Paaudžu traumas. Kā tās tiek nodotas tālāk 1
Ir skaidrs, ka jūs vienmēr varat visu izskaidrot ar “straumes plūsmu”, “saitēm”, “dzimtas atmiņu” utt. Pilnīgi iespējams, ka vispār bez mistikas neiztikt, bet ja nu mēģinātu? Aplūkotu tikai saprotamāko – ģimenes aspektu, vecāku un bērnu attiecības, bez politikas un ideoloģijas. Raksta psiholoģe Ludmila Petranovska.
Dzīvo ģimene. Pavisam jauni, tikko kā apprecējušies, gaida bērniņu vai arī mazais tikko piedzimis. Varbūt jau paspējuši sagaidīt divus. Mīl, ir laimīgi, cerību pilni. Pēkšņi notiek katastrofa. Vēstures dzirnakmeņi izkustējušies no vietas un visbiežāk pirmie tajos iekļūst vīrieši. Revolūcijas, kari, represijas – pirmais sitiens tiek tieši viņiem.
Jaunā māmiņa paliek viena. Viņas liktenis – nemitīga spriedze, nogurdinošs darbs (vajag gan strādāt, gan audzināt bērnu), nekādu īpašu prieku. Vai nu bēres vai desmit gadi bez sarakstes tiesībām, vai vienkārši ilgstoša prombūtne bez ziņām un cerības izplēn. Varbūt tas nav stāsts par vīru, bet gan par brāli, tēvu, citiem tuviniekiem.
Kāds ir mātes stāvoklis? Viņa spiesta turēt sevi rokās, pat nevar īsti atļauties sērot. Viņai jārūpējas par bērnu (bērniem), un vēl par daudz ko citu.
Dvēselē plosās sāpes, bet izteikt tās nav iespējams, raudāt nedrīkst un viņa pārakmeņojas.
Sastingst stoiskā saspringumā, atslēdz jūtas, dzīvo, sakožot zobus un sakopojot visu gribasspēku, visu dara automātiski.
Vai pat vēl ļaunāk, ieslīgst slēptā depresijā, iet un dara, kas pienākas, lai gan patiesībā vēlas apgulties un nomirt. Viņas seja ir kā sastingusi maska, rokas smagas. Viņai ir fiziski sāpīgi atbildēt bērna smaidam, viņa minimizē saskarsmi ar viņu, neatbild bērna pļāpāšanai.
Bērniņš naktī pamodies un sauc mammu, bet viņa mēmi kliedz spilvenā. Reizēm izlaužas dusmas. Bērns pierāpojis vai pienācis, parausta aiz rokas, pieprasot uzmanību un glāstus; kad spēj, viņa ar piepūli atbild, bet reizēm pēkšņi uzkliedz, lai liek mierā un ar spēku atgrūž. Nē, viņa nedusmojas uz bērnu – uz likteni, uz savu salauzto dzīvi, uz to, kurš aizgājis, atstājis viņu un vairs nepalīdzēs.
Tikai bērns diemžēl nezina visas notiekošā zemūdens straumes. Viņam nestāsta, kas noticis (īpaši, ja viņš vēl maziņš). Varbūt viņš pat to zina, bet saprast nespēj. Vienīgais izskaidrojums, kas viņam var ienākt prātā: mamma mani nemīl, es viņai traucēju, labāk būtu, ja manis nebūtu. Viņa personība nevar pilnvērtīgi veidoties bez pastāvīga emocionāla kontakta ar māti, bez acu kontakta, smaidiem, skaņām, glāstiem, ja nevar lasīt viņas sejā, ja nevar atšķirt jūtu nokrāsas viņas balsī. Tas ir dabiski nepieciešams, tas ir galvenais zīdaiņa uzdevums.
Bet ko darīt, ja mātei uz sejas depresīva maska? Ja balss ir monotoni blāva no bēdām vai saspringti spalga no trauksmes?
