Oligarhu tīklam tā pati asinsgrupa, kas pašreizējai Krievijas varas elitei? 15
Vai mēs vēl atceramies, kā no vecās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas grāmatas tika pārvietotas uz jaunuzcelto Gaismas pili? Tūkstošiem grāmatu ceļoja pa Gaismas ceļu – grāmatu draugu ķēdi no rokām rokās, un šķita – tās nes roku pieskārieni vien. Pat redzot šo ceļu televīzijā, modās attīroša svētku sajūta. Tāda ir vienmēr, kad mēs kādas svarīgas ziņas vai lietas padodam tālāk. Šāda ķēdes reakcija ļauj notikt nozīmīgām lietām. Kā savā laikā Baltijas ceļš un barikādes. Jaunākajos laikos, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, informācijas apmaiņa notiek straujāk, jebkuru ziņu var padot tālāk dažu minūšu laikā. Pleca sajūtu bieži vien vispirms iegūstam virtuālajā telpā.
Ar šo es padodu tālāk Ilmāra Poikāna vērā ņemamās pārdomas “Ceturtā atmoda. Mosties vai zust” . Atmoda ienākas lēni, jo tas ir darbs katram ar savu apziņu. Tas, kurā no pamošanās stadijām es pašreiz atrodos, nosaka manu turpmāko rīcību. Līdzīgi ar mums notiek ik rītu – mirkli esam vēl sapņa vai murga varā, nākamajā brīdī izberzējam miegu no acīm, izstaipām locekļus, domās pārskrienam pāri dienā darāmajiem darbiem un tad slienamies augšā vai… aizmiegam vēlreiz. Ko tur liegties, ja pasaule mums liktu mieru, guļus stāvoklī mēs reizēm būtu gatavi pavadīt vai visu dienu.
Cik netaisnību nav paciests mīļā miera labad! Netaisnība ģimenē, valstī un pasaulē vienmēr notiek samierināšanās dēļ. Atšķiras tikai mērogi un netaisnību veidi. Nu kā Latvijas oligarhu tīklam vēl vajag mūsu valsti kāst kā dīķi, ņirgāties par likumiem, pilsoņu pienākumiem un cilvēka tiesībām, lai mūsu miers beidzot ietu pušu? Tā kā viņiem daudziem ir tā pati asins grupa, kāda ir pašreizējai Krievijas varas elitei, arī viņu darba metodes daudz neatšķiras. Tā teikt, mācāmies no “vecākā brāļa”. Ja runa ir par mācīšanos, tad ikvienam ar pamodinātu sirdsapziņu ir vērts palūkoties, ar kādu nesalaužamu pārliecību cilvēktiesību aizstāvji Krievijā stājas pretī milzīgajai un šķietami neuzveicamajai sistēmai. Ar represiju vēsturi tik bagātā valstī viņus sargā vienīgi viņu pārliecība.
Paaudzēm, kuras ir piedzīvojušas attīrīšanos jeb atmodu, nav pamata sevi uzskatīt par zudušām, kaut arī ļoti daudzi, varbūt pat vairākums, bijuši tikai vērotāji un atmodā nav piedalījušies. Vai mēs gribam pamosties dzīvei vai turpināt snauduļot, tas ir mūsu kopējais jautājums. Tomēr pirmais vienmēr ir: “Vai es gribu?” Un tikai pēc tam nāk: “Kā man to darīt?”
