Pabalsti Latvijā mudina vai attur no ģimenes veidošanas? Sola vērienīgas pārmaiņas 16
“Latvijas Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis” turpina publikāciju sēriju, kurā pievēršamies būtiskai problēmai valstī – demogrāfijai. “Latvijas Avīzes” 23. septembra numurā publikācijā “Demogrāfijas politika – bez turētāja, bīdītāja, aizstāvja” rakstījām par to, kāda ir bijusi valsts demogrāfijas politika pēdējo 30 gadu laikā, kā tā atspoguļota valsts attīstības stratēģiskajos dokumentos un kādas iestādes Latvijā veidotas. Šajā rakstā – par to, vai un kā pabalsti veicina dzimstību.
Pabalsti ģimenēm un bērniem ir nozīmīgs drošības spilvens, lai, nākot pasaulē katram nākamajam mazulim, ģimenei nerastos arvien lielāks drauds tikt pakļautai nabadzības riskam.
Taču mūsu valstī izveidotā bērnu un ģimeņu pabalstu sistēma ieved ļoti sarežģītos labirintos – daļa no tiem, šķiet, ir veidoti tā, lai jaunās sievietes līdz ar bērna piedzimšanu patiešām iedzītu nabadzībā, daļa nav mainīta gadiem, piemēram, valsts ģimenes pabalsta nomināls kopš 90. gadu vidus līdz pašreizējam brīdim ir saglabājies gandrīz nemainīgs – par pirmo bērnu valsts maksā tikai 11,38 eiro mēnesī. Bet ir arī tādi pabalsti, kuri tiek vērtēti kā pieklājīgs atbalsts jaunajām ģimenēm.
“Vai valsts pabalsts ģimenei 134 eiro mēnesī par trim bērniem mudina domāt par nākamo bērnu?
Emocionāli un personiski tad, kad izšķīros laist pasaulē bērnu, pabalsts jau nebija svarīgākais. Protams, kopā ar vīru spriedām, kā bērnu izaudzināsim, izskolosim, bet pienāk tāds brīdis, kad jūties gana stabili, lai saprastu, ka mūsu turpinājums ir bērnos,” saka Ilona Delvere, kuras ģimenē aug trīs bērni un kura pati augusi piecu bērnu ģimenē. Pusaudži Jānis un Gatis ļoti vēlējušies māsiņu un bijuši bezgala gandarīti, kad šī vēlme piepildījusies – pirms sešiem gadiem viņi sagaidīja Anniju.
Pirms Annijas piedzimšanas vīrišķais dzimums ņēmis lielu pārsvaru, ja pieskaita vēl klāt arī suni un runci, smej ģimene.
“Nenoliegšu, finanses ir ļoti svarīgas, jo bērnam ir jāēd, viņam vajag apģērbu, viņam jāiet skolā, jāpiedalās pulciņos… Bērnam ir talanti, kas jāattīsta, un tas prasa naudu.
Apzinīgi vecāki par šiem jautājumiem domā, un, kaut arī pabalsts nav galvenais, kas motivē laist pasaulē bērnus, tomēr valsts atbalsts ir nozīmīgs, lai ģimene var dzīvot pilnvērtīgi. Goda ģimenes apliecības (“3+” ģimenes kartes) priekšrocības, elektroenerģijas atlaide, ikgadējā automobiļa ekspluatācijas nodevas atlaide abu vecāku automašīnām – jā, tas ir atbalsts.
Bet ģimenēm nav īpaši draudzīga iedzīvotāju ienākuma nodokļa valsts politika, piemēram, apgādībā bērnu var ņemt tikai viens no vecākiem,” uzskata Ilona, kura ir ne tikai trīs bērnu māmiņa, bet arī Rēzeknes novada Dricānu bāriņtiesas priekšsēdētāja un labi pārzina Latgales reģiona ģimeņu problēmas.
