzot būtu nepieciešams saprast, nevis vienkārši lūkoties un lasīt, ko paši esam sarakstījuši Nacionālajos attīstības plānos. Un tad, kad to saprotam, izdarām izvēli un patiešām sākam strādāt.
Nevis kaut kā piepildām atskaišu ailītes, to esam iemācījušies ļoti, ļoti labi.
Uz papīra jau viss ir kārtībā: mazākumtautību skolās ir latviešu vēsture un mācības notiek latviešu valodā – bet tas viss jau ir tikai uz papīra, kur kāds salicis cipariņus.
Tā bija mānīga pārliecība, ka kaut kā tā, “pa lielam”, jau viss ir kārtībā. Man liekas, pats centrālais – jāsaprot, vai mēs tiešām gribam būt demokrātiska valsts ar demokrātiskām vērtībām vai arī negribam. Tad izdarām izvēli.
Es mācītos vairāk savstarpēji sarunāties, jo pārsvarā visi konflikti ceļas no mūsu nespējas sarunāties, otrā ieklausīties. Vai arī no nevēlēšanās ieklausīties, bet to var iemācīties. Man liekas, ja sadzird, ko saka otrs, gandrīz vienmēr var panākt kompromisu. Galvenais ir iemācīties sarunāties. Mēs izvēlamies vieglāko ceļu, vieglāk dzīvot katram pa sevi un daudzējādā ziņā vieglāk ir vienam otru ignorēt.
Kāds ir jūsu skatītājs Rēzeknē? Vai krieviski un latviski rīkojat atsevišķas izrādes?
Mums ir iestudētas arī bilingvālas izrādes gan latviešu, gan krievu valodā, cilvēki sajaucas kopā; latvieši apmeklē arī izrādes krievu valodā, ir krievvalodīgie, kuri apmeklē izrādes latviešu valodā. Tomēr teātri neapmeklē daudzi; to, kuri savstarpēji samaisās, nav daudz, varētu teikt – tie, kurus interesē teātris, ir interešu grupa.
Ja valstij būtu iespēja izveidot daudz interešu grupu, piemēram, tiem, kurus interesē mašīnu uzbūve vai šūšana.
Valstij? Nē, valstij jārada apstākļi, kur šādām grupām rasties. Valsts jau nav abstrakta lieta, tie ir konkrēti cilvēki, kuri pieņem konkrētus lēmumus. Viena no lietām, kas ļoti daudz varētu mainīt, bet ko bieži izvēlas nedarīt, būtu balstīt nevalstisko sektoru. Tieši nevalstiskās organizācijas veido lielāko daļu no visām interesantajām vietām, kur satiekas un varētu satikties pretēju viedokļu cilvēki. Būsim godīgi – nav tā, ka to ļoti veicinātu.
Valstij ir jāspēj tikai deliģēt funkcijas, tai nav viss jādara mūsu vietā. Es arī esmu valsts, arī jūs esat valsts. Nevar nodalīt mistisku valsti no cilvēkiem, kuri dzīvo šajā valstī. Valsts – tie ir cilvēki, kas tajā dzīvo, un šie cilvēki veido valsti.
Mēs labi redzam, ka valdība pašvaldībā vai valsts līmenī nav spējīga deleģēt funkcijas, liela daļa nav spējīgi pieņemt lēmumus, ķēdītē gaida, ko pateiks augstāk stāvošais.
Tādā pārspīlētā nozīmē kāds pat tualetes papīru labprāt neizvēlētos pirkt, lai jau Ministru prezidents pieņem lēmumu. Šajā situācijā esam nonākuši, nespējot uzticēties cilvēkiem.
Tas gluži neatgādina demokrātisku valsts pārvaldi.
Nav jau nedemokrātiska, problēma ir tajā, ka cilvēki baidās uzņemties atbildību. Tas nāk no mūsu nedemokrātiskās pieredzes pagātnē, turpinās pat pēc 30 neatkarības gadiem.
Vēl neesam izgājuši cauri tuksnesim…
Es domāju, ka ne. Būsim godīgi, mēs jau arī neveicām lustrāciju, visā vainojām Valsts drošības dienestu, kaut gan patiesībā tas bija tikai izpildorgāns. Visus lēmumus pieņēma partijas cilvēki, un daļa no viņiem vēl joprojām ieņem ļoti augstus amatus.
Vai Baltijas valstu attīstību ir iespējams vienādot?
Katra valsts ir atšķirīga. Lietuvā bija mazāks cittautiešu skaits, tas viņus nostādīja citā vēsturiskā izejas pozīcijā. Igauņiem, pateicoties Somijai, uzreiz pēc neatkarības atgūšanas bija ļoti skaidrs priekšstats – ar brīvības iegūšanu nekas nebeidzas, tikai sākas.
Mums nebija šo igauņu zināšanu, bija pilnīgi cita situācija ar cittautiešu daudzumu. Tas bijis iemesls nedaudz atpalikt, turklāt nebijām gatavi uzņemties iniciatīvu kaut ko mainīt.
