Pacienta līdzestība ārstniecībā un racionāla zāļu lietošana
1
Šis raksts ir aicinājums pirmdien, 17. martā plkst. 13.00 skatīties raidījumu Dr.Apinis par līdzestību, kur par to diskutēs RSU prorektors, profesors Dins Šmits, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardioloģijas nodaļas vadītāja Janīna Romānova, biedrības ParSirdi.lv vadītāja Inese Mauriņa un “Mēness aptiekas” valdes locekle, farmaceite Ērika Pētersone. Piebildīšu, ka savu doktora disertāciju profesors Dins Šmits ir aizstāvējis tieši par pacientu ārstēšanās paradumiem un nelīdzestību ārstniecībai kā tādai.
Lai skaidrotu – kas ir līdzestība, mēs mēdzam atsaukties uz bijušā ASV Veselības ministra (Surgeon General of the United States) Čarlza Evreta Kūpa (C. Everett Koop, MD) teicienu “Zāles nedarbojas pacientiem, kuri tās nelieto”. Arī šajā rakstā būs atziņa, ka vismaz puse pacientu, kas saņem ārsta norādījumus, tos daļēji vai pilnībā ignorē, tas lielā mērā attiecas gan uz zāļu lietošanu, gan režīmu – kustību un ēšanas paradumu maiņu. Nav reāli sagaidīt izcilus ārstniecības rezultātus, ja izrakstītais medikaments netiek nopirkts, bet ja nu tiek nopirkts, tad tiek lietots neregulāri, nepareizās devās un nepareizā laikā.
1985. gadā Pasaules Veselības organizācija definēja racionālu zāļu lietošanu, un par tādu noteica situāciju, kad “pacienti saņem zāles, kas atbilst viņu klīniskajām vajadzībām, devās, kas atbilst viņu individuālajām vajadzībām, pietiekami ilgu laiku un par viszemākajām izmaksām viņiem un viņu kopienai”.
Allaž, kad ar kolēģiem runājam par līdzestību, atgriežamies pie pārsteidzošas atziņas – nelīdzestība zāļu lietošanā ir vienlīdz aktuāla cilvēkiem ar augstāko vai zemāku izglītību, pilsētniekiem un lauciniekiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un jauniem ļaudīm.
Smalkākā, publikācijai atbilstošā valodā – līdzestībai zāļu lietošanā nav pierādīta nepārprotama korelācija ar kādām atsevišķām sociāli-ekonomiskām un demogrāfiskām pazīmēm, piemēram, turību vai izglītības līmeni. Varētu sagaidīt, ka zemākas izglītības un dzīves standarta pacients ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, tomēr pētījumu dati šādu nepārprotamu sakarību neuzrāda, lai arī veselības pratībai ir ietekme uz līdzestību. Līdzestību ietekmē vairāku, katram pacientam īpašu, individuālu faktoru kopums. Turklāt, katra individuālā pacienta līdzestības pakāpe nemitīgi mainās atkarībā no viņu dzīves medicīniskiem un sociāliem apstākļiem.
Latvijā līdzestību mazina ne tikai globāli aprakstītā pacientu apzināta vai neapzināta zāļu nelietošana, bet papildus trīs aspekti:
- Veselības ministrijas radītā pārspīlētā birokrātija ārsta un farmaceita darbā, kas speciālistiem liek pavadīt bezjēdzīgi ilgu laik e-veselības portālā, dažādu reģistru salīdzināšanā, veidlapu, žurnālu aizpildīšanā, kas neļauj pietiekami skaidri izskaidrot zāļu lietošanas jēgu un nozīmi. Piebildīšu, ka Hosama Abu Meri haotiskā zāļu cenu reforma ievērojami palielināja laiku, ko pacients spiests pavadīta aptiekā, bet samazināja to laiku, kad pacientam aptiekārs skaidro konkrēto zāļu lietošanas īpatnības, blaknes utt.;
- zāļu dārdzība ietekmē pacienta vēlmi pirkt visas izrakstītās zāles, īpaši pacientiem ar vairākām slimībām;
- Veselības ministrijas izstrādātie noteikumi, kas ik pa trim mēnešiem liek mainīt zāles, atbilstoši to cenai (aptiekāram obligāti jāizsniedz lētākais medikaments, kas nereti ir ar citu nosaukumu, savādākā iesaiņojumā), kas pacientam rada negāciju pret medikamentu lietošanu kā tādu.