Ingai Plaunovai, Rēzeknes novada Strūžānu un Dricānu pagasta sociālajai darbiniecei, nav tik viennozīmīgs viedoklis. Strūžānos dzīvo diezgan daudz jaunu cilvēku, kuri te ir dzimuši un auguši, un izveidojuši ģimeni. Pagasta bērnudārzā ir lielākais bērnu skaits novadā – 46 pirmsskolas vecuma bērni.
“Bērniem palielinās izklaides iespējas, viņi grib vairāk nekā agrāk – planšetes, mūsdienīgus telefonus… Vecāki vēlas viņiem dot lielākas iespējas par tām, kādas bijušas pašiem, tāpēc pabalstiem ir jābūt lielākiem.
Īpaši ņemot vērā to, ka algas laukos nav tik lielas, lai izaudzinātu un izskolotu divus bērnus.
To vienu jau kaut kā dabūs uz kājām, bet vai otru? Par trešo un ceturto, ja nav finansiālas stabilitātes, nedomā.
Ja pabalsti būtu lielāki, iespējams, arī man būtu trešais bērniņš. Tiesa, pabalsti nav tikai vienīgais un galvenais nosacījums, bet tiem ir būtiska nozīme,” atzīst Inga.
Viņas pārziņā ir ģimenes un bērni, tāpēc Inga zina, ka lauku teritorijā ne mazums tieši daudzbērnu ģimenes ir ļoti pieticīgas. Pārsvarā tās dzīvo privātajās mājās, kur audzē dārzeņus, augļus, gatavo ziemas krājumus, tur lopus.
Būt par māti – pamatdarbs
No Strūžāniem līdz Rēzeknei ir 26 kilometri, sabiedriskais transports kursē četras reizes dienā un būtu iespēja izbraukāt uz darbu, bet motivācija, prasmju līmenis un profesionālā kvalifikācija nereti neesot tāda, lai saņemtu labākus darba piedāvājumus par mājsaimniecības darbiem.
“Visticamāk, tiks piedāvāts darbs par minimālo algu. Tad viņi izrēķina, cik naudas patērēs ceļam. Autobusa biļete no Strūžāniem uz Rēzekni un atpakaļ izmaksā 3,40 eiro.
Daudzbērnu ģimenēm ir “3+” ģimenes karte, kas dod iespēju vecākiem braukt sabiedriskajā transportā ar 50% atlaidi, bet bērniem tā ir pat 90 procenti. Tas ir diezgan liels finansiāls ieguvums, bet tik un tā daudzi tomēr paliek strādāt savās mājsaimniecībās,” stāsta Inga.
Viņas pārraudzībā ir arī tādas ģimenes, kurām pabalsti ir iztikas pamats. “Tiem, kuri pārtiek no bērnu pabalstiem, pārsvarā ir pamatizglītība vai arī ir pabeigta kāda profesionālā skola.
Viņi ir laimīgi, ka viņiem ir bērni. Šajās ģimenēs uzskata, ka būt par māti, tas ir pamatdarbs. Kad bērni izaug un māte varētu sev meklēt algotu darbu, viņa pie šī pamatdarba ir tā pieradusi, ka nevēlas sevi lieki apgrūtināt. Viņa nesūdzas par to, ka ir tādā situācijā. Savukārt bērnu tēvi pārsvarā strādā vai nu pie zemniekiem, vai arī savās mājās,” stāsta Inga.
“Bērniem vajadzētu redzēt, ka katru dienu vismaz viens no vecākiem iet uz darbu un vakarā piekusis atgriežas.
Tas ir normāls dzīves ritms, pie kā bērnam būtu jāpierod. Bet, ja tas tā nenotiek, tad būs ne mazums bērnu, kuri pieauguši nevēlēsies strādāt algotu darbu,” uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns, kuram ir 12 bērni.
