Padomi no A līdz Z dārzkopjiem, kur un kā audzēt īves 0
Kas ir īves. Kur tās stādīt? Nopirku podiņā lielveikalā. INTA Penkulē
Aizsargājams augs
Īves ir mūžzaļš īvju dzimtas augs. Latvijā populārākā ir ogu vai parastā īve (Taxus baccata). Tās var augt gan kā koki (līdz 12 m), gan kā krūmi (līdz 2,5 m). Lēni augoša.
Skujas plakanas, mīkstas, virspuse tumšāka, apakšpuse blāvāka. Divmāju augs. Zied martā, aprīlī, dekoratīvās sarkanās sēklas sievišķajiem eksemplāriem ienākas augustā un septembrī.
Izplatīta Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Latvijā dabā sastopama galvenokārt Piejūras zemienē. Dārzos un parkos sastopama visā Latvijas teritorijā.
Augs ierakstīts Baltijas valstu un Latvijas Sarkanajā grāmatā (I kategorija).
Rietumeiropas valstīs īves ir neatņemams seno piļu dārzu augs, sevišķi barokālos dārzos. Tās audzētas gan dzīvžogos, gan izcirptas visfantastiskākajās formās.
Stādaudzētavās nopērkama gan parastā īve (Taxus baccata), gan citas tās sugas un šķirnes, kas atšķiras ar augumu un lapojuma krāsu. Auga nosaukumam un šķirnei, auguma izmēriem būtu jābūt rakstītiem uz nopirktā auga etiķetes.
Aug pat Latgalē
“Īves ir skaists un mazprasīgs augs, par kuru ir daudz novecojušu priekšstatu. Tas nav cimperlīgs un grūti audzējams,” pārliecināta dendroloģe Zaiga Graudiņa. Viņas stādaudzētavā Latgalē, Sakstagalā, īves aug jau 25 gadus. Tās netiek ne īpaši koptas, ne lutinātas. Klajā laukā aug pat īves dzeltenā šķirne ‘Semperaurea’. Labi, bez īpašas piesegšanas jūtas arī kolonnveida īve ‘Fastigiata’ (labāk tomēr patiks daļējs noēnojums). Īves spēj pielāgoties apstākļiem daudz labāk, nekā dārzkopības literatūrā aprakstīts, skaidro dendroloģe. Ne velti vecos parkos atrodami izcili eksemplāri visā Latvijas teritorijā.
Par lielāko kaitējumu auga skaistumam uzskatāmi saules apdegumi. Īvei labāk patiktu augt daļējā noēnojumā, piemēram, pietiek ar to, ja īve tiek stādīta aiz lapu krūma vai koka. Ar tā mesto ēnu būs gana, lai pasargātu īvi. Ja kāds zars arī cietis no saules apdeguma, to var apgriezt, jo īve ļoti labi atjaunojas.
Saules apdegumu intensitāte atkarīga no laika apstākļiem, kas katru gadu ir citādi. Ir bijuši gadi, kad saules apdegums skāris pat ziemeļu pusē aiz ēkām stādītos mūžzaļos augus (arī rododendrus). Taču ir periodi, kad īves skaistums pavasaros netiek bojāts nemaz.
Var arī palutināt
Sakstagala dārzā visi augi aug bez īpašas apčubināšanas, arī īves, taču mazdārziņā augu var mazliet palolot. Piemēram, ja bīstas no saules apdeguma, kas bojās dekorativitāti, augu agri pavasarī var apņemt ar agrotīklu.
Augsnes ziņā augs spēj pielāgoties. Taču, ja augsne pavisam plika – smilts vai grants, tad stādīšanas bedri ielabo ar kompostu, auglīgu dārza augsni.
Dendroloģe savas īves nemēslo, tomēr būtu labi reizi pavasarī dot universālo, skujkokiem paredzēto mēslojumu.
Ja jau īves stāds ir nopirkts, neko darīt, stāda, kāds ir. Bet labāk izvēlēties no vietējo stādaudzētavu sortimenta.
Dažkārt tiek uzskatīts, ka skujkoku svarīgi iestādīt tieši tādā virzienā, kā tas audzis audzētavā (sevišķi īves un kadiķus). Tā nav, jo augs spēj pielāgoties.
Skaistums ir indīgs
Viena no nejaukākajām īves īpašībām ir tā, ka indīgas ir visas auga daļas, izņemot ogu gaļīgo mīkstumu. Tā ir dabas viltība, lai putni ēstu ogas un izplatītu sēklas, – tās putna kuņģī netiek sagremotas. Bet, nonākot cilvēka vēderā, ogu sēklas kļūst indīgas.
Tāpēc sievišķos eksemplārus nevajadzētu stādīt dārzā, ja mājās ir mazi bērni. Taču no pieskaršanās vien, kopjot augu, nekas ļauns nenotiks. Protams, jāuzmanās no sulas, īvi cērpot.
Skujas un pat koksne savulaik izmantota inžu gatavošanai. Skujas noderējušas pat kā līdzeklis nevēlamas grūtniecības pārtraukšanai (devai gan jābūt izcili precīzai). Tieši indīguma dēļ, bīstoties par mājlopiem, šis augs iznīdēts kaimiņvalstī Lietuvā.
Taču, iespējams, arī tas ir mazliet pārspīlēts, jo nereti ziemās meža dzīvnieki krietni vien paskrubina īvju dzinumus. Jāņem vērā, ka indīgi mēdz būt daudzi dekoratīvie augi. Tie domāti skaistumam, ne ēšanai.