Jēdzienu “nelīdzestība” (noncompliance with medication vai medication non-adherence) parasti lieto, kad pacients neievēro zāļu lietošanas devas, laikus un ilgumu. Retāk šo terminu lieto arī attiecībā uz rekomendēto dzīvesveida izmaiņu neveikšanu, piemēram, attiecībā uz diētu, fizisko slodzi vai nevēlēšanos atteikties no veselībai kaitīgiem ieradumiem (smēķēšanas, pārmēra alkohola lietošanas). No nelīdzestības pret zāļu lietošanu un režīma neievērošanu mirst daudzkārt vairāk nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā.
Neracionāla zāļu lietošana ir liels izaicinājums veselības aprūpes sistēmām visā pasaulē.
Pasaules Veselības organizācija par šo jautājumu izsakās vidēji reizi četros vai piecos gados, un allaž šajā dokumentā tiek ziņots, ka vairāk nekā puse no visām zālēm globāli tiek izrakstītas, izsniegtas vai pārdotas neatbilstoši, bet puse no visiem pacientiem tās nelieto pareizi – lieto nepareizā laikā, nepareizās devās, neregulāri, ļoti atšķirīgi no tā, kā šo zāļu lietošanu ordinējis ārsts, vai kādā lietošanas režīmā klīniskajos pētījumos ir izvērtēta un pierādīta konkrētā medikamenta drošība un efektivitāte.
Jēdzienam “līdzestība” angļu valodā ir trīs dažādi termini: adherence, compliance, persistence. Adherence nosaka, cik precīzi pacients ir izpildījis tam dotos norādījumus, šo precizitāti izsakot matemātiski. Šo terminu lieto, aprakstot situācijas no ārsta un pacienta sadarbības perspektīvas. Tas ietver ārstniecības personas atbildību, izskaidrot pacientam savu rekomendāciju jēgu.
Jēdziens compliance tiek lietots, kad ir gaidīta pacienta pakļaušanās ārstniecības personas uzstādījumam, ārstniecības personas kontrolei. Šādas paradigmas ietvarā nav sadarbības starp ārstniecības personu un pacientu – pacientam vienkārši būtu jāizpilda viss, ko ārstniecības persona likusi. Līdzīgi jēdzienam adherence, jēdziens compliance nosaka cik precīzi pacients ir izpildījis tam dotos norādījumus un arī šo precizitāti izsaka matemātiski.
Jēdziens persistence apzīmē līdzestības noturību vai nenoturību laika gaitā. Matemātiski to varētu izteikt – cik ilgi pacients ievērojis ārstniecības personas rekomendācijas attiecībā uz zāļu lietošanu, diagnostiskām procedūrām, ārsta apmeklējumiem, diētu, fizisko slodzi un citiem parametriem. Līdzestības noturība apskata līdzestības intensitāti dažādos laika nogriežņos. Piemēram – vai pacients bijis pilnībā līdzestīgs ārstniecības personas rekomendācijām visu laiku līdz attiecīgo rekomendāciju noslēgumam, kāds bija pacienta līdzestības apmērs katru mēnesi vai citu laika periodu.
Manuprāt, neeksistē vienota līdzestības terminoloģija ne Latvijā, ne pasaulē.
Bet mēs varētu iztikt bez terminoloģijas, bet palikt pie Pasaules Veselības organizācijas izpratnes un definīcijas, kas nosaka, ka zāļu nelīdzestīga lietošana ietver:
- gadījumus, kad zāles valstī nav pieejamas dažādu finansiālu vai birokrātisku iemeslu dēļ (pēc Hosama Abu Meri reformas, zāļu pieejamība Latvijā samazinās), kā arī gadījumos, kad to nosaka dažādas likumdošanas un normatīvo aktu regulējuma kļūdas;
- gadījumus, kad zāles nav nepieciešamas, bet tiek izrakstītas;
- gadījumus, kad tiek izrakstītas vai izsniegtas nepareizas, neefektīvas vai nedrošas zāles;
- gadījumus, kad faktiski netiek izmantotas efektīvas un pieejamas zāles, bet ir pieejamas;
- gadījumus, kad pacienti zāles lieto nepareizi.
