Sandra Vensko: Pa sudraba dubļu taku 7
Šobrīd Limbažu pusē deputāti izrēķinājuši, ka mazās bibliotēkas laukos pašvaldībai kļuvušas finansiāli neizdevīgas, tāpēc bibliotekāru darba samaksa un darbalaiks jāmaina. Taču tieši lauku bibliotēkas ir viens no pēdējiem saskarsmes punktiem – kultūra un cilvēks.
Par finansiālu atbalstu Latvijas bibliotēkām valdība parūpējās, parakstot daudzmiljonu līgumu ar Bila un Melindas Geitsu fondu, un pirms vienpadsmit gadiem “Trešais tēva dēls” ienāca bibliotēkās ar krietnu miljonu čunguru plecā, radot piekļuvi internetam – ērtu un vajadzīgu pakalpojumu katram Latvijas iedzīvotājam. Projekta veidotāji solīja, ka galarezultātā ikvienam Latvijas iedzīvotājam būs nodrošināta labāka, kvalitatīvāka, 21. gadsimtam atbilstoša informācijas ieguve bibliotēkā. Šobrīd notiekošais parāda vien to, ka mazie gaismas centri, kas pulcē ap sevi lasītājus, īsti vairs neiekļaujas pašvaldību, ministriju projektos. Dati par iedzīvotāju samazināšanos laukos tiek izmantoti pilnīgi pretēja projekta īstenošanai – pakāpeniskai lauku bibliotēku “optimizācijai” jeb lēnai un bezkaislīgai iznīcināšanai.
Latvijas mazās bibliotēkas ir palīdzējušas dzimt Latvijai. To apgalvo arī bibliotēku bosi, lūk, kāds skaists projekts, kas iekļauts simtgades plānos – 1. martā Vilzēnu pamatskolā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas valsts simtgades projekta “Neredzamā bibliotēka” pasākums. Kā vēsta vietne “bibliotekāri.lv”, ar to aizsācies septiņu norišu cikls, kura laikā dažādās Latvijas vietās vietējie iedzīvotāji tiksies ar vēstures pētniekiem, lai kopā šķetinātu ziņas un atmiņas par muižu bibliotēkām. Mazo lauku bibliotēku liktenis ir atkarīgs no deputātu lēmuma. Viļķenes pagasta mājaslapā, piemēram, atrodams, ka “bibliotēkas pirmsākumi meklējami ap 1920. gadu, kad pagastā izveidojās izglītības biedrība “Gaisma””. Ar mērķi veidot bibliotēku. Sākt ar garīgo un kulturālo. Dalīties un veidot inteliģenci laukos.
Tas, ko cilvēki ar godaprātu, patriotismu spēja pirms simt gadiem, šodien bezkaislīgi pazūd projektu bezdibeņos. Projektu tāmēs cilvēka neesamība definēta kā optimizācija, mazās bibliotēkas reāli pārtop par grāmatu izsniegšanas punktiem un bibliotekārs stiepj somas ar grāmatām pie lasītāja. Kultūras stratēģijas “Radošā Latvija” bibliotēku nozares sadaļā balts uz melna ierakstīts, ka “bibliotēkas veidojas par pašvaldību un vietējās sabiedrības kompetenču centriem, kas veic kultūras, mūžizglītības un informācijas centru funkcijas”. No deputātu zināšanām un inteliģences atkarīgs, vai cilvēka dzīves līmenis uzlabojas vai arī kāda kultūras kripata no kāda tā sauktā lauku kompetenču centra tiek aizslaucīta pavisam. Praktiski valsts simtgade rāda, kā Antiņš jāj Stikla kalnā un labi redz, ka visapkārt gadās lielākas vai mazākas ķibeles. Antiņš labi redz, ka kultūras mantojums ir visu kultūras norišu kopums, vēstures liecību buķete, kas glabājas ne vien galvaspilsētas, ministriju ierēdņu galvās. Vēsturiskā atmiņa joprojām glabājas katrā novadā, pilsētā. Pirms simt gadiem, kad dibinājās Latvijas valsts, interneta nebija. Bija nedaudzu cilvēku vēlme saglabāt tikko dzimušo Latvijas valsti.
Par spīti valdošajam nihilismam, kad jēdziens “Tēvzemes mīlestība” daudzu apziņā kļuvis par kaut kādu pliekanu bezgaumību, par ko pat neērti skaļi runāt, bibliotekārs vēl kādu laiku stieps tos grāmatu saiņus pie katra lasītāja, un vietējā Gaismas pils izgaismos katra novada savdabību, digitāli brienot pa sudraba dubļu taku. Tuvākā vēstures atceres reize, kad godināsim latviešu leģionārus, būs 16. marts, šolaik patriotisks un smags datums, kas līdzi velk sagandēto latvieša zemi un pagātnes vezumu. Jau paklusi pavadīta Oskara Kalpaka piemiņas diena. Taču 9. maijā Rīga atkal svinēs sarkanos dubļus un lauku sīkie dubļi aizvērtas bibliotēkas priekšā patiesībā nevienu deputātu neinteresēs.