Viņš atcerējās kādu savu sarunu pirms krietna laika ar Igaunijas reformu ministru, kura pārziņā bija arī valsts demogrāfijas politika: “Toreiz biju bērnu un ģimenes lietu ministrijas parlamentārais sekretārs un vaicāju viņam, vai Igaunijā nav tā, ka pabalstus ne viena vien ģimene vienkārši ņem un nodzer.
Viņš pastāstīja, ka Igaunijā esot tikai divi trīs procenti ģimeņu, kurām ir šāda veida problēmas, bet ar tām strādā sociālie dienesti. Bet šo dažu ģimeņu dēļ nedrīkstot izjaukt sociālā atbalsta sistēmu attiecībā uz pārējām – 97% – ģimenēm, kuru vidū ir daudz labu daudzbērnu ģimeņu.
Savukārt Latvijas valsts ģimeņu pabalsta sistēma tika veidota, klausoties atsevišķās Labklājības ministrijas atbildīgajās amatpersonās, kuras izplatīja aplamu informāciju, ka daudz bērnu esot tikai dzērājiem un čigāniem, tāpēc šo pabalstu nav ko palielināt.”
Jāteic, ka šobrīd viedoklis par daudzbērnu ģimenēm sabiedrībā ir krasi mainījies – tās bieži ir inteliģentas ģimenes, kuras nedzīvo no pabalstiem, taču tas nenozīmē, ka tām nav nepieciešams valsts atbalsts.
No 2013. līdz 2018. gadam katru gadu valdība papildus piešķīra aptuveni 20 miljonus pabalstiem trīs un četru bērnu ģimenēm un, pateicoties šai politikai, trešā un nākamo bērnu īpatsvars, kas līdz tam bija nīkuļojošs, kāpis līdz vēsturiski augstākajam līmenim, sasniedzot 23 procentus 2018. un 2019. gadā no kopīgā piedzimušo bērnu skaita.
Pabalsts vieniem bērna ratiem
Tautas ataudzes ietekmējošo faktoru pētījumā, kurš tika veikts pēc Valsts kancelejas pasūtījuma, ir konstatēts, ka visefektīvāk dzimstības kritumu varētu mīkstināt nodarbinātība, jo tā uzlabo cilvēku spēju parūpēties par sevi un saviem bērniem.
Taču pabalsti tāpat kā stabils darbs zināmā mērā arī ir drošības spilvens. Aptaujājot vairākas sievietes, lai noskaidrotu, ko viņas bērnam iegādājas, piemēram, par bērna piedzimšanas pabalstu, kas ir 421 eiro un kas nav palielināts kopš 2011. gada, saņēmu atbildi, ka lielākoties tie esot bērna rati.
“Manai draudzenei šogad piedzima trešais bērniņš un mēs abas aizbraucām uz veikalu iegādāties mazulim ratus, daudz ērtākus nekā pirmajiem bērniem. Par tiem viņa samaksāja gandrīz visu pabalstu – 390 eiro. Arī mazuļu drēbītēm cenas aug ātrāk nekā algas. No janvāra paaugstinās minimālo algu līdz 500 eiro, bet aug elektrības cena, arī atkritumu izvešana kļūst dārgāka. Mūsu algas netiek līdzi cenu pieaugumam,” secina Inga.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece, kuras pārziņā ir arī sociālās iekļaušanas politikas izstrāde un īstenošana, uzskata, ka vecāku saņemtais, bērnam piedzimstot, ir diezgan dāsns: maternitātes pabalsts, vecāku pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, valsts ģimenes pabalsts…
Ja persona pirms bērna laišanas pasaulē ir strādājusi, tad viņa par pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumu iegūst maternitātes pabalstu 80% apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
Līdz pat 2005. gadam šis bērna kopšanas pabalsts bija 90% apmērā no minimālās algas, tātad māmiņām netika kompensēts ienākums no algas, bet tikai minimālās algas apjomā.
