Hepatīta draudi: Vīksna mierina donorus, bet pilnīgu drošumu nesola 0
Gandrīz 200 vēstules, ko slimnīcas nosūtījušas pacientiem, kam, iespējams, varētu būt pārlietas ar C hepatītu inficētas asinis, satraukušas daudzus, tajā skaitā pat donorus (“Latvijas Avīze” par šo problēmu vēstīja rakstā “Jums pārlietas inficētas asinis”). Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā infektoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras vadītāja profesore Ludmila Vīksna kliedē šo satraukumu, izskaidrojot, kad cilvēks patiešām var inficēties ar šo bīstamo kaiti un kad bažām nav nekāda pamata.
Kāds iespaids jums radies par Valsts asinsdonoru centra paziņojumiem? Vai cilvēki tomēr netiek pārlieku tracināti ar aicinājumiem iet pārbaudīties?
L. Vīksna: No infektologu viedokļa raugoties, asiņu izmeklēšanā pastāv divas atšķirīgas lietas. Ja tiek atklātas antivielas pret C hepatītu (Asinsdonoru centrs šogad tās atklāja 190 asins paraugos. – M. L.), tas liecina tikai par to, ka cilvēks, kura asinīs tās ir konstatētas, ir bijis kādreiz kontaktā ar slimības ierosinātāju. Šajā gadījumā ir jāpārliecinās, vai asinīs nav arī pats vīruss, jo otru cilvēku var inficēt, pārlejot asinis, kurās ir vīruss, nevis antivielas. Tad pacients, kurš saņēmis šādas asinis, bez šaubām, ir jātestē, lai noskaidrotu, vai viņa asinīs ir vai nav C hepatīta vīruss.
Asinsdonoru centrs informēja, ka, pārtestējot centra atsūtītos 190 asins paraugus, kuros atklātas antivielas (pēc tam tos iznīcina), Infektoloģijas centrs 38 no tiem konstatējis C hepatīta pozitīvas asinis. Tātad jāpārbauda tieši tie slimnieki, kuriem kādreiz pārlietas šo donoru asinis. Vai tas nozīmē, ka visi recipienti būs inficēti ar C hepatītu?
Taču arī tad, ja pārlietas C hepatīta pozitīvas asinis, nevar apgalvot, ka recipients noteikti būs inficējies. Cilvēkam piemīt dažādas aizsargsistēmas, un organisms pats spēj tikt galā ar vīrusu, tāpēc ne vienmēr cilvēks saslimst. Toties viņa asinīs var būt pozitīvas antivielas.
Ja ir pārlietas inficētas asinis, slimnīca sameklē recipientu un aicina doties pie ģimenes ārsta, kurš pēc tam pacientu nosūta uz laboratoriju. Ja asinīs atklājas vīruss, mēs uzskatām, ka cilvēks ir inficēts. Bet nav iespējams uzreiz pateikt, vai viņš ir vai nav slims. To var noskaidrot, tikai veicot bioķīmiskos izmeklējumus. Ja atklājas, ka recipients ir slims, ka infekcija jau ir skārusi aknu audus, tad cilvēks ir jāatbrīvo no vīrusa. Bet jāņem vērā, ja cilvēku ar medikamentiem izdodas atbrīvot no vīrusa, tad ne vienmēr var uzskatīt, ka viņš ir vesels. Ja ir attīstījusies aknu ciroze, tad tā taču nepāries. Nedrīkst maldināt cilvēkus, ka viņi būs veseli, ja viņus atbrīvos no C hepatīta vīrusa. Veseli kļūs tikai tie, kuri ar medikamentu palīdzību tikuši vaļā no vīrusa un kuriem vēl nav bojātas aknas.
Labi, valsts apmaksā C hepatīta slimnieku ārstēšanu, bet vai ir iespējams pierādīt, ka recipients ir inficējies tieši asins pārliešanas laikā? Slimību profilakses un kontroles centrs izsniedza datus, kuri par iespējamo inficēšanos tapuši tikai pēc pašu slimnieku pieņēmuma, ka inficēšanās notikusi medicīnisku manipulāciju laikā. 2014. gadā tāda pārliecība bijusi 92, bet 2015. gadā – 41 aptaujātajai personai.
Tie ir pārdroši pieņēmumi. Ja paanalizējam, reti kurš slimnieks teiks: ziniet, es vienreiz lietoju narkotiskās vielas, man bija tāds nedrošāks sakars… Kad jautāju, vai esat pārliecināts, ka tetovējums, kas jums uz muguras, ir izdarīts drošā tetovēšanās salonā, tad seko atbilde: tur viss bija ļoti droši, jo salons ir dārgs. Nu ko lai saka – fantastisks kritērijs! Nesen kādā publikācijā izlasīju, ka desmit procentos tetovējumu tintes pudelītēs atrasti dažādi infekciju ierosinātāji. Tāpēc klientam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa tetovējumam tinte tiek ņemta no pilnīgi jaunas pudelītes, arī instrumenti ir jāņem no neatvērta iepakojuma. C hepatīts neaiziet ātri bojā un atkarībā no ārējiem apstākļiem spēj saglabāties diezgan ilgi. Tas nav kā HIV, kas ir neizturīgs ārējā vidē. Arī B hepatītu ir ļoti grūti iznīdēt.
