Pašreiz kara ministrs spēlē mūža lielāko lomu uz politiskās skatuves. Egila Līcīša feļetons 26
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Patriotu mēnesī, varoņu atceres laikā, latvieši ceļ acis pret debesīm, vērīgi raugās, vai no augšas nokāps Kārlim Ulmanim līdzīgs vīrs, nācijas vienotājs, vadonis, kurš modinās aizmigušos, pados palīdzīgu roku nogurušiem, organizēs valsts darbu pretī sekmēm un sasniegumiem, nevis uz mūžīgu palikšanu pēdējās vietās Eirosavienībā.
Šāds līderis ir. Tepat zemes virsū satiekams. Tas ir mūsu kara ministrs Artis Pabriks, kura politiskā karjera pašlaik piedzīvo ziedu laikus, un atlicis vēl viens pakāpiens, pirms tauta jaunajam dr. Ulmanim pateicībā liks galvā zelta vārpu vaiņagu.
Kritiķi mainījuši domas un piekrīt, ka spēcīga vadītāja dotības aizsardzības ministram tomēr piemīt.
Enerģiskais piecdesmitpiecgadīgais vīrs kara resora vadībā no kalpošanas Latvijai palicis balts kā ābele. Pabriks uzņēmies iniciatīvu pastāvīgi turēt rādītājpirkstu uz pielādēta atomieroča mēlītes, gatavs paņemt uz grauda un reaģēt uz Kremļa impēriskiem tīkojumiem.
Cilvēkos mājo ticība, ka ministra postenī ir īstais cilvēks, kas spēj atbildēt hibrīdkara ofensīvām un atvirzīt Latviju nostāk no kraujas malas, uz kuras stāvam. Jau otrreiz apseglojis aizsardzības ministra krēslu kā profesionāli sagatavots militārās nozares vadītājs, vicepremjers patīkami izceļas uz čammīgās kolēģītes iekšlietu ministres Golubevas fona, kura nonākusi valsts pārvaldē bez amatam atbilstošām zināšanām un rudimentāru kompetences līmeni.
Divkārt Artis virzīts par premjerministru. Pirmoreiz attiecību sarežģītības dēļ “Vienotības” nomināciju nepieņēma prezidents Bērziņš, otrreiz “Attīstībai/Par” Ministru prezidenta kandidāts Pabriks pats neredzēja iespēju veidot valdību.
Kā tautā populārais, iecienītais politiķis izrāvies reitingā tālu priekšā pārējiem valdības locekļiem. Vēlētāji ciena Pabrika kunga nostāšanos pret policejiskām vadības formām un gaužām dumjībām, kādas nereti pieņēmusi Kariņa administrācija krīzes laikā.
Nešaubīgi, tik magnetizējošai personībai ar lielu pievilkšanās spēku stratēģiskais kompass pēc 14. Saeimas vēlēšanām rāda izredzes ieņemt premjera vietu. Tam derētu piedāvājums ar svaigām idejām neatliekamu, sasāpējušu problēmu risinājumā ārpus šaurā īstermiņa “visas tautas vakcinēšanas” mērķa.
Vēlētāji novērtētu Arta Pabrika sasniegumu hroniku, kura varētu izskatīties kā augsti mācīta politoloģijas zinātņu doktora sarakstīti vairāki “Latvijas XXI gadsimta politiskās vēstures” sējumi vai vismaz izdevums “Mana cīņa pa politiskajām partijām”.
Darbība sagādājusi gana daudz vielas, lai Pabrika teiktais būtu ietekmīgāks kā citiem notikumu interpretiem un pētniekiem, un ieinteresētu plašu lasītāju loku.
Diez vai Artis plānojis plūkt laurus bulvārliteratūrā, sniedzot žanra cienītājiem grāmatu “Atklāti par laulības dzīvi”, kurā pastāstītu par rūgto šķiršanos no Hamburgas Undīnes un romantisku tikšanos, taču dr. Pabrika devums latviešu historiogrāfijā vēl gaidāms.
Nacionāli noskaņotais kara ministrs atvēsinātākās attiecībās un savrupāk distancējies no apvienības biedriem. Kā neatkarīgs vīrs Artis politikā ir solists, nevis ar orķestra diriģenta zizli. Daudziem kolēģiem, īpaši kustībā “Par”, viņš varētu būt papus vietā, un šiem savvaļas augu un tvaicētu dārzeņu zaļbarības patērētājiem ar kumeļa gadiem raksturīgiem radikāliem uzskatiem, Pabriks šķiet laika zoba sagrauzts sirmgalvis, kurš atrodas novecojušu viedokļu varā.
To liecina “Par” kreisi ekstrēmā flanga kodīgās piezīmes tviterlaukā, taču ultraliberālie neatļaujas vairāk par mikroagresiju, jo klasiskā liberālisma pozīcijā stāvošais politoloģijas doktors pārzina tautas noskaņojumu un spējīgs apvienības listei pievilkt veselu mežu vēlētāju. Turklāt šādās prātu sadursmēs karatē melnās jostas īpašnieks Pabriks gūst uzvaru pēc uzvaras.
Bijušais eiroparlamentāris ir viens no nedaudzajiem kontinenta mērogā atpazīstamajiem Latvijas politiķiem. Griezis valceri ar Urzulu fon der Leienu, un ir EK prezidentes personīgs tudraugs. Kaut daži starptautiskās arēnas partneri sauc viņu par “Papriku”, pat tā iegaumēts nelielas Austrumeiropas valstiņas ministra vārds ir pagodinājums.