“Pabalstu tūristi” Vācijā: pēc nabadzības minimuma vai dzīves labklājībā? 3
Tiesājas par pabalstu
Kad Eiropas Savienības (ES) atļauju ierobežot imigrantu piekļuvi sociālajiem pabalstiem izdevās saņemt Lielbritānijas premjeram Deividam Kemeronam, arī Vācijā bija politiķi, kuri mudināja ierobežot tā dēvēto pabalstu tūrismu. Tomēr nav skaidrs: vai šāds “tūrisms” patiesi ir problēma?
Iedomāsimies, ka rīt kāds Latvijas pilsonis ierodas Vācijā un, nestrādājis tur nevienu dienu, taisnā ceļā dodas lūgt sociālo pabalstu. Vai tas tiks piešķirts?
Šķiet, divpadsmit gadus kopš ES paplašināšanās un piecus gadus kopš Vācijas darba tirgus atvēršanas atbildei uz šādu vienkāršu jautājumu vajadzētu būt skaidrai. Tomēr realitāte ir cita. Kā šādam Latvijas pilsonim veiktos, droši paredzēt nevar.
Visticamāk, pabalsts nepienāksies. Tomēr nav izslēgts, ka šādas tiesības radīsies jau pēc Vācijā nodzīvotiem trim mēnešiem. Varbūt tomēr pēc sešiem mēnešiem? Pēc gada? Pieciem? No kā tas būs atkarīgs?
Par to, kas pienākas ārzemniekiem – vai netiek dots par daudz vai, gluži otrādi, ES iebraucēji tiek diskriminēti –, atšķirīgās domās ir iestādes, likumdevējs un tiesas. Ik pa dažiem mēnešiem klajā nāk ziņas par jaunu spriedumu kādā lietā, kurā iebraucēji no ES valstīm ar Vācijas iestādēm risinājuši strīdu par pabalstu piešķiršanu.
Viens no pēdējiem strīdniekiem bija Džoels Pena Kueva. Viņš ir Spānijas pilsonis, kurš 2012. gadā no Spānijas pārcēlās uz Izerlonu, nelielu pilsētiņu Vācijas rietumos. Neilgi pirms tam tur kopā ar savu mazgadīgo meitu jau bija apmetusies un virtuves strādnieces darbā iekārtojusies viņa dzīvesbiedre Džovanli. Niecīgās algas dēļ viņa bija lūgusi un līdztekus algai saņēma arī sociālo pabalstu.
Džoels Vācijā ieradās, paņēmis līdzi savu pusaugu dēlu, un abi apmetās pie viņa dzīvesbiedres. Darbu neatrada, iztikas līdzekļu nebija. Pēc mēneša uz darbā iekārtošanas centru devās visa ģimene. Viņi lūdza piešķirt tā saukto “Hartz IV” jeb pabalstu, kas paredzēts eksistences nodrošināšanai darbspējīgiem bezdarbniekiem. Sievietei lūgumu apmierināja, bet Džoelam atteica. Pamatojums: ārvalstniekiem, kuri Vācijā atrodas tikai darba meklēšanas nolūkā un vēl nav nodzīvojuši trīs mēnešus, uz to neesot tiesību.
Strīdniekam vairs nav intereses
Ģimene iesūdzēja iestādi tiesā – un uzvarēja. Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Sociālā tiesa lēma, ka pabalsts liegts nepamatoti: šajā gadījumā ģimenei, nesniedzot sociālās palīdzības minimumu, draudējušas pašu spēkiem neuzveicamas eksistenciālas grūtības.
Bija eksperti, kuri aizrādīja, ka lēmums esot pretrunā ar Vācijas likumiem. ES pilsonis, kurš Vācijā nekad nav strādājis, Vācijas pilsonim līdzīgas tiesības uz sociālajiem pabalstiem teorētiski iegūst tikai pēc pieciem Vācijā nodzīvotiem gadiem.
Vācijas Federālā Sociālā tiesa lūdza skaidrojumu ES tiesai par lēmuma atbilstību ES tiesībām. Tas tika publicēts šā gada februārī, un tajā atzīts, ka darba centrs sākotnēji tomēr lēmis pareizi. Lai neapdraudētu savas sociālās sistēmas, valstis pirmos trīs mēnešus patiesi iebraucējiem drīkstot liegt piekļuvi sociālajiem pabalstiem.
Džoelam patīk labi ģērbties, viņš aizraujas ar fitnesu, mīl ceļot, un, izskatās, viņam klājas labi – tā var spriest pēc fotogrāfijām sociālajos tīklos. Viņš joprojām dzīvo Vācijā, taču intervijai laiku atrast nespēj – pārlieku aizņemts darbā. Viņš ir arī izbrīnīts par manu interesi: “Pag, bet vai jūs zināt, ka tas taču bija jau sen – pirms vairākiem gadiem?” Šķiet, ne nesenais ES tiesas nolēmums, ne šī lieta vispār viņu vairs neinteresē.
