Uldis Šmits: Kas notiek NATO ”virtuvē”? 12
Polijas aizsardzības ministrs Antonijs Macerevičs izteica pieļāvumu, ka Polijā viens NATO bataljons varētu būt pietiekams, lai vajadzības gadījumā piebremzētu iebrucējus un lai Ziemeļatlantijas alianse iegūtu laiku pretdarbības organizēšanai. Komentētāji Kremļa “troļļu fermās” to iztēloja par nekaunīgi mestu apvainojumu “mūsu iskanderiem”. Tiem tāds bataljons bijis nebijis. Turpretī Maskavas oficiālās personas deklarē, ka NATO iecerētā četru bataljonu vai bataljona kaujas grupu izvietošana Baltijas valstīs un Polijā ir drauds. Protams, šajā interpretācijas izrādē katrs spēlē savu lomu. Gan “troļļi” un propagandisti, gan valdošie politiķi. Arī āksts Žirinovskis, kurš mudina dot kodoltriecienus visādām tur “briselēm, prāgām, varšavām”. Tāpat tie, kuri Latvijā stāsta, ka valsts aizstāvēšana ir bezjēdzīga nodarbe, un tie, kuri Daugavpils apkārtnē bija savīkšījuši pret “jenkijiem” naidu kurinošu plakātu.
Mūs vairāk saista norises NATO varas gaiteņos, bet tās parasti iepazīstam no vispārējām frāzēm. Un paretam no preses, kurai NATO “virtuve” ir pieejamāka. Piemēram, “New York Times” 31. maijā Stīvena Erlangera rakstā atklāja dažas aizkulišu detaļas jau pieminēto bataljonu sakarā. ASV uzņēmušās vadīt vienu no tiem (ne divus, kā tika vēstīts plašsaziņas līdzekļos), tāpat pa vienam Apvienotā Karaliste un Vācija, bet par ceturtā bataljona vadību NYT materiāla publicēšanas brīdī vēl īsti neesot bijis izlemts un varbūt to izdarīs vien nākammēnes NATO samita laikā. Aiz šiem šķietami ne tik svarīgajiem organizatoriskajiem jautājumiem stāv politiskie. Parīzes attiecības ar Vašingtonu kā NATO galveno balstu arvien bijušas divdomīgas, turklāt franču militāristi ir noslogoti dažādās pretterorisma operācijās. Berlīne, kas vēl pirms gada cēla iebildumus pret alianses Austrumu flanga nostiprināšanu, beigu beigās tomēr nolēmusi iesaistīties ar nosacījumu, ka NATO atkal izvērš dialogu ar Kremli. Tikmēr Austrumeiropā tikai tagad sākta atbilstoša infrastruktūras izpēte un pielāgošana, jo iepriekš, izdabājot Maskavai, nekas nopietni neesot plānots.
“Mēs nevēlamies jaunu auksto karu,” nebeidz apgalvot NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, piebilstot, ka “vajadzētu panākt, lai attiecības ir vismaz paredzamākas”. Kaut gan, ja runājam par paredzamību, šodienas situācija ir sliktāka nekā aukstā kara laikmetā, kad attiecībā uz militāro konfrontāciju Eiropā pastāvēja diezgan skaidri spēles noteikumi. Pastāvēja arī principiāla nostāja. Atcerēsimies vienu no aukstā kara noslēguma epizodēm, ko Rietumos iedēvēja par “eiroraķešu krīzi” (1977 – 1987), jo to ievadīja padomju “SS 20” uzstādīšana pie toreizējām VFR robežām. Francijas prezidents sociālists Fransuā Miterāns pārliecināja Bonnu, ka atbilde, respektīvi, amerikāņu raķešu uzstādīšana VFR, neraugoties uz Maskavas manipulēto “miera kustību”, ir nepieciešamība. Vēsturē iegājusi viņa trāpīgā frāze: “Raķetes atrodas Austrumos, bet pacifisti – Rietumos.” Mūsdienās “pacifistus” ir nomainījuši t. s. Putina izpratēji, pagalam nocietušies noteiktajā virzienā orientētie biznesa cilvēki un pārējie ieinteresētie.
Austrumeiropas aizsardzības spēju nostiprināšana ir nepieciešamība, ko nevajadzētu pārvērst par politiskās tirgošanās objektu. Protams, vispirms tajā jāiesaistās austrumeiropiešiem pašiem. Polija, piemēram, plāno sagatavot 35 tūkstošus brīvprātīgo, kuru brigādes tiks formētas katrā vojevodistē, un valsts lielākajā jeb Mazoveckas vojevodistē būs pat divas no brīvprātīgajiem veidotas teritoriālās aizsardzības vienības. Varbūt tādā gadījumā ministra Macerēviča sacītais par vienu NATO bataljonu nav nemaz tik pārsteidzošs…