Autors pēc pieejamās literatūras apkopošanas uzskata, ka vislielākā mērā bezatbildīga pieejamo zāļu lietošana attiecas uz hipertensijas, diabēta un hiperlipidēmijas ārstēšanu, ko veido ļoti lielas šo diagnožu pacientu grupas. Parasti šo slimību pacienti lieto pieejamos medikamentus soboptimāli, nelieto tos vispār, sāk tos lietot pārāk vēlu, lieto neregulāri un priekšlaicīgi pārtrauc to lietošanu. Neoptimāla medikamentu lietošana noved pie sliktiem rezultātiem veselības jomā, kas rezultējas papildus ārstu apmeklējumu skaitā, liekos izmeklējumos, papildus hospitalizācijā un galu galā – ar pacientu pāragru nāvi.
Klīniskajā praksē ārstam tas nozīmē – kādā mērā pacienti lieto ārstu noteiktās zāles. Ārsta praksē nelīdzestība visbiežāk apvieno pacientus, kuri vispār neuzsāk savu ordinēto terapiju vai priekšlaicīgi pārtrauc to, vai lieto zāles tādās devās vai tādā režīmā, kas ievērojami atšķiras no tās zāļu lietošanas sistēmas un devām, ko ieteicis ārsts, turklāt tas attiecas ne tikai uz konkrētā ārsta ordinētajiem medikamentiem, bet arī uz konsultantu un speciālistu ieteiktajiem zāļlīdzekļiem.
Pasaules Veselības organizācija norāda, ka medikamentu lietošanas devu un režīma neievērošana izraisa priekšlaicīgu nāvi, kā arī palielina veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu. Eiropas savienībā tas nozīmē aptuveni 200 000 priekšlaicīgu nāves gadījumu gadā, bet Eiropas valstu valdībām pacientu nelīdzestīga ārstēšanās izmaksā 125 miljardus eiro gadā. Šie aprēķini neietver ilgtermiņa aprūpes izmaksas, ārkārtas, atkārtotu un iespējami nevajadzīgu diagnostisku izmeklējumu un zāļu vairum- un mazumtirdzniecības izmaksas, kas saistītas ar terapijas intensifikāciju. Šajos aprēķinos nav ietvertas arī tādas plašākas sabiedrības izmaksas, ko nosaka invaliditātes pieaugums, darba ražīguma samazināšanās un darba nespējas apmaksa.
Aizsērējušu sirds apasiņojošu artēriju atvērtu var turēt stents. Vēža augšanu var samazināt ķīmijterapija vai staru terapija. Alkoholiķi var atgriezt pārtikušā, sociāli pilnvērtīgā un radošā dzīvē Minesotas atveseļošanās soļu programma. Grūti palīdzēt pacientam, kurš jebkādu iemeslu dēļ neievēro ārstēšanas režīmu un kategoriski nelieto zāles noteiktajā laikā un devā.
No nelīdzestības iemeslu skatu punkta nelīdzestību var iedalīt divās grupās – apzināta un neapzināta nelīdzestība. Neapzināta nelīdzestība novērojama gadījumos, kad pacients vēlas ievērot visus norādījumus, bet kaut kāda iemesla dēļ nespēj to izdarīt. Piemēram, neizprotot ārstniecības personas rekomendācijas, naudas trūkuma dēļ vai arī vienkārši aizmāršības dēļ. Apzināta nelīdzestība vērojama gadījumos, kad pacients pats apzināti izvēlas neievērot rekomendācijas. Pārlieku bieži nelīdzestība nozīmē apzinātus ārstniecības plāna, ārstniecības režīma un zāļu nelietošanas gadījumus, kas balstās pacienta dziļākajos uzskatos, motivācijās, alternatīvos informācijas avotos. Šādus gadījumus zinātnieki cenšas izprast, pētot pacientu uzskatus par slimību un ārstēšanu, vēlmes, sagaidījumus un bažas saistībā ar slimības rādītājiem ierobežojumiem un arī attiecībā uz medicīnas profesionāļu rekomendācijām un ārstēšanas metodēm, kuru uzdevums ir pacientiem palīdzēt.
