Pabriks par labajām un sliktajām ziņām ASV un Krievijas sarunu kontekstā: “Ar steigu jāveido stiprāka aizsardzības alianse starp Baltijas jūras valstīm”
8
Trampa pēdējo dienu paziņojumi par iespējamām miera sarunām pievērsuši plašu pasaules sabiedrības uzmanību. Bet kā uz to vajadzētu raudzīties mums – no Latvijas skatu punkta? Un kas vispār patiesībā notiek? Par šiem jautājumiem uz īsu sarunu aicināju Arti Pabriku – Ziemeļeiropas Politikas centra vadītāju.
Politiskā zemestrīce
Viņš norāda, ka ASV prezidenta Donalda Trampa pēdējo dienu paziņojumi izraisījuši politisko zemestrīci gan Eiropā, gan Ukrainā. ASV pārstāvji uzsāka sarunu procesu ar Maskavu un Putinu par kara izbeigšanu, taču darīja to citā manierē, nekā līdz šim ierasts ASV politikā, kas līdz šim vienmēr pamatā bija balstīta uz diezgan ideālistisku, diplomātisku skatu par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Tas lielos vilcienos raksturoja ASV ārpolitiku 20 gadsimtā.
Šoreiz Tramps, pēc A.Pabrika domām, izvēlējāt taktiku, kas mūsu reģiona cilvēkiem atgādināja 1938. gada Minhenes vienošanos, kurā tika izlemts Čehoslovākijas liktenis, vai Hitlera paktu 1939.gadā, kad tika izlemti virknes valstu likteņi. Tas ir pretrunā ar ASV diplomātisko taktiku.
“Mūs visus satrauc, ka šo sarunu sākumā ar Kremli ASV mūsu izpratnē nespēlēja no spēka pozīcijām, kā tas tika sagaidīts, bet drīzāk atdeva iniciatīvu Krievijai,
jau pirms sarunu sākuma signalizējot par piekāpšanos virknē jautājumu: ka Ukraina nekad varētu nebūt NATO, ka Ukrainai jāatdod tās teritorijas, kuras šobrīd ieņēmis Krievijas karaspēks, argumentējot, ka tās būs grūti atkarot. Tas liktu domāt, ka tiek leģitimizēti gadījumi, kad kāds ar spēku var atņemt kādas citas valsts teritoriju,” vērtē A.Pabriks.
Šajā visā kontekstā Putina uzaicinājums svinēt 9.maiju Krievijā nozīmē, ka Putins varētu tikt apbalvots ar atzinību no Trampa puses neatkarīgi no tā, ko viņš ir izdarījis pret Ukrainu un tās sabiedrotajiem. Un vēl klāt paziņojums, ka ASV labprāt redzētu Krieviju G7.
A.Pabriks saka: “Ekspertiem un analītiķiem tas radīja sajūtu, ka ASV nodot savus līdzšinējos diplomātiskos principus un savus sabiedrotos. Taču ir arī iemesls cerēt, ka situācija varētu mainīties. No sarunām Minhenes konferencē ar ASV aizsardzības sekretāru un aizsardzības ministru var saprast, ka viņi ir sadzirdējuši eiropiešu vēstījumu, ka šāda ASV rīcība tiek uzskatīta par nodevību.”
Otra labā zīme, pēc Pabrika domām, ir tā, ka eiropieši šajās dienās ir spējuši demonstrēt daudz maz vienotu pozīciju. Jautājums tikai, vai Eiropa tuvākajās dienās un nedēļās spēs realizēt nevis nogaidošu, bet aktīvu politiku Ukrainas sakarā.
Ja Eiropa grib sēdēt pie sarunu galda ar Krieviju un runāt par mieru, tad pozīcijai ir jābūt skaidrai, nedrīkst palikt novērotāja statusā.
Pēc eksperta domām atzinīgi ir vērtējams mūsu Baltijas pārstāves Kajas Kallasas – ES augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos – paziņojums. Viņa aktīvi izmanto savu pozīciju, un tā ir laba ziņa Baltijas valstīm.
Ko darīt Latvijā?
Protams, mūs, pirmkārt, interesē, kā šo visu notikumu kontekstā vajadzētu rīkoties Latvijai.
A.Pabriks skaidro: “Šajās dienās notiek NATO devalvācija un Eiropai ir jāsaprot, ka tā ir pati par sevi. Neatkarīgi no šo sarunu iznākuma, tam visam ir jāpieiet reālistiski. Nepietiek tikai cerēt uz labu iznākumu. Jārēķinās, ka pašreizējā ASV vadība ir ļoti negatīvi noskaņota pret Eiropu dažādu iemeslu dēļ. Problēma ir arī, ka ASV daudzi nešķiro Eiropas Savienības valstis, viņi tās nenošķir no vecās Eiropas. Šajā brīdī mēs nevaram paļauties tikai uz citu žēlsirdību un atbalstu, kas nozīmē, ka pastāv ļoti lielas iespējas un bažas, ka NATO un ASV attiecības tuvākajā laikā būs ļoti sarežģītas. Notiks negatīva berze, kas atstās sekas uz drošības sistēmu Eiropā. Eiropas Savienība nespēj uzreiz patstāvīgi parūpēties par savu drošību. To ar steigu ir jāmaina!”
Viņš min tikai vienu piemēru – ASV saka, ka eiropiešiem ir jāuzņemas atbildība, savus karavīrus nosūtot uz Ukrainu. Bet Ukrainai ar Krieviju ir vairāk nekā 2000 km gara robeža, kas nozīmē, ka vienlaikus vajadzētu sūtīt ap 200 tūkstošiem karavīru, kuriem pie tam būtu jārotē. Eiropa tam nav gatava, šādu iespēju nav.
“Tas ir jāmaina! Mums ir jāveido reģionālās sadarbības alianses, mums vajag papildu militārās garantijas iekšienē. Latvijai ir vēl straujāk jānostiprina aizsardzības nozare – militārās spējas un industrija. Jānoņem visi birokrātiskie ierobežojumi mūsu militārajai ražošanai. Jā, ierobežojumu joprojām ir daudz par spīti tam, ka valdība to sauc par prioritāti. Ir jāpalielina finansējums aizsardzībai, vairāk ieguldot cilvēku apmācībās, armijas karavīru skaita palielināšanā, jo tas ir nepieciešams. Mums pašiem jābūt gataviem izdarīt valsts aizsardzības labā vairāk. Jau pirms gada runāju par izstāšanos no Otavas konvencijas – tas ir neatliekami, jo tas ļautu izmantot visu tipu mīnas, un tās uzkrāt.
Ar steigu jāveido arī stiprāka aizsardzības alianse starp Baltijas jūras valstīm, iespējams, piesaistot vēl kādu līdzīgi domājošo, piemēram, Apvienoto Karalisti un Nīderlandi.”
Pēc Pabrika domām aizsardzības budžets būtu jāpalielina līdz 5% tuvākajos gados, bet atceroties, ka svarīgākie nav tikai cipari, bet gan gudrs šo līdzekļu izlietojums, ieguldot visās aizsardzības jomās, ieskaitot arī policiju.
