Pacients jāglābj tieši tagad! Saruna ar invazīvās radioloģijas speciālisti Svetlanu Rudņicku 3
Svetlana Rudņicka – viena no vadošajām invazīvās radioloģijas speciālistēm Latvijā. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Diagnostiskās radioloģijas centra Invazīvās radioloģijas nodaļas vadītāja. Viņas ikdiena lielākoties paiet, kopā ar kolēģiem veicot sarežģītas operācijas, kas bieži vien izšķir, vai pacients dzīvos.
Marta beigās RAKUS invazīvie radiologi, asinsvadu ķirurgi, reanimatologi un anesteziologi kādam Madonas puses iedzīvotājam veica īpaši sarežģītu operāciju – 41 gadu vecais vīrietis cieta no masīvas asiņošanas plaušās un kuņģa zarnu traktā. Turklāt patoloģiskais asinsvadu veidojums, kas to izraisīja, atradās tikai divus milimetrus no miega artērijas, kas, kā zināms, apgādā smadzenes ar asinīm. Iespējams, pacientam šajā saulē bija atlicis pavisam maz, bet, pateicoties prasmīgajam mediķu darbam, pēc četrām stundām operācija beidzās veiksmīgi.
Tas, ka Svetlanai jaunībā jāmācās par ārsti, nebija vis viņas pašas, bet mammas lēmums. Mamma Valentīna bija ārste, vispirms strādāja Liepājas, pēc tam Rīgā 3. slimnīcā (tagad to sauc “Bikur Holim”). Viņa ļoti vēlējās, lai arī Svetlana apgūst šo ļaudīm tik vajadzīgo profesiju. Jaunībā Svetlanu vairāk interesēja mākslas vēsture, arī lingvistika. Hobija līmenī Svetlana joprojām interesējas par šīm jomām. Bet mamma uzsvēra – arī medicīna lielā mērā ir māksla – un lūdza, lai meita izpilda viņas vēlmi.
Vai šobrīd, kad medicīnā pavadījusi vairāk nekā 25 gadus, Svetlana nožēlo, ka jaunībā pakļāvās mammas gribai? Noteikti nenožēloju, jo īpaši, kopš strādāju invazīvajā radioloģijā, teic Svetlana Rudņicka. Invazīvā radioloģija ir medicīnas nozare, kurā, lai veiktu diagnostiskos izmeklējumus un mazinvazīvās operācijas, izmanto ļoti sarežģītu rentgena iekārtu, ko sauc par angiogrāfu, kā arī kontrastvielas un ultrasonogrāfiju. Šīs manipulācijas veic bez griezumiem, izdarot tikai punkciju rokas vai cirkšņa vēnā vai artērijā, caur to ievadot mikrostīgas un katetru, tādējādi sasniedzot un risinot problēmu. Invazīvo radioloģiju bieži izmanto asinsvadu patoloģiju, ļaundabīgu audzēju, akūtu traumu un vēl daudzu citu veselības problēmu gadījumos. Šogad aprit piecdesmit gadi, kopš pasaulē – ASV – veica pirmo operāciju, lietojot invazīvās radioloģijas metodi.
– Šī nozare no ārsta prasa trenētas, prasmīgas rokas, spēju strauji koncentrēties, ātru domāšanu un ātru rīcību, turklāt tas viss jāpielieto reizē. Ļoti noderīga ir arī pieredze, jo bieži vien, lai glābtu pacientus, kas atrodas kritiskā stāvoklī, nav laika apspriesties ar kolēģiem. Risinājums, turklāt nereti nestandarta, jāatrod tagad un tūlīt vai arī cilvēks var iet bojā. Pacients jāglābj tieši tajā brīdī, jo otras iespējas var vairs nebūt. Katrs pacients ir unikāls, katra situācija – vienreizēja, katrs asinsvads – atšķirīgs. Turklāt šis darbs prasa arī stipras rokas. Laikam tāpēc sievietes šo jomu izvēlas reti. Bet strādāt ir ļoti, ļoti interesanti. Turklāt man kā ārstam ir nepārtraukti jāmācās, jāapgūst jaunākās tehnoloģijas – iekārtas, instrumenti, un tas man sagādā baudu, – stāsta Svetlana Rudņicka. Bilstu – asinis, no kā liela daļa cilvēku baidās, laikam ir šā darba neatņemama sastāvdaļa. Izrādās, uz invazīvajiem radiologiem to nevar attiecināt. Ja uz operācijas galda parādās asinis, tas liecina, ka arī slimnieka iekšpusē kaut kas nenorit pēc plāna, ka ārstam jārīkojas citādi. Veiksmīgas manipulācijas laikā asinis ārpusē neparādās, asins zudums ir minimāls. Arī invazīvā radiologa rokas operācijas laikā nedrīkst būt ar asinīm. Citādi viņš nemaz nevarēs izjust asinsvadā ievietotās mikrostīgas niansētās svārstības.
– Strādājot invazīvajā radioloģijā, esmu iemācījusies būt ļoti pacietīga. No malas lūkojoties, brīžiem var šķist, ka uz operācijas galda nekas nenotiek – mikrošķiedru pabīdām pusmilimetru pa kreisi, pusmilimetru pa labi, tad vienu milimetru atpakaļ. Pēc tam vairākas minūtes vai citreiz pat pusstundu gaidām, līdz stents ieņem vajadzīgo vietu vai medikaments uzsūcas artērijas sienā. Dažkārt operāciju izdodas perfekti paveikt divdesmit minūtēs, citreiz tā prasa četras līdz pat astoņas stundas. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, strādājam, neskaitot stundas, tik ilgi, cik vajag, – teic ārste.
