Psiholoģiski smagais “Rekviēms” 1
Atbrīvošanas dienā vjetnamieši atceras karu, un pie kara muzeja garā rindā stāv gan skolēni, gan pieaugušie. Man izdevās muzeju apskatīt vēl pirms svētku dienas, kad tur nedrūzmējās ļaužu bari. Jāteic, ka šī ir viena no retajām vēstures piemiņas vietām, kas atstāj ilgu psiholoģisku iespaidu un raisa pārdomas par vjetnamiešu un amerikāņu savstarpējām attiecībām mūsdienās. Pēc visām kara šausmām, kuras nepārdzīvoja trīs miljoni cilvēku, jo gāja bojā, kur divi miljoni tika ievainoti, bet vairāk nekā 300 tūkstoši pazuda, te nevalda savstarpējs naids, amerikāņu tūristi Vjetnamā jūtas droši un manis satiktie vjetnamieši ne reizi nelamāja Ameriku.
Apskatot fotogrāfijas, var pārliecināties, ka tās atstājušas sekas ne tikai uz vjetnamiešiem, kuriem pēc amerikāņu izmantotā nāvējošā ieroča oranžā aģenta jeb dihlorfenaksa – etiķskābes dzimst pēckara bērni ar prātam neaptveramām patoloģijām, bet arī amerikāņiem, kuru bērni dažādu kroplību formās izjūt kara sekas. Tur nepalīdz 1987. gadā ASV Federālās tiesas nolēmums par 200 miljonu dolāru piešķiršanu divdesmit tūkstošiem kara veterānu.
Izstādē “Rekviēms”, kas apceļojusi daudzas pasaules valstis, apskatāmas 275 fotogrāfijas, kuru autori ir vienpadsmit dažādu nacionalitāšu fotogrāfi – ne tikai vjetnamieši un amerikāņi, bet arī francūži, austrālieši, japāņi, angļi un citi. Kā atgādinājums tam, ka valstu militārus konfliktus neaptur deklarācijas, līgumi un citi augsta līmeņa valstu savstarpēji parakstīti dokumenti, izstādē izlasāma 1776. gada 4. jūlijā pieņemtā ASV Neatkarības deklarācija, kurā rakstīts: “Mēs par acīmredzamo uzskatām šādas patiesības: visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, un visi viņi no Radītāja puses ir nodrošināti ar neatņemamām tiesībām, pie kā pieder: dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes.” Un turpat līdzās fotogrāfija, kurā amerikāņu karavīri pavērsuši stobru pret diviem mazgadīgiem brālīšiem, kas piespiedušies pie zemes, un kurā vecākais puisēns aizsedzis jaunāko, lūgdams: lūdzu, nešaujiet!
