“Faktiski pie varas vienmēr nokļuvuši izsaimniekotāji.” Saruna ar saimniecības “Pilskalni” īpašnieku Meinardu Mēteli 70
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kuldīdznieks, saimniecības “Pilskalni” īpašnieks Meinards Mētelis ir ilggadējs avīžnieku paziņa. Mētelim pieder arī muzejs ar padomju laiku eksponātiem, bet “Pilskalnos” viņš savācis un izstādījis ļeņinekļus no tuvākām un tālākām pilsētām. Mūžīgi Meinards ir idejām pilns, darbu dunā, aizņemts vīrs, lai sakārtotu savu latvieša stūrīti.
Šoreiz atradis laiku parunāt ar presi par politiku – gaidāmo Saeimas vēlēšanu sakarā. Pats, būdams bijušais sociāldemokrāts (Jura Bojāra laikā) un Zatlera reformists, Mētelis asi kritizē esošo varu – pasaka visu, kā ir, kā uz laukiem cilvēki domā.
Par ko lai balso vēlēšanās?
M. Mētelis: Vajadzētu balsot par tādu spēku, kas būtu saimnieki Latvijā. Joprojām neviens tāds nav trāpījies. Faktiski pie varas vienmēr nokļuvuši izsaimniekotāji. Vēlētājiem vajadzētu paskatīties veco vēžu pretmetu. Jo Latvijā ir tik daudz neizmantotu līdzekļu un resursu.
Ja es neprastu saimniekot, nebūtu izveidojis savu saimniecību. Man pieder muzejs Kuldīgā, kura ekspozīcija domāta, lai jaunā paaudze iepazītu, kā bijis krievu laikā, kā ir tagad. Lai mācītos izvērtēt un lai audzinātu jauniešus par savas valsts un dzimtenes patriotiem, kuri māk staigāt pa savu zemi ar stingru mugurkaulu un nav nevienam pakaļskrējēji.
Drusku par daudz esam līdzskrējēji. Kā agrāk skraidījām līdzi Maskavai, tā tagad pārspīlējam ar Briseles regulu ievērošanu.
Kas jūs visvairāk uztrauc pašreizējā situācijā?
Tas, ka nevienā brīdī nav rēķināšanās ar pensionāriem. Ne tikai šīs valdības laikā vien. Skatos, pēdējā laikā, lai paceltu pensionāru morālo stāvokli, viņus sākuši saukt par senioriem. Tāds pacilājums nav vajadzīgs, mēs esam pensionāri.
Šī valdība taču nopūlas pensionāru labā! Pacēla minimālo pensiju, nodrošina piemaksas, pensiju indeksēs par mēnesi agrāk!
To visu saprotu, bet kāpēc pirmām kārtām kārto valdības, Saeimas un ierēdņu aparāta algas? Un salīdziniet, kādas algas ir ministram – padsmit reizes lielākas par 300 eiro pensiju, kādas deputātam – desmitkārt lielākas par vidējo pensiju valstī. Arī vienkāršam strādniekam – kam minimālā, kam 700–800 eiro, reti kuram 1000 eiro.
Muļķības, par pensionāriem neviens necīnās! Piemetīs kādu indeksācijas eirīti, bet cik reižu pacēla apkures cenu?
Ar ko vecie cilvēki nomaksās īri, komunālo maksājumu sadārdzinājumus? Rēķinu kārtošana sirmām galvām kā godprātīgākai, apzinīgākai sabiedrības daļai pirmā vietā, bet kas paliks pāri? Jo ēst arī gribas, zālēm vajag naudiņu. Ziniet, varbūt pat uz teātri aiziet grib, lai normāli nodzīvotu vecumdienas.
Praktiski šādas izpriecas pensionāram liegtas. Vai cilvēki, kas mūžu godīgi un ar atbildības sajūtu strādājuši, dzīves novakarā pelnījuši tādu dzīvi?
Es situāciju saprotu. Tā ir, ka Latvijā esam 1,8 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 600 tūkstoši ir pensijas vecumā. Pieskaitiet klāt bērnus, invalīdus, dīkdieņus, kuri neaizraujas ar strādāšanu. Strādājošie laikam jau ir mazāk par 800 000, un no tiem liela daļa ir ierēdņi un valsts struktūru darbinieki, kuri saņem no budžeta.