Nelīdzestība ārstniecībai kopumā ir plašāks jēdziens par nelīdzestību zāļu lietošanai, un ir viena no globāli nozīmīgākajām medicīnas problēmām.
Vislielākā nelīdzestība kompleksā – režīms, diēta, kustības, kaitīgo ieradumu mazināšana un zāļu ilgstoša lietošana ir hroniskiem multimorbīdiem (daudz slimību vienlaikus) pacientiem. Tā kā līdzestības pakāpe tiek apskatīta katram no medikamentiem, tad kopumā nelīdzestība multimorbīdiem pacientiem pieaug eksponenciāli – jo lielāks zāļu daudzums, jo lielāka ir kopējā nelīdzestības iespējamība. Attiecīgi, multimorbīdi pacienti, kuri saņem polipragmāziju gandrīz nekad neizpilda visas ārstu rekomendācijas. Šis apstāklis ir viens no argumentiem kombinētu medikamentu lietošanai.
Pacientu līdzestība parasti samazinās ilgtermiņā, īpaši tas attiecas uz hroniskām slimībām, kurām ir relatīvi maz simptomu vai vispār nav redzamu, traucējošu simptomu (vai simptoms, piemēram, sāpes, ir mazināts ar simptomātisku medikamentu). Vairāk nekā puse pacientu, kuriem ir izrakstīti statīni holesterīna kontrolei, pārtrauc šo zāļu regulāru lietošanu gada laikā, kaut arī šīs zāles būtu jālieto visu atlikušo mūžu.
Ārstējoties slimnīcā, līdzestība zāļu lietošanā hroniskiem pacientiem ir ievērojami augstāka nekā ārstējoties ambulatori.
Atkārtošos – nelīdzestība ārstniecībā nenozīmē tikai zāļu nepareizu lietošanu vai pilnīgu nelietošanu.
Tikpat svarīga kā zāļu regulāra lietošana atbilstošās, ārsta nozīmētās devās ir nepieciešamība pacientam ievērot režīmu, kustību apjomu, diētu, kā arī atteikties no kaitīgiem ieradumiem, piemēram smēķēšanas.
Pacientu attieksme pret citiem nelīdzestības jautājumiem tiek publiski risināta vēl mazāk un retāk par zāļu lietošanas nelīdzestību; salīdzinoši retāk tiek runāts un pētīts, kā pacientam līdzestīgi ievērot diētu, noteikto fizisko aktivitāti, miega režīmu un stresa līmeni, kā arī tam, ka pacientam nepieciešams regulārs fizisks kontakts un saruna ar ģimenes ārstu.
Pacienta un ārsta mijiedarbība, ko raksturo personalizēta un integrēta pieeja aprūpes plānu izstrādē, izmantojot uz personu orientētu saziņu un kopīgu lēmumu pieņemšanu, ir faktors, kas visbiežāk ir saistīts ar labu līdzestību zāļu lietošanai. Kopīga lēmumu pieņemšana nozīmē, ka pacienti un ārsti kļūst par vienādiem partneriem, plānojot, attīstot un uzraugot aprūpi, kas rada uzticību pacientu un pakalpojumu sniedzēju attiecībās un nodrošina, ka terapijas mērķi ir atbilstoši pacientiem viņu dzīves un veselības kontekstā un sapratnē.
Realitātē personalizēta un integrēta veselības aprūpe ir teorētisks sistēmas apraksta kopums, kas no ikdienas ir diezgan atšķirīgs. Veselības aprūpes organizācija, ekonomiskā struktūra, vadības kultūra un apmācība ir koncentrēta uz slimību. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā radīti sadrumstaloti veselības aprūpes plāni, bet slimības ārstēšanu veic klīnicisti, kuriem reti ir pietiekami resursi (laiks, zināšanas, prasmes, veselības dati, finansējums), lai paplašinātu uzmanības jomu ārpus orgāna, ko skārusi konkrētā slimība, uz visu cilvēku. Rezultātā pacienti ar hroniskām slimībām ir neapmierināti ar savu ārstu ieteikumiem, jo lēmumu pieņemšanas procesā par terapiju viņi ir iesaistīti pārāk maz vai vispār nav iesaistīti, vai arī viņi uzskata, ka terapija nav viņu (bet, piemēram, farmācijas kompāniju) interesēs. No pacienta viedokļa hroniska slimība rada ne tikai veselības problēmas, bet arī ilgtermiņa personiskus un sociālus izaicinājumus. Vienkārša recepte bez paskaidrojuma nereti pacientiem samazina vienotu izpratni par slimību un tās gaitu.
