Pusdienas “Cēzara gaumē” 0
Tā sagadījies, ka Romā esam laikā, ko sauc par marta īdām. Vienam no pasaulē slavenākajiem romiešiem, politiskajam līderim un izcilam karavadonim Gajam Jūlijam Cēzaram 15. datums kļuva par pēdējo dienu viņa mūžā.
No Senāta apspriežu ēkas Kūrijas, kas atradās iepretim lielajam Pompeja teātrim, – vietas, kur sazvērnieki viņu ar 23 dunča dūrieniem nogalināja, palikušas vien atmiņas un pa kādam mūra fragmentam tuvējo namu pagrabos. Līdzīgi kā Cēzars to darīja pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem, arī mēs šurp mērojam ceļu no Romas foruma – ar kājām un bez pavadoņiem. Par to galvu lauzījis ne viens vien vēsturnieks – kāpēc diktators Cēzars, labi zinādams, ka nelabvēļu un ienaidnieku viņam netrūkst, uz Senātu devās viena ģenerāļa pavadībā, lai gan pienācās viņam vismaz ducis liktoru jeb apsargu. Nostāsts vēsta, ka ceļā viņš vēl saticis pareģi, kurš jau iepriekš tika brīdinājis par nāvi no nodevēja rokas tieši marta vidū. Cēzars tik pasmējies, ka īdas jau klāt, bet viņš vēl dzīvs. Šķiet, ka viedajam vīram nācās samaksāt par iecietību pret saviem pretiniekiem, senatoriem, kurus biedēja Cēzara uzsāktās reformas.
Viens no Pompeja teātra pamatu fragmentiem apskatāms arī mūsu izvēlētajā restorāniņā “Da Pancrazio” – jānokāpj tikai pagrabā un atklājas senā mūra velve. Ēstuves saimnieks no sirds centies iemūžināt izcilā romieša piemiņu – kādā no kāpņu nišām ievietota diktatora biste, bet ēdienkartē var izvēlēties pusdienu piedāvājumu “Cēzara gaumē”, savukārt diktatora politiskajiem oponentiem tiek pasniegta maltīte “Bruta gaumē”.
Pēc Cēzara nāves Romā esot sācies nemierīgs laiks – viņa adoptētais dēls Augusts Oktaviāns, lai gan vēl jaunekļa gados, apņēmīgi un bez žēlastības atriebis audžutēva nāvi. Starp nogalinātajiem – ap 300 senatoru, ieskaitot slaveno oratoru Ciceronu, kas, starp citu, esot bijis visai kašķīgs vīrs ar nelāgu dabu. Ticis galā ar Cēzara slepkavām un nodevējiem, Oktaviāns sava foruma centrā uzbūvēja Marsa Atriebēja templi, kura atliekas Romas forumā vēl apskatāmas. Stājies audžutēva vietā, viņš sevi pasludināja par imperatoru, Roma no republikas pārtapa par impēriju. Jaunais valdnieks prasmīgi pārvaldījis savu lielo saimniecību, un, kā rakstīts vēstures grāmatās, sācies ilgstošs uzplaukuma un labklājības laiks.
Atceļā vēl noejam garām Svētā Andreja baznīcai – arī tā ir viena no būvēm, kas mūsdienās nosedz seno celtņu pamatus. Uz dievnama kāpnēm piesēduši divi bezpajumtnieki un risina krustvārdu mīklu. Kā vēlāk atrodu tūrisma ceļvedī, baznīcas fasāde un kāpnes iedvesmojušas izcilo komponistu Džakomo Pučīni operas “Toska” pirmā cēliena darbību risināt tieši šajā vietā.