Paliek 400 000, kuriem jāsapelna visai pārējai sabiedrībai, lai ierēdņu armija varētu turpināt rakstīt papīrus un saņemt pāris tūkstošus algā. Viņiem ne par ko nav jāuztraucas, savukārt uzņēmējam ir jālec no biksēm laukā, lai ik mēnesi nopelnītu, ko samaksāt nodokļos, par īpašumu uzturēšanu, kāpināto degvielas cenu un pārējos izdevumus.
Man ir paziņas, kuri prasa – Meinard, kā tu tiec galā? Tevi var apbrīnot! Taču daudzi nav izturējuši. Izmukuši laukā no Latvijas kā no grimstoša kuģa. No palikušajiem daudzi bezdarbnieki ir samaitāti.
Gribu pārmest Eiropai, kuras sociālā atbalsta politikas dēļ radīti bezdisciplīnas cilvēki. Viņš kaut kur pahaltūrē, bet pārsvarā nestrādā un cer uz pabalstu. Arī tā pārapmācīšanas politika ir vējā izmesti līdzekļi. Šodien – kas vēlas, darbu sameklēs. Kas nevēlas, tam atļauj dzīvot uz budžeta rēķina.
Vēl mani satrauc 100 galvas un to neizlēmība, kuras dēļ esam nonākuši kritiskā stāvoklī.
Partiju sistēma veicina, ka viens grib labu, bet otrs ķeras tam stērbele un bremzē. Skaudības dēļ un lai panāktu labumu saviem piekritējiem. Bet valsts vezums uz priekšu neiet. To saprata Kārlis Ulmanis, ka daudzpartiju sistēma nav valsti attīstoša. Ar lielām zināšanām, spējām, autoritāti apveltīts, juta, ka Latvija muļļājas.
Uz laukiem cilvēki šodien neizpratnē jautā, kāpēc uz atlikušajiem nepilnajiem diviem miljoniem iedzīvotāju nepieciešama tik liela valsts pārvalde, simt deputāti ar palīgiem un konsultantiem, kuri katru gadu pieprasa algu paaugstinājumu.
Vai tad deputāti neiesaldēja algas līdz pilnvaru laika beigām?
Nezinu gan, vai iesaldēja, bet viņiem atalgojums būtu jāsamazina. Kur ir tie panākumi, par ko pienāktos papildu samaksa? Nu jau esam divus soļus iepakaļ lietuviešiem, nerunājot par igauņiem. Kāpēc tā noticis? Tā ir zīme, ka mums kaut kas ir jāuzlabo un kaut kas jārisina citādāk nekā līdz šim.
Un kur, starp citu, ir lielāks atbalsts ģimenēm, kur izstrādāta demogrāfiskā politika, lai nodrošinātu pilnvērtīgu tautas ataudzi, lai nācija pastāvētu? Jo tauta iet mazumā, latvieši izmirst. Es kā bijis sociāldemokrāts vienmēr būšu par godīgumu un taisnīgumu, lai īpaši pensionāri, jaunie vecāki var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi!
Tagadējie sociāldemokrāti gan sagājuši kopā ar Zemnieksavienību. Vai nav bišķiņ jancīgi?
Ir tāda dīvaina “kaimiņu būšana” un jocīga – no abiem galiem. Nevajadzēja socialdemokrātus iznīcināt, kā to darīja. Tā notiek, kad ir spēcīgs vadītājs, no kura pārējie politiķi baidās. Atcerieties, Juris Bojārs savā laikā televīzijas diskusijā ar jebkuru politiķi varēja grīdu izslaucīt. Viņam pretī neturējās neviens! Bojārs bija par gudru, tāpēc iznīcināms – pirmkārt no LSDSP iekšpuses. Kauns par to pat runāt.
Vai jauno politisko spēku pieteikumā saskatāt iespējamus risinājumus minētajām problēmām?
Es vēl vērtēju. Iespējams, jāpaskatās pēc kāda jauna spēka. Tas bija Raimonds Pauls, kurš aicināja visus līdzšinējos saeimiešus vairs nekandidēt. Tā izšķīrušies laikam vien trīspadsmit. Pārējiem nav kauna atkal pretendēt uz parlamentārieša krēslu. Nedomājot par pensionāriem, neradot apstākļus, lai uzņēmēji jaudātu pacelt algas saviem darbiniekiem. Budžetā naudas pēdējos gados bijis pietiekami.
Bet, nesaimnieciski tērējot, tā nav ieguldīta pareizi, un Latvija ierindojas starp pēdējām Eiropas valstīm.
