Pazemes labirinti līdz pat Kambodžai 1
Pa Vjetnamas–Amerikas kara takām turpinu staigāt, aizbraukusi apmēram septiņdesmit kilometrus no Hošiminas uz Kū Čī (Cu Chi) tuneļiem. Amerikāņi, no lidmašīnām smidzinot ķimikālijas uz džungļiem, cerēja, ka viņi iznīcinās visu – gan dabu, gan cilvēkus, kas tajā paslēpušies. Dienvidvjetnamieši no simts miljonus litru izsmidzinātā oranžā aģenta glābās, ierokoties zemē. Tas ir aptuvenais šā ķīmiskā ieroča daudzums, ko aprēķinājuši Kolumbijas (Ņujorkā) universitātes zinātnieki un no kura cietuši apmēram 4,8 miljoni vjetnamiešu. Tuneļi, kuros ir vairāki līmeņi ar neskaitāmām slepenām ejām, noliktavām, ēdināšanas vietām, mazām slimnīcām, guļamistabām, ieroču noliktavām, stiepjas 250 kilometru garumā līdz pat Kambodžas robežai un tika izmantoti kā slēptuve reģiona partizāniem.
Lai amerikāņi nevarētu atrast ieeju tuneļos, tās tika meistarīgi slēptas, turklāt tās bija tik šauras un zemas, ka iekarotāji, pat atrodot tuneli, nekur tālu nevarēja nonākt. Pirmo reizi redzu jumta segumu, kas tapis no ugunsdrošām lapām. Endijs, kurš ir mans gids tuneļu valstībā, nodemonstrē, ka tungunkoka lapas patiešām nedeg. Lai nedaudz apjaustu, ko nozīmē slēpšanās no kara briesmām šaurajos pazemes labirintos, var ielīst atsevišķā tunelī, taču sajūta diez kāda nav, jo iekšā ir smacīgi un stipri jāsaliecas, lai pārvietotos, tāpēc jau pēc dažiem metriem lienu ārā.
Ne viens vien amerikānis tika noķerts Vjetnamas komunistu armijas rūpīgi veidotajos ar zāli pārklātajos slazdos jeb bedrēs ar asiem metāla pīķiem un citām nāvējošām konstrukcijām, kas izdūrās cauri naidnieka miesai.
No Mekongas deltas uz vientuļām pludmalēm
Lai atslēgtu prātu no kara šausmām, izbraucu pa Indoķīnas svarīgāko ūdens artēriju Mekongas deltu. Skatam paveras lielāki un mazāki prāmji, kas ved celtniecības materiālus un citas kravas, bezgalīgas rīsu, dārzeņu un augļu plantācijas… Šeit klimats ir tik pateicīgs, ka gadā ievāc trīs rīsu ražas.
Piestājam kādā nelielā vjetnamiešu zvejnieku ciematiņā, bet, kad lūkoju raudzīt, kur ir zvejnieki un kur zivis, izrādās, ka šeit nodarbojas ar saldumu ražošanu. No duriāna un citiem augļiem, kas savārīti Skrīveru vai Saldus gotiņām līdzīgā masā, sievietes ar rokām taisa konfektes, ko vispirms ietin caurspīdīgā rīsu papīrā, kas ir ēdams, un tikai pēc tam īstajā iepakojumā. Garšīgi!
Gids Ivovenčī aizved turpat netālu pusdienās, kas sastāv no beztauku ēdieniem – no jūras produktiem vārītas zupas, plānās rīsu plātnītēs ietītiem zaļumiem, garnelēm, gabaliņa liesas vistas… Nekādu čūsku un citu rāpuļu vai kukaiņu, bet gan ziloņa auss zivs. Dabiskas sulas vai ūdens, un vienīgais alkohols, ko te var pasūtīt, ir alus. Vēlāk ievēroju, ka vīns un stiprais alkohols nelielajos veikalos nav nopērkams, bet lielajos ir tikai daži nelieli plaukti, kuros to var ieraudzīt. Nobaudīju Vjetnamā ražoto vīnu, kurš bija kā tāda susla – bez garšas un smaržas.
Kad apskatītas Hošiminas vēsturiskās vietas, pabūts neskaitāmos tempļos, izstaigāts ķīniešu kvartāls un izbaudīts franču kolonistu atstātais bagātīgais arhitektoniskais mantojums, var doties uz kādu kūrortu, lai pazvilnētu Dienvidķīnas jūras krastā. Patīkami, ka Vjetnamas labi iekārtotie kūrorti nav tūristu pārpildīti, pludmales ir samērā tukšas, tāpēc te var atslēgties no visas pasaules, lai sagatavotos jaunam darba cēlienam.
