Padarīta darba sajūta – Lelde Priedulēna par karjeru un jauno dzīves posmu 0
Leldes Priedulēnas lēmums 25 gadu vecumā beigt karjeru skeletonā bija negaidīts, jo līdz šim viņai izdevās kļūt par pasaules junioru čempioni un divas reizes piedalīties ziemas olimpiskajās spēlēs. Tomēr Lelde pilnībā pievērsusies studijām Šveicē, un pati nosvērti atzīst – ir padarīta darba sajūta.
Leldes Priedulēnas karjerā unikālākais ieraksts, iespējams, nav konkrētas vietas un braucieni, bet gan pusgadu ilgais stāsts, kas sākās 2017. gada augustā – treniņā pavisam ierastā vingrinājumā viņa sarāva ceļgala krusteniskās saites. Tomēr Lelde nevis gūlās uz operāciju galda, bet pēc īsas pauzes turpināja treniņus, kvalificējās Phjončhanai un tur izcīnīja solīdo septīto vietu. Četrus gadus iepriekš Sočos viņa ierindojās 14. vietā. Pasaules kausa izcīņas trīs posmos viņa palika pjedestāla pakājē, iegūstot ceturto vietu, bet uz augstākā pakāpiena nostājās pirms trim gadiem, kad kļuva par pasaules junioru čempioni.
Tavs paziņojums par karjeras beigšanu sociālajos tīklos bija gana filozofisks. Kāpēc tā izlēmi?
L. Priedulēna: Septembrī sāku menedžmenta maģistrantūras studijas Šveicē, un bija jāpieņem lēmums, jo tās apvienot ar skeletonu ir ļoti grūti. Pirms tam arī Latvijā, mācoties augstskolā, tas bija sarežģīti. Sapratu, ka jāizdara izvēle.
Vienā Pasaules kausa izcīņas posmā šoziem tomēr startēji.
Jā, gribēju pamēģināt. Cerēju, ka Kēnigszē būs Eiropas čempionāts, taču to pārcēla uz Īglsu (Lelde šajā posmā ierindojās 19. vietā. – I. S.). Gala lēmumu gan nemainītu arī tas, ja būtu laba vieta. Var teikt – atvadu sacensības. Pirms tam gan domāju par pasaules čempionātu Vistleras trasē, kur iepriekšējā sezonā biju ceturtā, un starta ieskrējienam nav tik lielas nozīmes. Bet man tomēr negribējās vizināties pa otro desmitu, sapratu, ka nav ko ākstīties. Olimpiskajās spēlēs Phjončhanā man veicās labi, un esmu priecīga ar tām arī likt punktu.
Kāpēc nolēmi atsākt studijas?
Mani ļoti ietekmēja ceļgala trauma pirms olimpiskās sezonas, lika padomāt par nākotni, jo savainojumi sportā ir bieža parādība. Ilgi domāju, ko vēlos darīt, biju iesniegusi dokumentus daudzās mācību iestādēs un saņēmu apstiprinājumu no Lozannas universitātes. Tobrīd šķita, ka mēģināšu palikt skeletonā, jo šogad mācos tikai franču valodu, taču pēc tam sapratu, ka tas ir ļoti grūti.
Vai nebija doma studēt Latvijā un turpināt tādā pašā ritmā kā agrāk?
Jau pēc olimpiskajām spēlēm skatījos uz visu, teiksim, ne pesimistiski, bet reālistiski. Mani īsti neinteresē 30 gadu vecumā piecelties ar septīto vai devīto vietu olimpiskajās spēlēs, vidējus rezultātus negribēju. Skatoties uz konkurentēm, neloloju cerības, ka dabūšu medaļas. Agrāk es jau vairākkārt biju domājusi, ka jābeidz, bet tas bija tikai rezultātu dēļ. Tagad tie bija, varēju doties uz priekšu, bet skeletona elites pirmais sešnieks nemainās un pārējām grūti viņām tikt klāt.
Kā tev šķiet, vai izdarīji maksimālo, ko varēji, vai palika rezerve?
Filozofēt var daudz, bet pēdējā sezonā ar ceļa un rokas traumu es izdarīju visu. Varbūt arī tāpēc tik viegla sajūta, un man skeletons nerādās ne sapņos, ne murgos. Jā, medaļu neizcīnīju, bet man ir padarīta darba sajūta.