Pacienti ar vairākām blakusslimībām bieži uztver zāļu lietošanu kā pārmērīgu un nolemj pārtraukt lietot vienu vai vairākas zāles, nekonsultējoties ar veselības aprūpes speciālistu.
Hroniskiem slimniekiem līdzestību lielā mērā nosaka visai ikdienišķi faktori, piemēram, cik viegli ir atjaunot receptes. Ja vienīgais iemesls ārsta apmeklējumam ir receptes atjaunošana, nereti ikmēneša veselības aprūpes iestādes vai ārsta speciālista apmeklējums hroniskam pacientam ir apgrūtinošs. Hroniskam slimniekam var būt apgrūtinošs arī ikmēneša aptiekas apmeklējums un iepriekšminētie, Latvijas Veselības ministrijas izstrādāto normatīvo aktu uzspiestie apstākļi, ka ik trīs mēnešus jāmaina konkrētais lietojamais medikaments references cenu pārmaiņas dēļ. Pasaules literatūrā atrodam apgalvojumu, ka pacientiem apgrūtinoši ir allaž nēsāt līdzi un uzrādīt personu apliecinošu dokumentu zāļu saņemšanai.
Pacienti ar ārstiem reti diskutē par zāļu lietošanas nelīdzestību zāļu izmaksu vai dārdzības dēļ. Ārsts, kurš konstatē pacienta stāvokļa uzlabošanās trūkumu, bet nezina, ka pacients nelīdzestīgi lieto zāles, var izlemt palielināt devu, parakstīt citas zāles vai pāriet uz otrās rindas terapiju. Tas bieži nozīmē vēl lielāku finansiālo spiedienu uz mazturīgo pacientu. Ļoti nozīmīga var būt ārsta un pacienta saruna, izlemjot pāreju uz ģenētiskām zālēm, medikamentiem ar zemākām izmaksām vai līdzīgiem (lētākiem) medikamentiem. Pacienti, kuri vienlaikus cieš no vairākām slimībām, var būt selektīvi noskaņoti attiecībā uz katras šīs slimības ārstēšanu, īpaši, ja kopējās izmaksas ir lielas. Ja finansiālais aspekts netiek apspriests ar ārstu, multimorbīda pacienta izvēle par labu kādas slimības ārstēšanai, bet kādas – ne, var ievērojami pasliktināt pacienta veselības stāvokli.
Dažu slimību asimptomātiskais raksturs vai simptomu izzušana terapijas laikā, blakusslimību klātbūtne un ar veselības stāvokli saistīti ierobežojumi (nespēja atvērt zāļu pudelīti vai izlasīt zāļu nosaukumu) arī var ierobežot zāļu lietošanas regularitāti vai kļūt par iemeslu pacientam pārtraukt kāda medikamenta lietošanu. Hroniskas slimības sākumā reti pavada acīmredzami simptomi, kas samazina pacienta vēlmi steidzami ārstēties vai pat rada diagnozes noliegumu – “nejūtos slims, man zāles nav vajadzīgas”. Zāļu lietošanas steidzamības sajūtu pacientiem nereti mazina simptomu izzušana pēc terapijas uzsākšanas.
Šķēršļi līdzestīgai terapijai var būt arī saistīti ar pašu terapiju, visbiežāk, zāļu blakusparādībām, ārstēšanas sarežģītību, ievadīšanas veidu, kā arī uzglabāšanas un lietošanas prasībām. Visbiežāk ar terapiju saistītā barjera attiecībā uz līdzestību ir faktisko vai paredzamo blakusparādību rašanās, īpaši, ja pacienti uztver zāļu lietošanu kā savu funkcionālo spēju mazināšanos, kas nepieciešama ikdienas darbā un sociālajā rutīnā. Zāļu shēmu sarežģītība, kas nosaka nelīdzestību, ir sarežģīta vai bieža dozēšana, liels nozīmēto zāļu skaits un lietošanas veids (neērtības – injicējamo zāļu saņemšanā).
