Anda Līce: Padomāsim. Un tikai? 4
Valsts svētku priekšvakarā sarīkojumu rīkotāji šogad teica: “Padomāsim par Latviju.” Tikai padomāsim vai beidzot kaut ko līdz galam arī izdarīsim? Dzīvošana pusratā ir jau līdz kaklam. Mēs šodien vēl pilnībā neapzināmies, piemēram, pusratā pamesto tiesas procesu sekas. Bet laiks iet, un jaunas paaudzes nāk atražot dzīvošanu pusratā. Un tad ir lielā brīnīšanās, kāpēc rati, kurus saucam par savu valsti un kuros esam sasēdušies, nekust no vietas.
Pavisam nesen tika spriests, ko darīt ar uzturlīdzekļu (alimentu) nemaksātājiem, kuru skaita ziņā Latvija droši vien ir kādā no pirmajām vietām pasaulē. Kā viņiem tikt klāt, jo daudzi ir aizlaidušies uz ārzemēm un dzīvo, cepuri kuldami. Izskanēja doma publicēt viņu vārdus, bet tūdaļ atskanēja aizstāvošas balsis, kā tad jutīšoties viņu bērni. Tas, kā jūtas viņu bērni, kad viņiem nav ko ēst, ka nabadzības dēļ sarūk viņu izglītības iespējas, ka viņiem nav ģimenes parauga un viņu mātes krīt vai no kājām nost, lai kaut kā savilktu galus, cilvēka tiesību tuvredzīgos aizstāvjus neinteresē. Viena cilvēka bezatbildības radītajām sekām var būt milzīgs rādiuss laikā un telpā. Bet tikmēr bezatbildības vīruss svin savu uzvaras gājienu, jo cilvēka tiesības un brīvību mēs šodien valkājam tikpat nelietīgi kā savā laikā Svētos rakstus. Valsts nevar pastāvēt bez ģimenes, ģimene nevar pastāvēt bez atbildības. Kas notiek ar ģimeni, ilgākā laika posmā sāk notikt arī ar valsti.
Pārlūkojot politiķu runas, partiju programmas, pirmsvēlēšanu paziņojumus, par privātpersonu melīgajiem solījumiem nemaz nerunājot, varētu izdot melu kopotos rakstus. Tā bēgts no atbildības kā atjaunotās neatkarības gados nav pat padomju laikā, un nav brīnums, ka daudzus pārņem sajūta – šis ir tikai starpbrīdis starp okupācijām.
Ir liels satraukums par bērnu un jauniešu visatļautību un uzvedību. Kā noturēt bērnu uzmanību, viņi gandrīz visi šodien dzīvo paaugstinātas trauksmes stāvoklī? Vai pieaugušajiem ir jākļūst tikpat atraktīviem, kādi ir cirka mākslinieki, un jācenšas bērnus pārkliegt vai, gluži pretēji, jānomierinās un jāpieklust. Pēdējos gados pasaule ir atklājusi pamatīgi aizmirsto meditācijas mākslu. Ja šis vārds nepatīk, var teikt – norimšana. Kaut pāris minūtes dienā to vajag praktizēt jau bērnudārzā. Lai par ieradumu kļūst ieklausīšanās sevī un pēc tam arī citos un lai cilvēks bez jelkāda ārējā spiediena apgūst spēju sevi disciplinēt pats. Ar to mēs rādīsim piemēru citām valstīm, un norimšanas augļi neizpaliks. Vislielākais deficīts mūsdienu pasaulē ir klusums. Cilvēki pēc tā dodas uz vēl atlikušajiem mūžamežiem, kaut gan to var atrast tepat, Latvijā.