Kas tev skeletonā bija lielākā veiksme un neveiksme?
Parasti to sasaistu ar laika apstākļiem, jo kļūdas neuzskatu par neveiksmi, jo tās pieļauju pati. Bet laiku ietekmēt nevaru – vienā brīdī tas palīdz, citā ne. Nepaveicās toreiz, kad līdz pjedestālam Pasaules kausa posmā Kēnigszē pietrūka vienas simtdaļas, lai gan arī tur pati kļūdījos. Protams, simtdaļa ir simtdaļa.
Skeletonā biji astoņus gadus. Ko šis ceļš tev devis?
Sākot treniņus, biju 17 gadus veca meitene, esmu ļoti daudz iemācījusies kā cilvēks – pilnveidoties, būt patstāvīgākai, neatkarīgākai. Sports norūdīja raksturu, spēju nepadoties arī brīžos, kad treniņa laikā no slodzes jāvemj. Domāju, ka tā jebkuram sportistam ir daļa no procesa. Ja gribi, tad jādara, jāiemācās norīt grūtos brīžus.
Ilgu laiku biji vienīgā dāma Latvijas skeletona izlasē. Tas tev palīdzēja?
Pasaules kausos visu laiku biju vienīgā. Nezinu, vai palīdzēja, ļoti – visi pēc kārtas – vilka uz zoba, un arī tas norūda. Man pat teica – tu jau vairs nedzirdi, visu laid gar ausīm. Bet man ļoti daudz nozīmēja tas, ka varēju būt līdzās brāļiem Dukuriem, mācīties no pasaulē labākajiem, prasīt padomu. Process bija daudz ātrāks un vieglāks, īpaši sākumā – informāciju kā ar karoti ielika mutē. Vēlāk sāc saprast, ka pašai arī jāuzķer nianses.
Vai bijuši brīži, kad vajag plecu, uz kura paraudāt?
Jā, protams. Tāpat kā brīži, kad vajag, lai kāds pasaka – sapurinies, dari vairāk. Citreiz tas plecs bija jāmeklē pie draugiem, ģimenes, citreiz – pie kāda no treneriem, Mareka Mezenceva vai Tomasa Dukura. Tā vīriešu kompānija mani noteikti norūdīja, ka darbs jāizdara, un viss. Dzīvē esmu mierīgāka, emocionālāka, bet viss atkarīgs no situācijas.
Kur tu redzi sevi pēc studijām?
Vēl neesmu domājusi, jāskatās, kā iegrozīsies studijas. Vieni man teic, ka pēc diviem gadiem atgriezīšos sportā, bet citi paver citādus apvāršņus. Es nezinu, šobrīd galvu par to nelauzu. Izbaudu katru dienu. Šis ir pārejas process, un diezgan lielas pārmaiņas dzīvē, kad nav treniņu un sacensību.
Vai esi atradusi jaunus izaicinājumus fiziskā ziņā?
Te ir daudz kalnu, kāpelēju. Paskrienu, pavingroju, uzturu sevi formā, bet ne profesionāli, smagos svarus necilāju. Parasta studenta dzīve. Izaicinājums jau nekur nav pazudis, ir tikai citādi nekā iepriekš – agrāk bija fizisks, tagad vairāk mentāls. Tiesa, skeletonā arī ir ļoti daudz mentāla darba gan trasē, gan vasarā, kad ir grūti, bet sports pats par sevi vairāk asociējas ar fizisko.
Kur tagad adrenalīnu noķer?
Šobrīd vēl neprasās, varbūt vasarā lidināšos ar paraplānu vai lēkšu no klintīm.
Franču valodas pamatzināšanas tev bija jau agrāk?
Nē, pilnīgi no nulles sāku mācīties. Šobrīd mēģinu runāt ar cilvēkiem ikdienas situācijās, sākums vienmēr ir grūts, komunikācija tik ļoti neraisās. Jāiziet tam visam cauri, lai pēc tam būtu vieglāk.
Kā tu domā, vai pēc tevis Latvijas skeletonā izaugs kāda meitene?
Laiks rādīs. Viena vai divas meitenes gatavojas jaunatnes olimpiādei. Jāstrādā, varbūt kādā brīdī jāizslēdz emocijas un vienkārši jāizdara. Sports nav visai sievišķīgs, ir brīži, kad jāceļ smagi stieņi, taču tam jāiziet cauri.
