Daudzās recipientiem izsūtītās vēstules ir nobaidījušas arī donorus. Tiek ziņots, ka viņu aktivitāte ir samazinājusies, jo, šķiet, ka arī viņi pārprot inficēšanās briesmas. 0
Ja atklājas, ka asinīs ir antivielas, tomēr ir svarīgi uzzināt, vai asinis ir vīrusa pozitīvas. Ja tas atklājas, tad ir ļoti svarīgi to cilvēku informēt. Pastāv pat specifiskas terapijas metodes, kad asinis ar antivielām, piemēram, ar ērču encefalīta antivielām, ievada tiem pacientiem, kurus sakodusi inficēta ērce, lai encefalītu pārslimotu vieglākā formā. Kaut gan notiek diskusijas par šīs terapijas efektivitāti, tomēr daudzās valstīs to izmanto.
To, vai asinīs ir vai nav vīruss, nosaka Latvijas Infektoloģijas centra laboratorijā. Vai šī laboratorija spēj izanalizēt šos Asinsdonoru centra atsūtītos augsti jutīgos rezultātus?
Šī ir nacionālā mikrobioloģijas references laboratorija, un esmu pārliecināta, ka tai ir ļoti augsts nekļūdīgs rezultātu apstiprinājuma līmenis. Kad nosakām, vai pacienta asinīs ir vai nav vīruss, mēs varam pat noteikt, kādā pakāpē ir šis vīruss, jo analizatoram ir augsta jutība.
Bet cilvēki ir jāinformē un jālūdz pārbaudīties tikai tad, kad pilnībā ir skaidrs, ka ir pārlietas asinis, kurās ir vīruss. Tas asins materiāls, ko no Asinsdonoru centra saņēma Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, pacientiem tika pārliets pirms krietna laika. Līdz ar to nevar būt runa par to, ka kādam no pacientiem, kas saņēmis asinis, kurās bijis vīruss pašlaik, ir akūta slimība, kas prasa nekavējošu ārstēšanu. Viņiem C hepatīts var būt tikai hroniskā formā, jo no inficēšanās ir pagājis vairāk nekā pusgads un tas prasa cita veida ārstēšanu – secīgu plānveida terapiju. Tādēļ ir ļoti svarīgi testēt tās asinis un noskaidrot, vai tur ir vai nav vīruss. Cilvēki ir jāinformē par iespējamu inficēšanos ar C hepatītu un jāaicina pārbaudīties, bet tas jādara īstajā brīdī, nevis priekšlaikus viņus baidot. Mēs taču arī, gatavojot ēdienu virtuvē, neinformējam viesus, kas gaida pie galda, kā mēs to ēdienu gatavojam.
Bet tā baidīšana jau sākas jutīgās aparatūras dēļ.
Faktiski aparatūrai, ar kuru analizē asinis, nav tik liela nozīme, kā sākotnēji varbūt šķiet. Aparatūru var izmantot gadu desmitiem. Man kā infektologam, strādājot ar slimniekiem, ir daudz sliktāk, ja aparatūras detekcijas jeb jutīguma līmenis ir tāds, ka palaiž garām vienu otru antivielu vai vīrusu. Pacients domā, ka viņš ir vesels, kaut gan nav vesels. No pacientu viedokļa – jo jutīgāka aparatūra, jo labāk.
Asinsdonoru centra aparatūra uzrāda diezgan daudz viltus pozitīvu antivielu, tātad Infektoloģijas centra laboratorijai ir lieli izdevumi, lai, izmatojot laboratorijā pieejamās metodes, pārtestētu asinis un pārliecinātos par vīrusa klātesamību. Par donoru asiņu drošību civilizētā pasaulē ļoti cīnās un ļoti tam seko. Jāpiebilst, ka asinis cenšas pārliet pēc iespējas mazāk, tikai tad, kad veselības stāvoklis ir ļoti smags. Ne velti daļa recipientu, kuriem pārlietas asinis, jau ir miruši.
Vai jūs uzskatāt, ka var nodrošināt 100% drošu asins pārliešanu? Asinsdonoru centrs bija plānojis asinis apstarot ar īpašu metodi, lai tajās iznīcinātu visus vīrusus, bet tas izmaksātu divus miljonus eiro un valstij tādas naudas neesot. Vai apstarošana būtu pareizs solis?
Uzskatu, ka 100% drošu asins testēšanu nevar nodrošināt.