Uz atvadām – Osvalda apelsīni
Ja pēc dabas neesat kūtri, kājās piemēroti apavi un ārā labs laiks, mēģiniet Romu izbaudīt mierīgās un garās pastaigās. Piecās dienās nokātojām 77 kilometrus, vismaz tā uzrādīja attāluma skaitītājs manā mobilajā tālrunī – ļoti ērta ierīce. Tiesa, šādā formātā var gadīties arī daži pārsteigumi. Zaudējot modrību, Cēzaram nācās samaksāt ar dzīvību, mēs šķīrāmies no dažiem eiro. Salīdzinājums nav diez ko korekts, taču gadījums pamācošs. Pavisam nejauši atklājām, ka jauno laiku romieši mēdz piedāvāt arī amatiergidu pakalpojumus. Paņēmiens vienkāršs – pamana tāds pašdarbnieks bezrūpīgu ceļotāju pārīti, metas klāt kā seniem draugiem un sāk kārdināt ar vietām, kas parastam tūristam neesot pieejamas, – jums pavērsies pats brīnišķīgākais skats uz Kolizeju un Karakallas termām, es parādīšu pašu skaistāko Romas baznīcu un tādā garā. Mums kā sniegs uz galvas uzkrita Osvaldo – smaidīgs vīrs ar pavāju angļu valodu. Viņa piedāvātie objekti aptuveni sakrita ar mūsu izvēlēto virzienu, tāpēc nospriedām – joka pēc lai iet ar’! Taču Osvaldam todien neveicās – baznīca ciet, ainava aizaugusi ar kokiem. Lai kaut kā kompensētu savu izgāšanos, vīrs tuvējā parciņā saplūca apelsīnus, tomēr tie izrādījās nešpetni skābi.
Pēc sirsnīgas atvadīšanās un nelielas atlīdzības saujā neparasto tūri nosvinējām ar pusdienām picērijā iepretim Kolizejam. Arī tas piestāv Romas ceļojumam, jo, kā zināms, senie romieši bija lieli izēdāji, vismaz turīgākā iedzīvotāju daļa. Ēda viņi ne jau pie galdiem kā mēs, bet pusguļus, kad kuņģis bagātīgo maltīti vairs neņēma pretim, vienā mierā izvēmās un turpināja baroties. To visu mums stāsta gids Masimiliano – būs vien jātic. No stiprākiem padzērieniem jau tolaik cieņā turēja vīnu. Nav saglabājušās liecības, kā tas tika darināts, skaidrs vienīgi tas, ka romieši varēja baudīt septiņu veidu vīnus.
Katram sava Roma – ceļojuma noslēgumā ar baltvīna glāzi rokā uzsaucam tostu savam piedzīvojumam. Mums tā bija pa Cēzara un imperatoru laika takām, citam pietiks pacietības stāvēt rindā pie Svētā Pētera bazilikas, vēl kāds bezrūpīgi piesēdīs uz slavenajām Spāņu kāpnēm pie Trinita dei Monti baznīcas, lai nosūtītu īsziņu mājiniekiem “Es esmu Romā!” ar platu smaidiņu punkta vietā.
UZZIŅA
• Biļete uz Kolizeju, Romas forumu un Palatīna kalnu maksā 12 eiro. Tā derīga divas dienas, taču ar vienreizēju ieeju. Rēķinieties ar garu rindu pie Kolizeja kasēm.
• Ja līdztekus Svētā Pētera bazilikas interesē arī citi dievnami (Romā apskatāmas 240 baznīcas), apmeklējiet Svētā Klementa baziliku, kuras pagrabstāvā apskatāmas Mitras kulta liecības. Daudz netrūka, lai šī romiešu vidū populārā reliģija ieņemtu vadošo vietu. Ieejas maksa 10 eiro.
• Ja vēlaties zināt, kur aizceļojušas Gaja Jūlija Cēzara laika Kūrijas lielās durvis no Romas foruma, dodieties uz Laterāna Svētā Jāņa baziliku. Šeit uzturējās katoļu baznīcas galva, kad vēl nebija uzbūvēta Svētā Pētera bazilika.
• Muzeju cienītājiem ieteicams apmeklēt Kapitolija muzeju. Tā laukumā – izcilās imperatora Marka Aurēlija skulptūras kopija, kuras oriģinālu ar apzeltījuma paliekām varat apskatīt iekštelpās. Biļetes cena 11,50 eiro.