Kamēr māte vai plēšas uz pusēm, lai bērns elementāri izdzīvotu, nenomirtu badā vai no slimībām, viņš aug jau traumēts. Nepārliecināts, ka viņu mīl, nepārliecināts, ka ir vajadzīgs, ar slikti attīstītu empātiju. Tādos apstākļos traumēts tiek pat intelekts.
Protams, katram tas ir atšķirīgi. Katrai sievietei ir citādas garīgo spēku rezerves. Bēdu smagums un dažādi raksturi. Labi, ja mātei ir kāds atbalsta avots – ģimene, draugi, vecākie bērni. Bet ja nav? Ja ģimene nonākusi pilnīgā izolācijā kā “tautas ienaidnieki” vai pārcelti uz pilnīgi svešu vietu? Vai nu mirsti vai pārakmeņojies, kā citādi izdzīvot?
Iet gadi, ļoti grūti gadi un sieviete iemācās dzīvot bez vīra. “Esmu gan zirgs, gan bullis, gan sieviete, gan vecis.” Zirgs svārkos. Sieviete ar pautiem. Sauciet kā gribiet, būtība viena. Tas ir cilvēks, kurš nesis nepanesamu nastu un pieradis pie tā. Adaptējies un citādāk vairs vienkārši neprot. Daudzi droši vien atceras vecmāmiņas, kuras fiziski nevarēja nosēdēt bez darāmā. Jau pavisam vecas, visu laiku rosījās, stiepa somas, mēģināja cirst malku. Tas bija kļuvis par veidu, kā tikt galā ar dzīvi.
Pašā galējā izpausmē, visbriesmīgākās apstākļu sakritības gadījumā, tāda sieviete kļuva par monstru, kurš bija spējīgs nogalināt ar savām rūpēm. Un turpināja būt dzelžaina, pat ja tas vairs nebija nepieciešams, pat ja atkal dzīvoja kopā ar vīru un bērniem vairs nekas nedraudēja. It kā pildītu kādu zvērestu.
Pats briesmīgākais šajā patoloģiski izmainītajā sievietē ir ne jau skarbums vai valdonīgums. Pats briesmīgākais ir viņas mīlestība.
Man bērnībā bija draudzene, vēlais bērns mātei, kura kā pusaudze pārdzīvoja karu. Viņa stāstīja, kā tika barota – galva iespiesta starp ceļiem un mutē liets buljons, jo bērns vairāk negribēja, bet māte un vecmāmiņa uzskatīja, ka vajag. Viņas iekšēji tā grauza pārdzīvotais bads, ka to nevarēja noslāpēt pat mīļās miesīgās meitas asaras.
Otru draudzeni mamma ņēma līdzi, kad taisīja pagrīdes abortus. Viņa rādīja mazajai meitai asiņainus podus un teica: skaties, ko tie vīrieši ar mums dara. Tāda ir mūsu sievišķā daļa. Vai viņa gribēja traumēt meitu? Nē, tikai pasargāt. Tā bija mīlestība.
Bet liksim malā tādas galējības. Vienkārši sieviete, vienkārši mamma. Vienkārši bēdas. Vienkārši bērns, kurš uzaudzis ar aizdomām, ka ir nevajadzīgs un nemīlēts, lai gan tā nav taisnība, jo mamma izdzīvoja un visu pārcieta tikai viņa dēļ. Viņš aug, cenšas izpelnīties mīlestību. Palīdz. Neko nepieprasa. Aizņemts pats ar sevi. Pieskata mazākos. Gūst panākumus. Ļoti cenšas būt noderīgs. Mīl, taču tikai noderīgos. Tikai ērtos un pareizos. Tos, kas paši pilda mājas darbus, mazgā grīdas, un noliek gulēt mazākos, uz mammas pārnākšanas laiku pagatavo vakariņas.
Droši vien ne reizi vien esat dzirdējuši tādus stāstus par pēckara bērnību? “Mums pat prātā nevarēja ienākt tā runāt ar māti!” – atstāsta tā laika cilvēki mūsdienu jaunatnei vai, apspriežoties savā starpā. Ko vēl ne… Pirmkārt, dzelzs sievietei arī roka ir spēcīga. Otrkārt – kurš tad ies riskēt ar siltuma un tuvības drupačām?