Ar terapiju saistīts zāļu lietošanas nelīdzestības iemesls ir sarežģītība zāļu uzglabāšanā un lietošanā. Darbā pacientiem var rasties šķēršļi līdzestībai, jo zāles būtu jāuzglabā neuzkrītošā vietā, vai arī, piemēram, kopējā ledusskapī.
Vispārējā ārstu uztvere par zāļu nelīdzestības pacientu faktoriem liecina, ka, ārstu-prāt, zāļu lietošanas nelīdzestība parasti ir nejauša. Diemžēl pierādījumi liecina, ka tā biežāk ir apzināta nekā neapzināta. Pacienti pārlieku bieži neseko izrakstītajam ārstēšanas kursam apzināti, pamatojoties uz paša uzskatiem par slimībām un medikamentiem. Turpretim vienkārša zāļu lietošanas aizmiršana un apjukums ir salīdzinoši daudz retāk sastopami nelīdzestības cēloņi. Tai pašā laikā sarunā ar ārstu nelīdzestīgi pacienti norāda uz aizmāršību, nevis patieso cēloni, jo sliktas pacientu un ārstu mijiedarbības kvalitāte neliek pacientam atklāt un apspriest patiesos nelīdzestības iemeslus un cēloņus.
Ar veselību saistītus materiālus (īpaši – normatīvos aktus) nevar saprast lielākā daļa cilvēku, kuriem tie ir paredzēti. Lielai daļai auditorijas sabiedrības veselības skaidrojumi ir pārāk sarežģīti vai otrādi – pārāk banāli, ko mēs ļoti labi redzējām Covid–19 pandēmijas laikā, kad skaidrojumi bija pārlieku vienveidīgi ar uzsvaru “Vai tad Jūs neticat zinātnei?”, kas izraisīja nelīdzestību vakcīnu saņemšanai.
Kādā pētījumā noskaidrots, ka vairāk nekā 90% pacientu itin labi saprata jēdzienu “vienu tableti vienu reizi dienā”. Toties 43% pacientu ārsta kabinetā mērena personīga stresa un steigas apstākļos pārprata vai sajauca “vienu tableti divas reizes dienā” un “divas tabletes vienu reizi dienā”.
Pētījumi liecina, ka, neraugoties uz ārsta ieguldītajiem pūliņiem, pacienti no ārstu kabineta iziet ar informāciju, kas ir mazāka par 50% no tā, ko ārsts ir stāstījis. Diezgan bieži ārsts neizprot konkrētu personu, bet saprot diagnozi atbilstoši savai medicīnas izglītībai. Viņš nemāk, nespēj, bet visbiežāk – laika trūkuma dēļ pat nemēģina efektīgi izskaidrot pacientam konkrētās ārstēšanas nozīmi vai pamatojumu.
Neatkarīgi no pacienta vecuma, kultūras vai izglītības, apjukums par zāļu lietošanu, cenu, ietekmi, blaknēm rada nopietnas bažas un trauksmi.
Pārāk bieži ārsta kabinetā netiek risināts jautājums par to, cik ilgi pacientam jālieto zāles. Ja slimība ir akūta, ārsts precīzi nosaka, piemēram, sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts izraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un paši medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles izraksta, apzinoties, ka šīs zāles būs pacientam jālieto visu atlikušo mūžu, līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties – līdz nāvei.
No kompensējamajiem medikamentiem lielai daļai pacientu receptes tiek atjaunotas itin automātiski, nepainteresējoties par zāļu lietošanas labticību. Recepšu atjaunošanas dati rada mākslīgi augstu zāļu lietošanas procentu. Patiesībā cilvēki sāk uzkrāt zāles, ko viņi nelieto. Valsts tādējādi maksā gan par pašām nelietotajām zālēm, gan par zāļu nelietošanas rezultātiem.
Lai palielinātu iespēju, ka pacients tiešām katru dienu lietos nozīmēto medikamentu konkrētā devā, medicīnas profesionālim ir vajadzīgs laiks, lai precīzi izskaidrotu režīmu, diētu, terapiju, kā arī atbildētu uz pacientu jautājumiem par to, kāpēc un kā droši lietot zāles.
