Padomi, kā sagaidīt citplanētieti. Saruna ar režisori Ilzi Bloku 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtajā decembrī uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves un 14. decembrī Valmieras teātra jaunajā mākslas telpā “Kurtuve”, vēlāk arī citviet Latvijā, gaidāma jauna Valmieras teātra iestudēta izrāde bērniem “Kā sagaidīt citplanētieti”. Izrāde veidota pēc dramaturģes Lindas Rudenes dramatizējuma pagājušajā gadā latviešu valodā pārtulkotajai somu rakstnieka Petri Tamminena grāmatai “Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi padomi” (“Latvijas Mediji”). Ar kādiem citplanētiešiem mums šoreiz ir darīšana – par to sarunā ar izrādes režisori Ilzi Bloku.
Gaidāmā izrāde, kura paredzēta sākumskolas skolēniem (un ne tikai) māca, kā pārvarēt bailes no nepazīstamiem cilvēkiem, tikt galā ar nepatīkamām sajūtām un neērtām situācijām. “Kosmoss ir milzīgi plašs, un tajā noteikti kaut kur dzīvo citplanētieši.
Kādu dienu var gadīties tā, ka citplanētieši ierodas uz Zemes un, iespējams, tieši tavā pagalmā.
Tad būtu labi zināt, kā rīkoties.” Valmieras teātrī turpina grāmatas autora teikto: “Ja manā pagalmā nolaistos citplanētietis, es ātri bēgtu prom. Vai arī paslēptos drēbju skapī. Es baidos no citplanētiešiem. Godīgi sakot, es baidos pat no cilvēkiem. Nekad neesmu skaitījis, taču domāju, ka dzīves laikā esmu baidījies no vismaz desmit tūkstošiem cilvēku.”
Iestudējuma režisore Ilze Bloka pēc 2021. gadā Valmieras teātrī iestudētā “Dzīvā ūdens” sevi sauc par valmierieti un pilsētā jūtoties laimīga. Interesanti, ka mūsu sarunā laiku pa laikam parādījās dīvaina atbalss, un abas prātojām, ka, iespējams, sarunu noklausās citplanētieši. Tikai – kas to lai izprot, kuri mūsdienās ir šie citplanētieši…
Kā gadījās, ka grāmata par citplanētiešiem uzrunāja jūs veidot izrādi?
I. Bloka: Pati grāmata balstās uz pieciem svarīgiem padomiem, ko darīt, kā sastapties ar savām bailēm, un par to ir arī mans stāsts. Mēs stāstām par to, kā caur rotaļu, humoru, caur draugu atbalstu varam pietuvoties savām bailēm un sadraudzēties ar tām, un beigās, iespējams, bailes mums kļūst par kādu nozīmīgu dzīves resursu.
Tas ir ļoti skaists stāsts, kā nonācu pie šīs grāmatas. Mans draugs Niks, sešgadīgs puika, to man iedeva lasīt, teikdams – Ilze, izlasi, jo arī mans brālis ir citplanētietis. Viņa brālis ir četrus gadus vecāks puika ar īpašām vajadzībām, līdz ar to viņa pasaules uztvere un maņas ir nedaudz atšķirīgas nekā citiem.
Pati grāmata dod piecus padomus, kā mums komunicēt ar tādu, kurš ir kā no citas galaktikas, kurš nekomunicē tādā pašā formā kā mēs.
Nika teiktais likās ļoti mīļš, tas nebija domāts sērīgi vai smagi, tas aicināja iepazīties ar nezināmo, ar to sastapties.
Stāsts mani ļoti aizkustināja, un par ieteikumu esmu tiešām pateicīga Nikam, viņa pamudināta, izlasīju šo stāstu un sapratu, ka vēlos ar to dalīties, man tas likās būtiski, turklāt būtiski tieši šobrīd.
Iespējams, izrādē par to runāsiet, bet kas ir jūsu citplanētieši?
Jā, tiešām par to stāstīsim – citplanētietis var būt jebkurš uz ielas satikts cilvēks, iespējams pat, ka citplanētietis, no kura tev bail, esi tu pats. Stāsts ir par bailēm kopumā, par veidu, kā tās mūs bloķē vai neļauj mums izpausties.
Iespējams pat, ka pati situācija var būt kā citplanētietis, piemēram, brīžos, kad itin kā sastrēgstam vai nezinām, kā rīkoties. Tas ir aktuāli arī šī brīža kontekstā, šis ir laiks, kad mums pretim nāk bailes un daudz nezināmas informācijas, bieži nezinām, kā reaģēt.
Noteikti gan pieaugušā, gan bērna dzīvē būtu jābūt pieejamiem kādiem padomiem – ko darīt, lai nesastingtu, lai neaizbēgtu, lai mēs varētu turpināt dzīvot pilnvērtīgi.
Pandēmija un karš ir ap mums sējuši citplanētību…
Tieši tā, šī tēma ir ļoti aktuāla, un katru dienu mēģinājumos redzu, ka, lai gan to risinām ar dažādiem bērniem saistošiem režijas paņēmieniem, izrāde nav domāta tikai bērniem, manuprāt, tikpat aktuāls šis darbs ir arī pieaugušajiem.
Kas ir tas, no kā baidāties pati, un kā pārvarat šīs bailes?
Manas personīgās bailes savienojas ar mūsu lielajām bailēm, gluži kā makrokosmoss un mikrokosmoss tās nav atdalāmas. Nesen kopā ar kolēģiem atgriezāmies no mēģinājuma Rīgā, un ceļš uz Valmieru bija ļoti slidens, redzējām vairākas avārijas.