Trauma uzsāk nākamo spirāles loku
Pienāks laiks, un šis bērns pats radīs ģimeni, bērnus. Mēs runājam par aptuveni pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Kāds spēja tikai atkārtot mātes attieksmes modeli. Vēl jau jāatceras, ka bērni mātes redzēja ne pārāk bieži – te silīte, te internāts, te vasara laukos pie vecmāmiņas.
Aplūkosim nedaudz labvēlīgāku variantu. Bērnu traumēja mātes bēdas, bet dvēsele pavisam nesasala. Tā gribējās dzīvot un mīlēt, un būt mīlētiem. Pirmo reizi paņemot rokās savu mazo un silto bērniņu, jaunā māmiņa pēkšņi saprot – lūk, te viņš ir. Viņš, kurš viņu patiesi iemīlēs, kam viņa ir patiešām vajadzīga. Kopš šī brīža viņas dzīve iegūst jaunu nozīmi. Viņa dzīvo bērnu dēļ vai arī viena bērna dēļ, kuru viņa mīl tik stipri, ka pat iedomāties nevar šo mīlestību dalīt ar kādu citu. Viņa strīdas ar savu pašas māti, kura mēģina mazdēlu nopērt ar nātrēm – tā nedrīkst.
Viņa apskauj un bučo bērnu, guļ vienā gultā, nespēj vien beigt par viņu jūsmot; un tikai tagad saprot, cik ļoti tā visa pietrūka pašas bērnībā. Viņa ir piepildīta ar jaunajām jūtām, visas viņas cerības, centieni – viss ir šajā bērnā. Viņu starpā nav nekādu noslēpumu. Ar bērnu kopā viņai ir labāk, nekā ar jebkuru citu.
Ir tikai viena nelaime – viņš aug. Mērķtiecīgi aug, un kas būs pēc tam? Vai atkal vientulība? Vai atkal tukša gulta? Psihoanalītiķi te gribētu ko teikt par novirzītu erotismu un tamlīdzīgi, bet man šķiet, ka te nav nekāda īpaša erotisma. Tikai bērns, kas mocījies vientuļās naktīs un vairs nevēlas to piedzīvot. Tik ļoti nevēlas, ka prāts nestrādā.
“Es nevaru aizmigt, kamēr tu neatnāksi.” Man šķiet, 60.-70-tajos gados šo frāzi biežāk teica mammas bērniem, nevis otrādi.
Kas notiek ar bērnu?
Viņš nespēj neatsaukties dedzīgajam mātes saucienam pēc mīlestības. Tas ir pāri viņa spēkiem. Viņš laimīgi saplūst ar to, rūpējas, raizējas par mātes veselību. Pats briesmīgākais – kad māte raud, vai kad viņai sāp sirds. Tikai ne to. “Labi, mammu, es palikšu. Protams, mammu, man nemaz negribas iet uz tām dejām.” Bet patiesībā gribas gan, jo tur ir mīlestība, patstāvīga, brīvība, un parasti bērns tomēr rauj saites, rauj sāpīgi un nežēlīgi, jo labprātīgi jau neviens neatlaidīs.
Aiziet prom, juzdamies vainīgs, bet māte – paturot aizvainojumu. Jo “viņa taču visu savu dzīvi atdeva, naktis negulēja”. Viņa atdeva visu sevi, tagad uzrāda vekseli, bet bērns nevēlas to apmaksāt. Kur te taisnība? Tagad noder mantojums no dzelzs sievietes – skandāli, draudi, spiediens. Lai cik dīvaini neizklausītos, tas nav sliktākais variants. Vardarbība rada pretestību un ļauj atdalīties, lai arī ciešot zaudējumus.