Ļoti būtiska ārstniecībā ir medikamentu saskaņošana vai salīdzināšana – to, ko izrakstījis ārsts ar to, ko pacients faktiski lieto. Šī salīdzināšana ievērojami uzlabo ārstniecības rezultātus, samazina zāļu mijiedarbības riskus un zāļu lietošanas kļūdas. Aptiekārs ir vienīgais resurss, kas var individualizēt zāļu lietošanas nelīdzestības iemeslus, identificēt un atrisināt zāļu lietošanas nelīdzestības problēmas. Aptiekāru darbs un ietekme šajā jomā nav novērtēti. Globāli pētījumi liecina, ka farmaceita iesaistīšanās ārstniecības procesā ievērojami uzlabo līdzestību. Diemžēl Hosama Abu Meri haotiskā zāļu reforma aptiekāram uzkrāva milzīgu birokrātisku slogu, samazināja viņa iespējamo atalgojumu, bet kopumā – samazināja laiku, ko aptiekārs var veltīt pacientam. Pacienti spiesti aptiekā uzturēties ilgāk, bet konsultāciju saņem mazāku.
Bet atgriezīsimies pie līdzestības kā Pasaules Veselības organizācijas uzstādījumiem. Valstiski un individuāli būtu nopietni – ar konkrētu rīcību – jāuztver Pasaules Veselības organizācijas secinājums – uzlabojot līdzestību esošajām zālēm ļautu sasniegt lielāku veselības iznākumu uzlabojumu nekā jebkuru jaunu zāļu izstrāde. Respektīvi, šī problēma ir jāapzina, tās apmērs un iemesli ir jāmēra ar pētnieciskām metodēm un, balstoties uz izpētes rezultātiem, jānosaka politikas mērķi un jāievieš ar konkrētām rīcībām.
Nelīdzestīga zāļu lietošana pacientiem ar hroniskām slimībām nozīmē zaudētas iespējas gan pacienta veselības stāvokļa uzlabošanai, gan veselības sistēmas efektīvai darbībai. Nelīdzestības samazināšana valsts politikas līmenī ir lietderīga, ņemot vērā hronisko pacientu lielo skaitu, kuri nelieto zāles saskaņā ar ārsta norādījumiem. Galvenie veicinošie faktori, lai veicinātu zāļu lietošanu atbilstoši mērķim ir apzināšana, informēšana, iekļaušana, vadīšana, atbalstīšana.
Nelīdzestīgas zāļlīdzekļu lietošanas novēršanai, izmantojot uz pacientiem orientētu pieeju veselības aprūpē, ir jāiesaista visas veselības aprūpes sistēmas ieinteresētās personas – gan pacienti, gan politikas veidotāji, veselības aprūpes organizācijas un profesionāļi, gan NVD speciālisti kā maksātāji, gan pedagogi, gan pētnieki un augstskolas.
Lai viss šis personāžs varētu tikt iesaistīts lietderīgi, sākotnēji zāļu lietošanas līdzestība būtu jāiekļauj valsts politikas darba kārtībā, izstrādājot vērtēšanas kritērijus.
Lielā mērā šis raksts tapis Finanšu ministrijas vadības, Latvijas valsts bankas un Veselības ministrijas vadības un ierēdņu (nemediķu) tukšmuldēšanas dēļ un birokratizācijas dēļ. Gan Latvijas ārsts (īpaši – ģimenes ārsts), gan farmaceits tiek apkrauts ar milzīgu birokrātisku uzstādījumu gūzmu, kas neļauj profesionāļiem pietiekoši daudz laika pavadīt sarunā ar pacientu, laiku tērējot nejēdzīgām veidlapām, anketām, žurnāliem, ierakstiem datorprogrammās, atbildot uz 30 iestāžu vēstulēm. Ārsta un farmaceita sarunai ar pacientu ministriju ierēdņi laiku pilnībā izskauduši. Neraugoties uz ārsta ieguldītajiem pūliņiem, pacienti no ārstu kabineta mēdz iziet ar informāciju, kas ir mazāka par 50% no tā, ko ārsts ir stāstījis. Šis izpratnes trūkums noved pie nelīdzestības, kas ik gadu Latvijai izmaksā desmitiem, ja ne simtiem miljonu eiro.