Nabagu galā. Katrs rubulis, katra kapeika jāiegulda, lai tā atražotu. To Latvijas vadība nav darījusi. Viņi bijuši patērētāji, tērētāji bezsaimnieka valstī.
Iedzīvotājiem jādomā, par ko balsot, – par tiem, kas kaut ko dotu Latvijas attīstībai. Zinu, daudzi vēlētāji balsojot bijuši nepārliecināti – vai tik es nekļūdos. Un tā jau 30 gadus cīnāmies, kārpāmies uz priekšu klupdami krizdami. It kā partiju programmās bijušas sarakstītas labas lietas, bet vai tas tiek pildīts? Daudzreiz, kā tiek ievēlēti, vēlētāju vairs neklausa.
Ar ko jūs pats sāktu pārkārtojumus, uzlabojumus valstī?
Mums, latviešiem, vajag savu režīmu. Lai jebkurš ierēdnis aptvertu, ka jautājumi jārisina cilvēciskā kārtā un ar sapratni, nevis ar paragrāfiem un noteikumiem jānīcina ārā tautsaimniecība. Ja kāds muļķis kādā augstā namā uzrakstījis pilnīgi nepareizu regulu, saprātīgam ierēdnim būtu jāpiemiedz acis, redzot, ka uzņēmēji cenšas to apiet.
Nedrīkst būt burta kalpiem, lai klausītu augstākstāvošo stulbo birokrātu. Ja apakšnieks redz, ka tas nav nekas kritisks, neviens tādēļ neiedzīvojas, bet valsts attīstībai nāk par labu – lūdzu, risinām jautājumu šādi.
Un šādam domājošam ierēdnim uzreiz virsū KNAB, VID, prokuratūra?
Bet ko KNAB izdarījis tautsaimniecības labā? Vai KNAB spējis izsekot milzīgajiem izdevumiem kovida krīzes apkarošanā un lielajos iepirkumos? Arī KNAB jāiedarbina cilvēciskais faktors. Ja dienests redz, ka lietas notiek tautai par labu un budžeta vairošanā, ļaujiet cilvēkam strādāt.
Kādas ir pazīmes, lai vēlētāji varētu uzticēties sarakstam?
Jāmeklē, kas ir bijuši saimnieki un kas sevi pierādījuši darbos, nevis kā pļurkstētāji. Nav jābalso par tādiem – nesaukšu vārdā –, kuri neko nejēdz, nolaiduši savus uzņēmumus uz grunti, tomēr kaut kā apvārdojuši vēlētājus un tikuši deputātos.
Kāds ir jūsu vērtējums par valsts aizsardzības dienesta atjaunošanu? Vai Latvijai jātērē vairāk naudas militārām vajadzībām?
Esmu par obligāto iesaukumu, un valsts drošībai jābūt pirmajā vietā. Paldies Dievam, esam NATO, paldies Vairai Vīķei-Freibergai, kura cīnījās, nokārtoja, lai krievs mums neuzbruktu. Bet man, rekur, stāv ļeņinekļi, lai neaizmirstu laikus, kādi bija.
Kad dzīvojām tai režīmā, kur daudzus apšāva, izsūtīja uz Sibīriju un diemžēl latvietis nodeva latvieti.
Krievi jau daudz nekā nezināja, kad nāca iekšā, bet atradās vietējie, kuri parādīja – tas ir budzis, tas jāved ārā, jāmet cietumā. Vēsture jāmācās.
Jautājums pieminekļu speciālistam. Kāpēc tik ilgi nevaram nojaukt okupācijas monumentu? Par cik miljoniem jūs to būvi noceltu no postamenta un pārvestu uz “Pilskalniem”?
Tur nevajag nekādus miljonus un nekādu šovu, vajag vienkārši darbu un labo gribu. Okupekļi jāaizvāc no visiem Latvijas nostūriem un jānovieto vienā vietā – kā Lietuvā.
Vai nenojauc tāpēc, ka vara baidās no krieviem? Aptaujas rāda, ka 75% cittautiešu neatbalsta pieminekļa novākšanu.
Domāju, tādas darbības notiek pat par vēlu. Tas bija jāizdara jau sen, nevajadzēja vilcināties. Okupācijas monuments pastāvēja vienīgi cilvēku sakacināšanai, naida kurināšanai un dažu politiķu ambīciju apmierināšanai. Jūs man jautājāt – es atbildu, ka ņemtu to pieminekli, jo tas kalpotu jauno patriotu audzināšanai kā liecība par bijušo iekārtu, aizgājušo laikmetu.