Dažas savu lomu spēlē tik prasmīgi, ka bērnam vienkārši trūkst spēka aiziet. Atkarība, vaina, bailes par mātes veselību – tas viss sasaista ar tūkstošiem izturīgu pavedienu… Mātei patīk arī variants, kad meita kādu brīdi ir precēta un tad paliek viena ar bērnu. Tik salda ģimenes apvienošanās…
Bet ko mēs visu laiku runājam par sievietēm, kur tad paliek vīrieši? Kur tēvi? No kāda taču bija jādzemdē bērni! Ar to ir grūti. Meitene un zēns, abi auguši bez tēva, izveido ģimeni. Abi izsalkuši pēc mīlestības un rūpēm. Abi to cer saņemt no partnera, bet vienīgais viņiem zināmais ģimenes modelis – pašpietiekama sieviete ar pautiem, kurai būtībā vīrietis nemaz nav nepieciešams. Tas ir – protams, lieliski, ja tāds ir, sieviete mīl viņu utt., bet – “Pasēdi, mīļais, paskaties futbolu, citādi traucē grīdas mazgāt. Nespēlējies ar bērnu, satrakosies un nevarēs aizmigt. Neaiztiec, visu sabojāsi. Paej malā, es pati….”
Turklāt arī zēnus uzaudzinājušas mammas. Viņi pieraduši klausīt. Psihoanalītiķi vēl piebilstu, ka ar tēvu par māti nav konkurējuši, tādēļ nav sajutuši sevi kā vīrieti. Un tīri fiziski mājās bieži vien bija klāt arī sievas vai vīra māte, vai abas. Kur likties? Ņem nu un mēģini te būt vīrietis…
Daži vīrieši atrada izeju, kļūstot par “otru mammu”. Vai vienīgo, jo pati mamma, kā mēs atceramies, ir sieviete ar pautiem. Labākajā variantā: maigs, gādīgs, jūtīgs, visu atļaujošs. Vidusmērā – darbaholiķis, kurš strādājot aizbēg no pārējā. Sliktākajā gadījumā – alkoholiķis. Tāpēc, ka vīrietim, kurš savai sievietei nav vajadzīgs, kurš tikai maisās pa kājām, bet zemtekstā “kas tu par tēvu, ka ar bērniem nemaz nenodarbojies” (lasi – nenodarbojies tā, kā ES to uzskatu par vajadzīgu), atliek vienīgi nomainīt sievieti – bet uz ko, ja visas sievietes apkārt ir apmēram tādas pašas? – vai arī pilnībā nodzerties.
No otras puses, vīrietis nav redzējis atbildīga tēva lomas modeli. Pēc pieredzētā vai vecāko stāstītā – tēvi vienkārši vienā rītā piecēlās un aizgāja, lai neatgrieztos. Tik vienkārši un nekas, viss normāli. Tāpēc daudzi vīrieši uzskatīja par pilnīgi dabisku, ka, aizejot no ģimenes, viņiem vairs ar to nebija nekāda sakara, ar bērniem nesatikās, nepalīdzēja. Patiesi uzskatīja, ka viņi neko nav parādā “tai histēriķei”, kura palika ar bērnu. Kādā dziļākā līmenī varbūt viņiem arī bija taisnība, jo bieži vien sievietes viņus uzskatīja par apsēklotājiem, un bērni viņām bija svarīgāki nekā vīrieši. Aizvainojums, ko vīrietis juta, ļāva viegli vienoties ar sirdsapziņu un aizmirst. Ja ar to nepietika, palīdzēja šņabis.
Ak, šīs 70.-to gadu šķiršanās – sāpīgas, nežēlīgas, ar aizliegumu tikties ar bērniem, ar visu attiecību saraušanu, ar apvainojumiem un apsūdzībām. Divu nemīlētu bērnu sarūgtinājums, kuri tik ļoti alka mīlestības un laimes, tik daudz cerēja, bet viņš/viņa – pievīla, maita tāds/tāda…
Viņi ļoti baidījās no vientulības, bet tieši pie tās virzījās, jo, izņemot vientulību, neko citu nebija redzējuši.