Man liekas, ka viens no spilgtākajiem piemēriem par mūsu nākotnes izvēlēm ir aprakstīts bijušā ārlietu ministra Georga Andrejeva grāmatā (“Man dāvātais laiks”, Rīga, 2018). Viņš runā par laiku, kad ar Krieviju tika slēgts līgums, apraksta, kādā veidā tika manipulēts. Atklājot, ka viņš atrodas čekas sarakstos, Andrejevs bija tik godprātīgs, ka to nekādā veidā neapstrīdēja. No šodienas skatpunkta raugoties, varam teikt, ka izdarījām virkni nepareizu izvēļu.
Vienlaikus ar ļaunumu, kas nāk no Krievijas, ir arī krievi, kuri pārdzīvo, ka Krievija tagad būs nolādēta, ka būt krievam būs šausminoši vēl simtiem gadu, viņi lūdz piedošanu.
Visu laiku Krieviju uztveram kā vienotu Krievzemi, bet tā sastāv no daudzām mazām tautām. Vismaz bildēs var redzēt, ka lielākā daļa tankistu ir burjati. Jāsaprot, ka tā ir Krievijas valsts politika, Putinu atbalstošo cilvēku politika. Tas ir ļoti grūti risināms jautājums – kādā veidā apzīmēt tos, kas dara vājprātu. Lielākoties šausmu atbalstītāji ir vecākā un vidējā paaudze, tas saistīts ar kopējo padomisko domāšanu, kas savā pamatā bija fašistiska.
Vājprāta masu veido padomijas pārpaliekas, vēl tiem pievienojušies fašistiski domājoši jauni cilvēki.
Tā ir milzīgi liela padomju atrauga, kas turpina eksistēt. Saka jau, ka patiesībā tikai šobrīd beidzas Otrais pasaules karš, jo padomju iekārta bija boļševistisks fašisms, tikai, tā kā viņi atradās uzvarētāju savienībā, tad nekādā veidā netika sodīti par to, ko darīja. Viņi turpināja eksistēt un atdzima, pateicoties Putinam ar atbalstītājiem. Arī mēs, Eiropas Savienība, no 2014. gada esam līdzdalīgi.
Pirms dažām dienām Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ineta Ziemele teica, ka, ņemot vērā kara apstākļus Ukrainā, būtu iespējams pārskatīt starpvalstu līgumus par Pārdaugavas pieminekli. Kā jums liekas, ko vajadzētu darīt?
Esmu pret pieminekļa noārdīšanu, piemineklis ir daļa no vēstures. Pie šāda veida pieminekļiem nepieciešams ļoti konkrēts un ļoti redzams skaidrojums, tikpat labi redzams, kāds ir pats piemineklis.
Šobrīd daudzās piemiņas vietās mazas plāksnītes pārtop par reāliem mauzolejiem, piemēram, regulāri braucu cauri Barkavai, tur tagad uzbūvētas granītā kaltas piemiņas plāksnes, kas, manuprāt, nav pareizi. Piemiņas vietas nav jālikvidē, tās ir jāatstāj, bet jāliek klāt skaidrojošais konteksts. Neredzu iemeslu, kādēļ būtu jābūvē lielākas un varenākas.
Tā atkal ir mūsu izvēle – ja uz gadu desmitiem izveido šādus milzīgus mauzolejus, tos var saukt arī par maigās varas instrumentu. Tas taču ir saskaņošanas jautājums, visi pieminekļi jāsaskaņo ar pašvaldībām, tātad – mūsu pašvaldības atļauj pārbūves.
Cara laikos, lai nomāktu vietējo garu, Latvijā cēla milzīgas pareizticīgo katedrāles, tas turpinās arī šodien – Jūrmalā uzcelta baznīca, kas augstāka par priedēm.
Redzam arī Ukrainas piemēru, tur ortodoksālā baznīca maina savu piederību no Krievijas uz Grieķiju. Šobrīd tas ir diezgan liels jautājums – teorētiski Latvijas pareizticīgā baznīca publiski nosoda karu, bet praktiski tā vēl joprojām ir pakļauta Maskavai.
Tomēr atklāta kara atzīšana un nosodīšana no Latvijas pareizticīgās baznīcas puses ir nozīmīga lieta.
Taisnība, tas ir vairāk, nekā atļāvušies pateikt daļa kultūras darbinieku. Mēs gan nezinām katra konkrētā cilvēka individuālo situāciju.
Vienu brīdi bija pārliecība, ka daudzos gadījumos klusēšana ir tikpat ļauna kā naida runa, bet reizēm, ja cilvēks nespēj precīzi formulēt savu sakāmo, tad labāk paklusēt, nevis sarunāt muļķības.
Šobrīd vesela rinda Latvijas sportistu aizgājuši no Krievijas un Baltkrievijas sporta, palikuši tikai kādi pāris, darīt lietas Krievijā turpina arī viens vai divi mākslinieki. Tā ir viņu izvēle, kurai būs sekas un konsekvences. Ir ļoti viegli pateikt – tu esi nodevējs, ieņemt savu pozīciju. Es nevaru atbalstīt šādas izvēles, bet nezinu, vai esmu tiesīgs nosodīt.
