Peļ sistēmu kā pazemojošu 3
Aprēķini liecina, ka vienu no pamatmērķiem – samazināt sociālās valsts izmaksas – ar reformām sasniegt tā arī neizdevās, stāsta M.Prombergers. Uz jautājumu, vai sekmējies “piespiest” vairāk bezdarbnieku iesaistīties darba tirgū, neesot viennozīmīgi atbildams: “Ja ne vienā gadā, tad trīs līdz sešu gadu laikā daudzi ilgstošie bezdarbnieki atkal atrod darbu. Tomēr vienlaikus ir arī daudzi, kas neatsāk strādāt vairs nekad.” Izplatītākais iemesls ir dažādas veselības problēmas – oficiāli cilvēki atzīti par darbspējīgiem, bet reāli strādāt tomēr nav spējīgi, kā nākamais nāk izglītības trūkums un ģimenes stāvoklis.
Viens skaidri redzams reformu “efekts” ir protesta kustības pret “Hartz IV” pabalstu sistēmu. Tās šodien darbojas teju katrā Vācijas lielajā pilsētā. Pabalstu saņēmēji sanāk kopā sapulcēs, raksta petīcijas un peļ sistēmu kā cilvēka cieņu pazemojošu, bet pabalsta apmēru – kā izdzīvošanai nepietiekamu.
Viens no šādiem aktīvistiem ir Mihaels Fīlšs. Viņš dzīvo Berlīnē – pilsētā, kurā ir viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem valstī un tik daudz pabalstu saņēmēju uz iedzīvotāju skaitu kā nekur citur Vācijā. Pēc profesijas Mihaels ir atslēdznieks, viņam ir 51 gads, no kuriem bezdarbnieks viņš ir jau piecpadsmit gadus.
“Ar 404 eiro, kas tiek izsniegti naudā, nekādi nepietiek, lai nodrošinātu pamatvajadzības, un tas tiek darīts ar nolūku, lai jūs visu laiku turētu līmenī zem iztikas minimuma un piespiestu pieņemt zemu atalgotus darba piedāvājumus,” uzskata Mihaels. Turklāt 404 eiro nav pati zemākā robeža. Darba centrs drīkst uzlikt arī sankcijas: “Vispirms, ja nepildi kādus bezjēdzīgus uzdevumus, tev atņem desmit procentus no 400 eiro. Pēc tam 20 procentus, tad 30, un beigās, ja joprojām nesadarbojies, līdz pat 100 procentiem, kas var nozīmēt dzīvokļa zaudēšanu.”
Saņem “no cita katla”
Taču, ja nav naudas, saka M. Fīlšs, “jūs vairs nevarat iziet sabiedrībā. Nevarat atļauties pieklājīgu apģērbu, apmeklēt kultūras pasākumus. Draugi novēršas, kļūstat arvien noslēgtāks, vientuļāks, taupāt uz katra soļa, un tas graujoši iedarbojas uz psihi. Tam visam vēl klāt arī sabiedrības uzspiestā vainas sajūta par to, ka tev nav darba. Jo par cilvēku tiek uzskatīts tikai tas, kurš strādā. Pašā sliktākajā gadījumā tas beidzas ar priekšlaicīgu nāvi vai pat pašnāvību”.
Mihaela organizēts, ik gadu lielajās pilsētās notiek “Hartz IV” saņēmēju “Krusta gājiens”. Ar baltiem krustiem tajā piemin Šrēdera “Agenda 2010” reformu “upurus” gan pārnestā, gan gluži tiešā nozīmē – tos ilgstošos bezdarbniekus, kuri labprātīgi aizgājuši no dzīves. Vēl viens Mihaela projekts ir kustība, kas cīnās par garantētā minimālā ienākuma ieviešanu Vācijā – līdzīgas sistēmas, kāda patlaban tiek izmēģināta Somijā.
Tiesa, kā piebilst M. Fīlšs, nu jau neilgu laiku viņš pats vairs oficiāli neesot bezdarbnieks. Veselības problēmu dēļ viņam ļauts priekšlaikus pensionēties. Tā kā darba stāžs niecīgs, viņa pensija sasniedz ap 80 eiro mēnesī. Praktiski gan nekas nav mainījies. Tā kā ar pensiju eksistencei nepietiek, viņš “no cita katla” saņem sociālo pabalstu. Tiek apmaksāta īre, apdrošināšana un tie paši 400 eiro mēnesī. Toties bez sankcijām. “Darba centrā viņi bija priecīgi, ka varēja mani izsvītrot no bezdarbnieku statistikas,” saka Mihaels.
Šo pašu statistiku, ja neizdosies atrast darbu, turpmāk papildinās daudzi bēgļa statusu ieguvušie. Naudas ziņā gan arī viņiem nekas īpaši nemainīsies – saņems par dažiem desmitiem eiro mēnesī vairāk nekā patvēruma meklētāju statusā. Toties no cita – politiski jūtīgāka – “katla”.