Rezultāts – aizvainojums, dvēseles rētas, sagrauta veselība, sievietes vēl vairāk ieciklējās uz bērniem, vīrieši vēl vairāk dzēra.
Lūk, apmēram šādos apstākļos aug bērni, jau trešā paaudze. Dabiski, atbilstoša saukļu izvēle: “Visi vīrieši ir cūkas”, “Visas sievietes – maitas”, “Laulību par labu lietu nenosauksi”. Dzīve taču pierādīja, kur vien skaties.
Notika arī kas labs. Sešdesmito gadu beigās mātēm tika dota iespēja dzīvot kopā ar bērnu mājās līdz bērna gada vecumam. Vēl notika kas labs – parādījās atsevišķas dzīvojamās platības. Bēdīgi slavenās hruščovkas. Šīm neizturīgajām betona sienām varētu uzstādīt pieminekli, jo tās nospēlējušas milzīgu lomu – paslēpa savā paspārnē ģimeni no visu redzošās valsts un sabiedrības acs. Lai arī caur šīm sienām viss bija dzirdams, bet tomēr tā bija kaut kāda autonomija. Robeža. Aizsardzība. Cietoksnis. Iespēja atgūties.
Trešā paaudze uzsāk savu pieaugušo dzīvi ar savu traumu komplektu, bet arī ar salīdzinoši lielajiem resursiem. Mūs mīlēja. Lai arī ne tā, kā liek psihologi, bet patiesi un daudz. Mums bija tēvi. Lai arī lielākoties dzeroši un/vai “zem papēža dzīvojoši” un/vai “māti pametuši āži”, tomēr viņiem bija vārds, seja, un viņi mūs savā veidā mīlēja. Mūsu vecāki nebija cietsirdīgi. Mums bija mājas, dzimtās sienas.
Ne jau visiem vienādi, bija arī mazāk laimīgas ģimenes vai labvēlīgākas.
Trešā paaudze
Dzimšanas gadus nesaukšu, jo kādu dzemdēja 18 gados, bet kādu – 34, jo tālāk, jo neskaidrākas kļūst krasta līnijas. Svarīga ir scenārija nodošana, bet vecums var būt no 30-50. Vārdu sakot, kara paaudzes mazbērni, kara bērnu bērni.
No mums pienākas – tā patiesībā ir trešās paaudzes devīze. Paaudzes, kurus piespieda kļūt par vecākiem saviem vecākiem. Psiholoģijā to sauc par parentifikāciju.
Bet kas gan cits atlika? Pa īstam nemīlēti kara bērni ap sevi raidīja tik spēcīgus bezpalīdzības fluīdus, ka neatsaukties bija neiespējami. Tāpēc trešās paaudzes bērni bija saviem gadiem pārāk patstāvīgi un nemitīgi jutās atbildīgi par vecākiem. Bērnība ar kaklā piekārtu atslēgu, jau no pirmās klases uz skolu jāiet patstāvīgi, tāpat uz mūzikas skolu, veikalu arī. Mājas darbus pildīt protam paši, zupu uzsildīt arī. Galvenais, lai mammu nesarūgtinātu. Piemēram, ilgojos pēc tēva, klusītēm raudāju, bet mammai stāstīju, ka man viss labi un ka man viņš nemaz nav vajadzīgs. Pēc šķiršanās viņa ļoti dusmojās uz tēvu.
Gadījās, ka bērni meklēja piedzērušos tēvus pa grāvjiem un stiepa mājās, vai slēpa no mātes tabletes. Vai dzīve pēc scenārija “kā suns ar kaķi” (bērnu dēļ, protams) un bērni kā starpnieki, samierinātāji, kuri gatavi dvēseli pārdot, lai vecāki salabtu. Negausties, nerunāt pretī, nesprēgāt, citādi tētis sadusmosies, bet mamma sāks raudāt un teiks, ka labāk nomirt nekā dzīvot šādi; bet tas ir ļoti briesmīgi.