Ja māte nestrādā
Vēl sarežģītāka situācija bija sievietēm, kuras studēja vai pirms mazuļa nākšanas pasaulē nebija strādājušas algotu darbu – viņām pabalsts bija tikai 50 latu mēnesī un daudzas no šīm sievietēm dzīvoja nabadzībā. Andra Šķēles valdība 1997. gadā pārtrauca šī pabalsta izmaksu tām jaunajām sievietēm, kas nebija nodarbinātas, atstājot viņas bez iztikas avota. Šo pabalstu atjaunoja, pateicoties 7. Saeimas deputātiem, kuri vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā.
Patlaban tām sievietēm, kuras pirms dzemdībām nav strādājušas, valsts izmaksā vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu un bērna kopšanas pabalstu – 171 eiro mēnesī, līdz mazulis sasniedz pusotru gadu, un 42,67 eiro līdz bērna divu gadu vecumam.
Ar tik mazu pabalstu nav iespējams iztikt, bet strādāt nevar, jo nav kur atstāt bērnu. Ja nu vienīgi gadās kāda gādīga vecmāmiņa.
Jaunajām māmiņām daudz labvēlīgāka situācija ir Igaunijā, kur ikmēneša bērna kopšanas pabalsts sievietēm, kuras iepriekš nav strādājušas, ir 90% no minimālās algas un aug līdz ar minimālās algas palielināšanu.
2012. gadā tā sauktajā “Demogrāfijas ultimāta” paketē, kuru toreiz parakstīja tā laika koalīcijas partneri –”Vienotība”, Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība, bija paredzēts šo bāzes pabalstu pakāpeniski celt līdz 70% no minimālās algas, tātad nākamgad tam jau vajadzētu sasniegt 350 eiro apmēru. Taču, mainoties valdībai, apstājās pie tās robežas, kas tobrīd tika nosprausta, – 120 latiem jeb 171 eiro, sākot no 2014. gada.
“Māmiņu alga” – Eiropas līmenī pieklājīga
Jāatzīst, ka viens no svārstīgākajiem ir bijis vecāku pabalsts. No 2008. gada, kad to ieviesa, šis pabalsts gandrīz katru gadu ir mainīts, nosakot to izmaksas ierobežojumus.
Piemēram, 2013. gadā jaundzimušā vecāku pabalsts līdz bērna gada vecumam bija 70% apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 100 lati mēnesī, tad no 2014. gada janvāra tika pagarināts šī pabalsta izmaksas laiks no mazuļa viena gada līdz pusotra gada vecumam, kā arī ir ieviests jauns noteikums, ka māte vai tēvs vecāku pabalstu var saņemt arī tad, ja strādā, bet tikai 30% apmērā no algas.
Sākot ar 2014. gadu, mainījās arī sistēma un turpmāk iepriekš strādājošiem vecākiem tā sauktā māmiņu alga veidojas no divām sastāvdaļām – bērna kopšanas pabalsta (171 eiro) un vecāku pabalsta.
Jaunā māmiņa var izvēlēties, vai viņa vēlas saņemt 60% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, līdz bērns sasniedz gada vecumu, vai arī vēlas šo pabalstu saņemt līdz bērna pusotra gada vecumam, bet tad tas ir mazāks – 43,75% no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
Kaut arī, saņemot pabalstu ilgāku laiku, tas mēneša griezumā ir mazāks, tomēr kopējais naudas apjoms, ko sieviete iegūst, pieskatot bērnu 18 mēnešus, nevis 12, ir aptuveni par 10% lielāks.
Labklājības ministrijā iegūtie aprēķini, rāda, ka šis pabalsts ar gadiem ir sarucis. 2010. gadā tā vidējais apmērs, pārrēķinot no latiem eiro, bija 615 eiro mēnesī, bet turpmākajos gados tas svārstījies no 300 līdz nedaudz virs 400 eiro.