Sapratu, ka baidos, ka kaut kas varētu notikt ar mani, bet vēl vairāk baidos, ka mana darbība varētu nodarīt pāri kādam citam.
Nezinu, vai baidos no savas nāves, bet noteikti baidos par līdzcilvēkiem, un tas ir gan sniegoto ceļu, gan kara, gan slimību kontekstā. Domāju par to, kā sastapties ar nāves bailēm, kā pasargāt citus, kā saglabāt mieru sevī, kā saglabāt vēsu prātu.
Kur jūs ņemat spēku, lai saglabātu vēsu prātu?
Man ir ļoti labas attiecības ar bērniem, redzu, kā viņi dzīvo, man ir liels prieks un gods, ka varu taisīt izrādi, kura domāta bērniem. Nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu savus skatītājus. Manuprāt, stāstīt stāstu bērniem ir vēl lielāka atbildība nekā to izstāstīt pieaugušajiem, ļoti novērtēju, ka mums būs šī satikšanās teātrī.
Šī stāsta kontekstā noteikti vēlos pieminēt mūsu brīnišķīgo komandu – aktierus Annu Neli Āboliņu, Eduardu Johansonu, Kārli Dzintaru Zahovski. Izrādi veidojām visi kopā, un ik pa laikam redzu, ka arī viņos pieslēdzas tā apziņa un tīrība, kas piemīt bērniem, to uz skatuves ir ļoti vērtīgi redzēt un piedzīvot. T
as ļoti silda sirdi. Mēs tiešām strādājām visi kopā, arī horeogrāfe Linda Mīļā, pašu darbu dramatizēja Linda Rubene, mūsu komanda ir liela, kosmiski galaktisko mūziku sarakstīja Arvis Kantiševs. Ceru, ka skatītājiem gribēsies kustēties mūzikai līdzi.
Tas tiešām ir būtiski, ka stāstāt stāstu tieši bērniem, jo pēdējā laikā pieaugušie bieži ir apjukuši, viņiem grūti atbildēt uz jautājumiem sev pašiem, kur nu vēl bērniem…
Mūsu izrāde dod piecus padomus, kā sastapties ar bailēm. Pirmais no tiem – smaidīt, jo, sastopoties ar kādu, no kā mums bail, tā jutīsimies drošāk paši.
Tad – sasveicināties un nosaukt savu vārdu, pēc tam būtu derīgi aicināt citplanētieti aiziet uz tualeti, jo par to vajadzību, iespējams, aiz kautrības pajautāt ir grūti. Un tad – piedāvāt citplanētietim pankūkas. Un pēdējais, piektais padoms visu šo laiku skan ausīs arī man – dot sajūtām laiku.
Kā jau runājām, par visu šo situāciju ap mums ir ļoti svarīgi dot laiku savām sajūtām. Pat ja šķiet, ka kāda nepatīkama sajūta nekad neizzudīs, tā nav taisnība, visas sajūtas ar laiku izzūd un izgaist. Grāmatā rakstīts, ka viss kosmoss ir veidots no laika un laika ir tik, cik vien tas ir vajadzīgs.
Gan darba procesā, gan ikvienā dzīves situācijā sev atgādinu – dod sajūtām laiku. Tas liekas tik vienkārši, bet ir tik ļoti būtiski.
Šim laikam tiešām esat atradusi ļoti būtisku darba materiālu, jo šobrīd visi esam uztraukušies un baidāmies…
Turklāt baidāmies arī paši no sevis. Stāsta beigās, iegūstot ļoti vērtīgu dzīves pieredzi, ar bailēm izdodas sadraudzēties. Nezinu, vai tas bieži izdodas reālajā dzīvē, bet man to ļoti gribētos cerēt, ceru, ka no visa, kas sastopams mūsu ceļā, varam gūt ko vērtīgu – mācīties un piedzīvot.
Liekas tiešām apbrīnojami, ar kādu jaudu strādā Valmieras teātris, ņemot vērā sarežģītos apstākļus, brīžam izrādes iestudējot teju būvlaukumā. Un šajos apstākļos teātris bija nominēts 18 “Spēlmaņu nakts” balvām!
Šorīt pamodos un manā sirdī bija lepnums par daudzām izrādēm, kuras tieši šobrīd tiek spēlētas mūsu teātrī. Tās radītas ar sirdi, ar sirds prātu, ir vērtīgas un būtiskas.
Turklāt, manuprāt, arī caur režijas prizmu mūsu izrādes tiek ļoti interesanti atrisinātas. Man tiešām liekas – lai ar ne viegls, šis ir tomēr teātra zelta laiks.
Pagājušajā gadā Valmierā veidoju Māras Zālītes izrādi “Dzīvais ūdens”, un man tik ļoti iepatikās apkārtnes daba, ka pārvācos uz dzīvi netālu no Valmieras. Es ļoti tuvu izjūtu šo teātri. Visa Latvija gan ir tāda īsta teātru zeme.
Tā ir, turklāt, liekas, tieši pēdējā laikā ar teātra valodas palīdzību mūsu sabiedrība risina būtiskus jautājumus – gan sabiedriski politiskus, gan par citādību un bailēm.
Piekrītu. Man liekas, ka bieži mēs pat sevi ieraugām tieši caur skatuvi. Nezinu, vai no tā kaut ko mācāmies, bet vismaz tādējādi caur kādu simbolisku kustību, caur mizanscēnu, caur teikumu ieraugām savu dzīves pozīciju.
Manuprāt, ļoti būtiski ir saprast, kur es, kur mēs atrodamies, un teātris dod šo iespēju.