Iepriekšējais veselības ministrs Guntis Belēvičs brīdināja, ka Latvijā ir pirmsepidēmijas situācija saslimstībā ar C hepatītu. Vai jūs piekrītat?
Pirms vairākiem gadiem kolēģi konstatēja, ka 2,4% no mūsu valsts iedzīvotājiem varētu būt antivielas pret C hepatītu. Tas nozīmē, ka viņiem kādā etapā bijusi darīšana ar vīrusu. Bet 1,7% iedzīvotāju ir inficēti ar vīrusu. Mēs noskaidrojām, ka daži pacienti ir atbrīvojušies no vīrusa paši – vai nu vīrusa bijis maz, vai cilvēka imūnsistēma tik spēcīga, ka organisms veiksmīgi ar to ticis galā.
Uz ārstēšanu ar mūsdienīgiem medikamentiem pašlaik Latvijā var pretendēt tikai tie, kuriem C hepatīts ir smagā formā. Līdz ar to es gribu uzsvērt, ka šos pacientus mēs atbrīvojam no vīrusa, kas ir ļoti labi, jo ir cerība, ka slimība vairs neprogresēs, bet tas nenozīmē, ka viņi tagad būs pilnīgi veseli – cirozi jau nav iespējams izārstēt. Veseli kļūst tie, kuriem C hepatīts tiek ārstēts sākumstadijā un aknas vēl nav bojātas.
Bet medikamenti kopš septembra vairs nav pieejami, jo valstij ir beigusies nauda. Izrādās, ka slimnieku ir krietni vairāk, nekā Veselības ministrija bija prognozējusi…
No manis pieminētajiem 2,4% un 1,7% tomēr var izdarīt secinājumus. No valsts budžeta C hepatīta ārstēšanai papildus tika piešķirti 6,6 miljoni eiro aptuveni 250 pacientiem, un tā ir apjomīga naudas summa. Starp tiem slimniekiem, kuriem patlaban nav pieejamas zāles, ir maz neatliekamu pacientu, kuriem zāles ir nepieciešamas steidzami, lai varētu sagaidīt aknu transplantāciju. Šajā spraugā gan ne visi pacienti ir nodrošināti ar zālēm, bet no jaunā gada situācija mainīsies uz labo pusi.
Nesen mēs uzzinājām par neveiksmīgu aknu transplantāciju Baibai Baronei. Iespējams, ka Baibas tuvinieki tiesāsies ar valsti. Taču, piemēram, bērnu reanimatologs Pēteris Kļava, kurš katru dienu cenšas apmānīt nāvi, ir publiski sacījis, ka ārstiem vajadzētu nebaidīties pacienta tuviniekiem izskaidrot bezcerīgas situācijas, nedodot cerības, kur nav iespējams tās dot.
Nesen Rīgas Austrumu slimnīcā bija sasaukts ārstu konsilijs par vienu slimnieku, kurš ir atbrīvojies no C hepatīta vīrusa un kuram ir nepieciešama aknu transplantācija. Kopā ar ārstiem šajā konsilijā piedalījās arī psihoterapeits. Esmu bijusi pieredzes apmaiņā Zviedrijā par aknu slimību jautājumiem, tajā skaitā arī par pacienta sagatavošanu transplantācijas operācijai. Vispirms ārstam ir jābūt pārliecinātam, ka gan pacients, gan viņa tuvinieki saprot, ko viņiem saka. Piemēram, ka transplantācijas rezultāts var būt 50:50, kur puse ir veiksme un puse – neveiksme, un tas vēl ir labs rezultāts. Cilvēki tam ir jāsagatavo. Zviedrijā krietni pirms transplantācijas tiek veidota rinda, slēgti līgumi, tur pat ir administrācijas pārstāvis konsilijā, jo viņš vislabāk zina to loģistiku, kā šis sagatavošanas process notiks. Spriežot pēc Latvijas Televīzijas raidījumiem, un es to pārrunāju arī ar kolēģiem, tomēr nav pareizi, ka tiek radīta pārliecība tikai un vienīgi par veiksmīgu rezultātu. Ja tas rezultāts tomēr ir neveiksmīgs, tad iznāk, ka ārsti ir vainīgi un arī žurnālisti, jo radījuši šo pārliecību par pozitīvu galarezultātu.