Muižniece atgādināja, ka paketē pie vecāku pabalsta vēl jāpieskaita 171 eiro liels bērna kopšanas pabalsts līdz brīdim, kad bērns sasniedz gada vai pusotra gada vecumu, tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka tas ir mazs.
Arī demogrāfs Ilmārs Mežs norādīja, ka vecāku pabalsts strādājošiem vecākiem kopā ar bērna kopšanas pabalstu jeb tā sauktā māmiņu alga Eiropas līmenī izskatoties visnotaļ pieklājīgi.
Diemžēl vecāku pabalsts nav mainījies kopš 2014. gada. Problēmas sākas, kad vecāki pēc tam, kad bērns sasniedzis gada vai pusotra gada vecumu, vēlas atgriezties darbā un konstatē, ka pašvaldības bērnudārzs nav pieejams līdz pat trīs vai četru gadu vecumam. “Turīgākas ģimenes var atļauties piemaksāt par privāto bērnudārzu, bet ko lai dara tās, kurās rocība nav tik liela?” jautā llmārs Mežs.
Kliedzoša netaisnība ir arī tā, ka valdība nespēj un šķiet arī nevēlas ieskaitīt sociālās iemaksas pilnā apmērā par tām māmiņām, kas kopj bērnus,
kaut arī par šīs nejēdzības novēršanu aktīvi ir iestājies Demogrāfisko lietu centra (DLC) vadītājs un premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks. Pārējām sabiedrības grupām – bezdarbniekiem un slimību pabalstus saņēmējiem – tās tiek ieskaitītas no pilnas izmaksātā pabalsta summas, bet māmiņas valdība ir izvēlējusies diskriminēt un izmaksā tikai no nelielas pabalsta summas. Sak, pati vainīga – nevajadzēja dzemdēt!
“Šīs netaisnības dēļ šodienas jaunās māmiņas saņems mazākas pensijas un tas nav tāpēc, ka viņas mazāk nopelna, bet gan tāpēc, ka valsts taupa savu naudu uz viņu nākotnes pensiju rēķina. Tas ir arī dzimumu diskriminācijas jautājums, jo bērni dzimst tikai sievietēm un tieši viņas tad tiek sodītas ar mazāku pensiju par katru radīto bērniņu,” uzskata demogrāfs Mežs.
Netaisnīgā nodokļa atlaide
Latvijā daudzām ģimenēm arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atvieglojums par apgādībā esošām personām kompensē zemo pabalstu par vienu bērnu. Proti, no 250 eiro IIN ir 20%, kas ir 50 eiro ieguvums. Taču daudzām ģimenēm alga nav tik liela, lai kvalificētos šai atlaidei, tāpēc šo atbalstu saņem tikai tie vecāki, kuri nopelna pieklājīgu algu.
Piemērs: māte vai tēvs saņem 460 eiro lielu algu un viņa apgādībā ir viens bērns. Vispirms ir neapliekamais minimums katram strādājošam (2020. gadā 300 eiro mēnesī). Tātad, ja no 460 eiro atņem 300 eiro, paliek 160 eiro. Par katru bērnu var iegūt IIN atlaidi 250 eiro apjomā, taču vienam no vecākiem ir “brīvi” tikai šie 160 eiro, kas ir par maz, lai kvalificētos pilnai IIN atlaidei.
Ko ģimenēm sola 2021. gads
Būtiska ģimeņu atbalsta politikas sastāvdaļa ir ģimenes valsts pabalsts, ko 90. gadu pašā sākumā dēvēja par bērnu pabalstu, bet no 1991. līdz 1993. gadam – par kompensāciju izmaksām ģimenēm ar bērniem. Pēc tam to pārdēvēja par valsts ģimenes pabalstu (VĢP), kas tajā laikā svārstījās no 2,5 līdz 6 latiem par bērnu.