Iemācīties paredzēt, nolīdzināt asumus, izlādēt gaisotni. Būt vienmēr modram, pieskatīt ģimeni, it kā nebūtu neviena cita, kam to darīt.
Tā visu bērnību. Bet kad pienāca brīdis kļūt pieaugušam un pamest māju – briesmīgas šķiršanās mokas, un vaina, vaina, vaina, uz pusēm ar niknumu, un izvēle ļoti uzjautrinoša: vai nu aizej un tas nogalinās māmiņu, vai paliec un nomirsti pats kā personība.
Turklāt, ja tu paliksi, tev visu laiku teiks, ka vajag nokārtot savu personīgo dzīvi, un ka tu visu dari ne tā, slikti un nepareizi, citādi jau sen būtu pašam sava ģimene. Ikviens kandidāts, kurš uzrodas, protams, ir nekam nederīgs, un pret viņu tiek uzsākta ilgstoša cīņa līdz uzvarošām beigām.
Interesantākais, ka pie tā visa gan viņi paši, gan vecāki bērnību uztvēra kā labu. Patiesi: bērni mīlēti, vecāki dzīvi, dzīves apstākļi pietiekami labvēlīgi. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem – laimīga bērnība bez bada, epidēmijām, kariem un tamlīdzīgi.
Nu, gandrīz laimīga. Jo vēl jau bija bērnudārzi, bieži vien uz visu nedēļu, un skola, un nometnes, un citi padomju laika bērnības jaukumi, kas ne visiem bija vienādi jauki. Bija arī vardarbība un pazemošana, bet vecāki – bezpalīdzīgi, nespēja aizsargāt. Vai varbūt varēja, tikai bērni nelūdza palīdzību, sargāja.
Tā ir mūžīgā problēma – bērns nav kritisks, viņš nespēj objektīvi novērtēt reālo lietu būtību. Viņš vienmēr stipri pārspīlē, uzņemas par daudz un vienmēr gatavs upurēties. Tāpat kā kara laika bērni visparastāko nogurumu un skumjas uztvēra kā mīlestības trūkumu, tā arī viņu bērni uztvēra zināmu savu vecāku bērnišķīgumu kā ievainojamību un bezpalīdzību. Lai gan vairumā gadījumu tā nebija, un vecāki pilnībā varēja par bērniem pastāvēt un nenomirt no sirdslēkmes. Bet – bērni baidījās. Pārspīlēja, pārbaidījās. Reizēm vēlāk, kad viss atklājās, vecāki šausmās jautāja: “Nu kāpēc tu man neko nestāstīji? Protams, ka es…” Nav atbildes.
Tāpēc, ka nedrīkst. Tā likās pareizi un viss.
Trešā paaudze kļuva par trauksmes, vainas un hiperatbildības paaudzi. Tam visam bija savi plusi, tieši šie ļaudis šodien ir ļoti veiksmīgi visdažādākajās jomās, tieši viņi prot vienoties un ņemt vērā dažādus viedokļus. Paredzēt, būt modriem, patstāvīgi pieņemt lēmumu, negaidīt palīdzību no ārpuses – viņu stiprās puses. Pasargāt, rūpēties, lutināt.
Bet ir arī otra puse.
Ja kara laika paaudzes iekšējam bērnam nepietika mīlestības un drošības, tad trešās paaudzes iekšējam bērnam pietrūkst bērnišķīguma, bezrūpības.
