Juris Lorencs: Paaudzei, kas skandina “varam atkārtot!”, vajadzīgi jauni simboli 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Manuprāt, visiespaidīgākās filmas par karu ir tās, kurās pati kara darbība nemaz netiek parādīta. Viena no tādām ir 1978. gadā uzņemtā filma “Pieci vakari” (režisors Ņikita Mihalkovs). Piecdesmito gadu beigas, Krievija. Aleksandrs (viņu tēlo Staņislavs Ļubšins), vīrietis ap četrdesmit, uz dažām dienām ierodas kādā pilsētā.
Tīras sagadīšanās pēc viņš ievēro māju, kurā pirms kara īrējis istabu komunālā dzīvoklī. Aleksandrs piezvana pie šā dzīvokļa durvīm un sastop sievieti, vārdā Tamāra (Ludmila Gurčenko), kuru pazinis pirms kara. Izrādās, arī pašreiz dzīvoklī viena istaba ir brīva, un Aleksandrs tajā apmetas. Katru vakaru, sastopot Tamāru, risinās sarunas.
Divi vientuļi, nelaimīgi cilvēki cenšas izlikties, ka dzīvē “viss ir labi”.
Pamazām skatītājs sāk nojaust, ka viņus abus, iespējams, kādreiz ir saistījis kaut kas vairāk nekā tikai kaimiņu attiecības. Viss noskaidrojas filmas pēdējās minūtēs. Aleksandrs vēlreiz apciemo Tamāru – šoreiz, lai atvadītos. Melnbaltajā lentē parādās krāsas, un kamera lēnām sāk slīdēt pa Tamāras istabas sienām. Mēs redzam vecas fotogrāfijas. Jauni, laimīgi cilvēki. Aleksandrs karavīra formā, Tamāra medmāsas halātā. Fonā skan dialogs.
Tamāra čukst: “Sašeņka, kas ar tevi? Nu kur tad tu tā iesi? Paliec…” Aleksandrs: “Piedod man. Visus kara gadus es glabāju tavas vēstules, nēsāju sev līdzi. Nonācu hospitālī, un vēstules pazuda. Karš beidzās. Kas bijis agrāk, likās aizgājis. Viss kaut kā sagriezās, sākās cita dzīve. Piedod… Cik daudz tu manis dēļ esi cietusi…” Tamāra: “Nekas. Mēs jau visi cietām, tāds bija laiks. Tagad būs citādi. Kaut tikai nebūtu kara, kaut tikai nebūtu kara.”
Tie ir filmas pēdējie vārdi – “kaut tikai nebūtu kara”. Un skatītājs saprot, cik briesmīgā veidā karš ir izpostījis šo divu cilvēku dzīves.
Kopš filmas “Pieci vakari” uzņemšanas pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi. Nomainījušās divas paaudzes. Pa šo laiku notikušas dīvainas lietas. 1945. gadā dzimušais Ņikita Mihalkovs kļuvis par fanātisku Putina un “krievu pasaules” propagandistu. Krievijā parādījušies gados jauni cilvēki, kuri mītiņos un sociālajos tīklos kliedz: “Kaut būtu karš! Mēs gribam karu! Dodiet mums karu!”
Bet es vēl labi atceros savu jaunību padomju laikos, kad vārdi “kaut nebūtu kara” likās pašsaprotami un dabiski.
Kas nepieciešams, lai izveidotos paaudze, kura ilgojas pēc kara?
Divas lietas. Pirmkārt, melīga, nekaunīga un nemitīga propaganda. Otrkārt, vēsturiskais laiks un ar to saistītā aizmiršana. Ko mēs varam saskatīt krievu (nu labi – padomju) karavīru sejās, kuri 1968. gada augustā sēž uz sarkanarmijas tankiem okupētās Prāgas ielās? Neizpratni, apjukumu un kaunu. Ne vēsts no izaicinošās bravūrības un naida, ko šodien redzam okupantu sejās Ukrainā. Nelaimīgos jaunekļus Prāgas ielās ar karu vēl vienoja nepastarpināta paaudžu saite, tā šausmas bija piedzīvojuši viņu vecāki un vecvecāki.
Padomju cilvēkam pirmais “īstais” karš sākās vien 1979. gadā, kad PSRS iebruka Afganistānā. Vēlāk sekoja Čečenija. Bet Afganistāna un Čečenija mentālā ziņā atradās tālu no Krievijas. Izsakoties krievu valodas žargonā, tas taču bija karš ar “čukmekiem” un “čurkām”. Vēl nesen likās, ka krievu tauta karu Ukrainā nepieņems. Kaut vai tādēļ, ka daudzus krievus ar Ukrainu saista radniecīgas saites.
Diemžēl socioloģija liecina pavisam ko citu. Putina avantūru patlaban atbalsta ap 80% Krievijas iedzīvotāju.
Šodien tas izklausās neticami, bet no 1947. līdz pat 1965. gadam 9. maijs PSRS vispār netika atzīmēts. Nebija ne “sarkanā datuma”, ne parādes un izejamās dienas. To, ka cilvēku atmiņas par neseno karu ir pārāk smagas, lai svinētu, saprata pat kompartijas vadība.
Tas bija laiks, par kuru krievu aktieris Vasilijs Šukšins (1929–1974) rakstīja: “Jau puikas gados iemācījos atpazīt, kurš bija karojis frontē un kurš ir aizmugures žurka. Pirmie nenēsāja apbalvojumus, vien klusi iedzēra 8. un 9. maijā. Bet žurkas, ordeņiem apkārušās, staigāja pa skolām.” 9. maija svētkus 1965. gadā iedibināja Leonīds Brežņevs, kad Sarkanajā laukumā tika sarīkota karaspēka parāde.
Līdz nākamajai, ko sarīkoja Gorbačovs, nācās gaidīt veselus divdesmit gadus. Un tikai kopš 1995. gada, tātad jau “brīvajā” Jeļcina Krievijā, militārās parādes kļuva par neatņemamu 9. maija sastāvdaļu. Savukārt “Putina laikos” tika iedibināts Georgija lentes kults.
Paaudzei, kas skandina “varam atkārtot!”, vajadzīgi jauni simboli.
Šodien par tādu kļuvis arī latīņu burts Z. Un nevienu vairs neizbrīna, ka Krievijas valsts medijos izskan aicinājumi Z simbola pretiniekus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs un pakļaut sterilizācijai. Bet sabiedrības pētnieki vēl ilgi meklēs atbildi uz jautājumu – kā tas bija iespējams, ka globālā tīmekļa un sociālo tīklu laikmetā televīzijas propaganda Krievijā izrādījās stiprāka par modernajām tehnoloģijām?
Kas bija tie mehānismi, kas pārmainīja cilvēkus? Izdzēsa tiem vēsturisko atmiņu, padarīja par paklausīgiem zobratiņiem totalitārisma mašīnā? Atbildes uz šiem jautājumiem svarīgas ne tikai Krievijai, bet visai pasaulei.