Ilmārs Mežs un Pēteris Leiškalns ir izpētījuši, ka šī pabalsta nomināls kopš 90. gadu vidus līdz pašreizējam brīdim ir saglabājies gandrīz nemainīgs – par pirmo bērnu VĢP ir 11,38 eiro mēnesī. Šī ir pamatsumma, no kuras tiek rēķināts pabalsts par otro un trešo bērnu.
Šis pabalsts pakāpeniski kļuva arvien mazvērtīgāks pret cenām, algām un citiem sociālajiem maksājumiem, kā arī maznozīmīgāks no budžeta skatpunkta. VĢP apjoms no valsts kopējā budžeta ir samazinājies no 6,4% 1993. gadā līdz mazāk par 1% mūsdienās. Tiesa, šim pabalstam, sākot ar otro bērnu, no 2018. gada marta ir piemaksa, bet tā negarantē šī pabalsta stabilitāti, jo piemaksu jebkurā laikā var noņemt.
Lai beidzot mainītu šo situāciju, DLC vadītājs Imants Parādnieks valdībai piedāvāja no 2021. gada īstenot VĢP reformu, kurai būtu nepieciešami apmēram 84 miljoni eiro un kura ir saņēmusi atbalstu arī no Latvijas Bankas ekspertiem un Labklājības ministrijas, jo gandrīz par 10% uzlabotos nabadzības riskam pakļauto bērnu rādītāji.
Reformas mērķis ir maksāt līdzvērtīgu naudas summu par visiem bērniem, jo ģimenē viens bērns nevar būt vērtīgāks par otru.
Reforma paredz, ka ģimenes valsts pabalsts par vienu apgādībā esošu bērnu līdz 20 gadu vecumam būtu 25 eiro mēnesī, par diviem bērniem – 100 eiro mēnesī jeb 50 eiro par katru bērnu, savukārt par trim bērniem – 225 eiro mēnesī jeb 75 eiro par katru bērnu, bet par četriem un vairāk bērniem – 100 eiro mēnesī par katru bērnu.
Reformas būtiska sastāvdaļa ir arī augstākās izglītības pieejamības nodrošināšana jauniešiem no daudzbērnu ģimenēm, ieviešot tā saucamās sociālās budžeta vietas, valstij apmaksājot augstākās izglītības iegūšanu. Tādējādi turpinātos valsts atbalsts pēc vidusskolas pabeigšanas tieši tām ģimenēm, kurām objektīvu apstākļu dēļ ir mazāka rocība.
Finanšu ministrs Jānis Reirs skaidro, ka valstij neesot tik daudz naudas, lai reformu varētu īstenot jau nākamgad, ka jāpalielinot mediķu un pedagogu algas, ka jāpilda Satversmes tiesas spriedumi, kas prasa papildu naudu, ka IT sistēma neesot sakārtota tā, lai varētu īstenot šo priekšlikumu… Finanšu ministram tas ir tikai Parādnieka priekšlikums, nevis valstiska vajadzība.
Arī valdības vadītājs Krišjānis Kariņš norāda, ka naudas visam nepietiekot, un sola, ka reforma būšot 2022. gadā.
Bet vai vairs būs Kariņa valdība un vai politiķiem atkal neuzradīsies attaisnojoši iemesli, piemēram, saistīti ar Covid-19 pandēmijas pārāk postošo ietekmi uz valsts budžetu? I. Parādnieks gan nav tik skeptisks, jo valsts budžeta likumprojektā esot skaidri norādīts uzdevums Labklājības ministrijai – līdz 1. decembrim sagatavot visus nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos, lai valdība un Saeima tos varētu pieņemt līdz 2021. gada 1. martam.
“Pabalsti ģimenēm ar bērniem ir valsts nostāja naudas izteiksmē, kas apliecina, vai valstij ir vai nav svarīgas ģimenes ar bērniem, vai tās ir mūsu valsts prioritāte,” uzskata trīs bērnu māmiņa Ilona Delvere.
Cik liela loma bērnu laišanai pasaulē ir valsts naudas pabalstam?
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