Bet iekšējais bērns – viņš dabūs savu. Tāds viņš ir un ņem. Tieši šīs paaudzes cilvēkiem novērojama tāda iezīme kā agresīvi-pasīva uzvedība. Tas nozīmē, ka situācijā “vajag, bet negribas”, cilvēks atklāti neprotestē, bet arī nesamierinās. Viņš visādos, reizēm tīri radošos veidos, organizē sabotāžu. Aizmirst, atliek uz vēlāku laiku, nepaspēj, apsola un neizdara, vienmēr kavē utt. Priekšnieki ir tieši: tik labs speciālists, profesionālis, gudrs, talantīgs, bet tik neorganizēts…
Bieži vien šīs paaudzes cilvēki jūtas vecāki nekā apkārtējie, pat par viņiem gados vecākie cilvēki. Tajā pašā laikā viņi nejūtas pilnībā pieauguši, nav brieduma sajūtas. Jaunība uzreiz pārlēkusi brieduma gados. Un otrādi, gadās pat vairākas reizes dienā.
Vēl labi jūtamas sekas no “saplūšanas” ar vecākiem, visa šī “dzīvot bērna dzīvi”. Daudzi atceras, ka bērnībā vecāki un/vai vecmāmiņas necieta aizvērtas durvis: “Tu tur kaut ko slēp?” Aizbultēt savas istabas durvis bija tas pats, kas “iespļaut mātei sejā”. Tas, ka bija pilnīgi normāli pārbaudīt kabatas, galdu, somu un pārlasīt personīgo dienasgrāmatu… Reti kurš no vecākiem to uzskatīja par nepieņemamu.
Par bērnudārzu un skolu es vispār paklusēšu, tualetes vien bija ko vērtas. Tad nu bērni, kas izauguši situācijā, kurā visu laiku tiek pārkāptas robežas, pēcāk pārāk nostiprina šīs robežas. Reti iet ciemos, reti aicina pie sevis. Nepaliek ciemos nakšņot (lai gan agrāk tā bija parasta lieta). Nepazīst kaimiņus un negrib pazīt – ja nu tie pēkšņi izdomā draudzēties? Mokoši pārcieš jebkādu piespiedu kaimiņu būšanu (piemēram, kupejā, viesnīcas numuriņā), tāpēc, ka nezina, neprot viegli un dabiski novilkt robežas, vienlaikus gūstot prieku no komunicēšanas ar apkārtējiem.
Un kas ar ģimeni?
Lielākajai daļai vēl joprojām ir sarežģītas attiecības ar vecākiem (vai viņu piemiņu), daudziem neizdevās noturīga laulība vai izdevās, bet ne ar pirmo reizi, tikai pēc atdalīšanās (iekšējās) no vecākiem.
Protams, bērnībā gūtie un nostiprinātie uzstādījumi par to, ka vīrieši to vien gaida, lai ievilktu gultā un pamestu, bet sievietes cenšas pabāzt zem savas tupeles, īpaši neveicina gūt laimi personīgajā dzīvē. Toties ir parādījusies spēja noskaidrot attiecības, dzirdēt vienam otru, vienoties. Šķiršanās kļuvušas biežākas, jo vairs netiek uztvertas kā katastrofa, nav tik asiņainas, aizvien biežāk šķirtie spēj konstruktīvi komunicēt un kopā rūpēties par bērniem.
Bieži vien pirmais bērns radās agri, tika izspēlēts vecāku modelis. Pēcāk bērns pilnībā vai daļēji uzticēts vecmāmiņai kā “atpirkšanās”, bet mamma tā guva iespēju atdalīties un sākt dzīvot pati savu dzīvi. Lielu lomu spēlē bērnībā bieži dzirdētā frāze “es tev veltīju visu dzīvi.”
Cilvēki auga ar uzstādījumu, ka audzināt bērnu ir kaut kas nereāli sarežģīts, īsts varoņdarbs.
Bieži var dzirdēt atmiņas par to, cik grūti bijis ar pirmo bērnu. Pat tiem, kuri dzemdēja autiņbiksīšu, burciņu barības, veļas automātu un citu atvieglojumu ērā. Nerunājot par centrālapkuri, karsto ūdeni un citiem civilizācijas labumiem.
