Monika Zīle: Pabalstu laikmeta ataudze 27
Jau diezgan ilgi Latvijas statistikā figurē kāds lielums, ko valsts uzplaukumu nodrošināt sološie politiķi, šķiet, neuzskata par nopietnu šķērsli ekonomikas un demokrātijas attīstībai. Runa ir par apmēram 50 tūkstošiem jauniešu – skaitlis ik gadu drusciņ mainās uz vienu vai otru pusi –, kas nestrādā un nemācās. Lielajā grupā ietilpst 15 – 29 gadus veci cilvēki ar teorētiski garu un daudzām iespējām pilnu darba mūžu, bet reāli viņu vairākums papildinās uzturamo slāni, jo apmēram pusei trūkst pat vienkāršu profesiju apgūšanai nepieciešamās izglītības. Šo skaitli komentāros mūsu politiķi un ierēdņi allaž steidzas uzsvērt līdzībā ar situāciju citās Eiropas valstīs – it kā tas nozīmētu sasniegumu!… – un piemin kārtējo jauniešu nodarbinātību veicinošu programmu, kuras finansējumam ES mērogā atvēlēti dažādu fondu miljoni. Taču gaviles par skaistajās koncepcijās izvirzīto mērķu sasniegšanu nav gadījies dzirdēt: ārpus skolas un darba palikušo skaitlis sarūk galvenokārt uz iedzīvotāju skaita samazināšanās rēķina.
Iespējams, kaut kas pamainītos uz labo pusi, analizējot dziļāk iemeslus, kuri jaunos cilvēkus ved pretī nolemtības aptumšotai nākotnei. Taču arī bez zinātnieku piesaistes jebkura Latvijas pagasta sociālajā dienestā pateiks, ka vairākums skolu pametušo nāk no ģimenēm, kur nav strādājuši jau vecvecāki. Vārdu sakot, sevi tagad piesaka pabalstu laikmeta ataudze ar tik sliktu bērnības pieredzi, ka vienīgi naivs optimists ticēs ES fondu lomai tās mainīšanā uz labo pusi. Tiesa, visi pabalstu saņēmēji nav metami vienā maisā – ir ģimenes, kas valsts sniegto palīdzību izmanto atspērienam grūtā brīdī un izmanto katru iespēju nopelnīt, tomēr sociālā dienesta redzeslokā pārāk daudz tādu, kas iejutušies maznodrošinātā statusā un darba piedāvājumus noraida.
Šis slānis ir ne vien slogs nodokļu maksātājiem, bet vardarbībai – fiziskai, morālai, seksuālai – labvēlīga vide. Katru gadu pēc bārtiņtiesu ierosinājuma valstī atņem aizgādnības tiesības apmēram diviem simtiem vecāku un masu saziņas līdzekļi nebeidz šokēt ar vēstīm par badinātiem, nepieskatītiem, regulāri sistiem un ģimenes lokā nogalinātiem mazuļiem. Speciālisti brīdina, ka redzama tikai atklātībā nonākusī “audzināšanas” aisberga daļa un patiesībā pret bērniem vērstās vardarbības statistika mūsu valsti strauji ved Eiropas “pirmrindniekos”.
Pēc katra šokējošā notikuma tiek kopā saukti par bērnu tiesību ievērošanu atbildīgie un izvirzīti mērķi ciešākai instanču sadarbībai rūpju kontingenta pieskatīšanai. Protams, pilnveidot var gandrīz visu, bet acīmredzot Labklājības ministrijai laiks atzīt, ka sociālo darbinieku slodze jau sasniegusi maksimumu – dažam redzeslokā jāpatur 50 (!) ģimenes, un bez resursa palielināšanas faktiski nav izredžu mazināt pret bērniem vērsto vardarbību. Ir jāsaprot, ka bērnībā piedzīvotās pāridarīšanas baciļus sevī glabā arī daudzi bez izglītības un profesijas palikušie jaunie cilvēki, kas jau veido vai tuvākajā nākotnē dibinās ģimenes, kurām tāpat būs nepieciešama pieskatīšana. Vardarbība galvenokārt sakņojas zemā izglītības līmenī. Tāpēc daudz lielāku uzmanību vajadzētu veltīt katra bērna pazušanai no izglītības aprites. Šogad miglains priekšstats par veseliem 19 tūkstošiem – liela daļa it kā kopā ar vecākiem citā valstī, bet vairāki simti klejo tepat un gatavojas papildināt jauno slikti izglītoto bezdarbnieku armiju.