Bet kā tad nebūs grūti, ja jau iepriekš ir skaidri uzdevuma nosacījumi: “atdot visu dzīvi, naktis negulēt, veselību sabeigt.” Šādi nosacījumi liek baidīties no bērna un izvairīties. Tā nu mamma, pat sēžot ar bērnu, gandrīz nekomunicē ar viņu, un bērns skumst. Tiek pieņemtas aukles, tās nomainās, tiklīdz bērns viņām pieķeras – greizsirdība! Sākas jauns aplis – nemīlēts bērns, savā ziņā ļoti līdzīgs kara laika bērnam, tikai nekāda kara nav.
Rotaļu laukumā redzi: “Kur uzrāpies, idiot, tūlīt dabūsi, man pēc tam jāmazgā, ja?’ Un tā tālāk “spēka man tev vairs nav, kaut manas acis tevi vairs neredzētu” ar neuzspēlētu naidu balsī. Kāpēc naids? Viņš taču ir bende! Viņš taču atnāca, lai paņemtu manu dzīvi, veselību, jaunību; mamma pati tā teica!
Cits scenārija pavērsiens, kad virsroku gūst vēl viens hiperatbildības nosacījums: visam ir jābūt PAREIZI! Vislabākajā veidā! Tā jau ir pavisam cita dziesma. Par vecākiem agri kļuvušie trešās paaudzes cilvēki mēdz būt apsēsti ar būšanu apzinātiem vecākiem.
Reiz jau apguvuši vecāku lomu, uzņemoties to attiecībā uz saviem vecākiem, viņi domā, ka var savus bērnus audzināt pēc augstākajiem standartiem. Sabalansēts ēdiens, zīdaiņu vingrošana, attīstošās nodarbības no gada vecuma, angļu valoda no trīs gadu vecuma. Literatūra vecākiem, lasām, domājam, mēģinām. Rīkoties konsekventi, rast kopēju valodu, nezaudēt pacietību, visu paskaidrot, NODARBOTIES AR BĒRNU.
Un nemitīgā trauksme, kas ierasta kopš bērnības – bet ja nu kaut kas ne tā? Ja nu kaut ko neņēmu vērā? Ja nu varēja vēl labāk? Un kāpēc man pietrūkst pacietības? Kas gan es par māti/tēvu?
Ja kara laika paaudze dzīvoja pārliecībā, ka viņi ir brīnišķīgi vecāki, kādus vēl pameklēt vajadzētu, un ka viņu bērniem ir laimīga bērnība, tad hiperatbildīgo paaudze sirgst ar “vecāku neirozi”. Viņi (mēs) ir pārliecināti, ka kaut kas nav ņemts vērā, nav līdz galam izdarīts, par maz ir būts kopā ar bērnu (vēl arī strādāt uzdrīkstējās, karjeru veidoja). Viņi (mēs) ir pilnīgi nepārliecināti par sevi kā par vecākiem, mūždien neapmierināti ar skolu, ārstiem, sabiedrību, vienmēr saviem bērniem grib vairāk un labāk.
Rezultāts nav iepriecinošs – “viņš neko negrib. Guļ uz dīvāna, nestrādā, nemācās. Sēž, ieurbies datorā. Neuzņemas atbildību. Izvairās komunicēt ar vecākiem.” Ko tad lai viņš grib, ja viņa vietā viss jau ir sagribēts? Par ko viņam atbildēt, ja blakus ir vecāki, kuri grib atbildēt par visu? Vēl labi, ja vienkārši guļ uz dīvāna, nevis lieto narkotikas. Nepabaro nedēļu, varbūt piecelsies. Ja tomēr lieto – viss daudz sliktāk.
Bet šī paaudze vēl tikai ienāk dzīvē, nepiekarināsim birkas. Dzīve rādīs.
Jo tālāk, jo izplūdušāki kļūst “krasti’, pārdzīvotā sekas vairojas, sadalās, sablīvējas. Domāju, ka ceturtajai paaudzei daudz svarīgāks ir konkrēts ģimenes konteksts, nekā globālā pagātnes trauma. Tomēr nedrīkst nesaskatīt, ka daudz kas šodienā aug no pagātnes.
Pēc ārzemju materiāliem
