Romiešu izklaides – sākam ar Kolizeju 0
Romas brīvdienas sākam ar Kolizeju – tas izskatās iespaidīgs un rosina iztēli, atsaucot atmiņā filmu “Gladiators” ar cīņu skatiem un Raselu Krovu galvenajā lomā. Jautāju Masimiliano, vai amerikāņi un briti savā grāvējā daudz patiesības sagrozījuši? Gids tik nošūpo galvu – cīņu skati esot atainoti ticami, taču stāstam, ka ģenerālis kļūst par vergu, vēstures zinātājs nepiekrīt.
Aizmirstiet pasakas par kuģu cīņām Kolizejā – te nebija pietiekami daudz ūdens un vietas –, neizmantoja arī zirgus sacīkstēm, jo tam nolūkam bija uzbūvēts netālais Circus Maximus. Un nav taisnība, ka arēnā nogalināšanai speciāli tika sūtīti kristieši, amfiteātrim piedēvētos mītus ar vienu rāvienu aizslauka mūsu gids.
Esam šeit rīta agrumā, kad saule apspīd senās godības mūrus – grandiozā ēka gadu gaitā dabūjusi trūkties gan no cilvēku rokas, gan dabas spēkiem. Viduslaikos tā materiālus izmantoja citu būvju celtniecībai, ieskaitot baznīcu fasādes. Pēdējās marmora plāksnes no Kolizeja aizceļoja uz Svētā Pētera baziliku Vatikānā, bet 1349. gada zemestrīcē nobruka tā amfiteātra daļa, kas atradās uz smilšaina pamata.
Kolizeja slavas laiks sākās 80. gadā ar grandiozu atklāšanas izrādi, kas slavināja romiešu uzvaru pār ebrejiem imperatora Tita vadībā. Karagājieni Romai bija vajadzīgi naudas un darbaspēka – vergu – dēļ. No Jeruzalemes tempļa nolaupītie dārgumi Titam lieti noderēja lielā amfiteātra būvniecībai.
Uz 188 m garās un 155 m platās koka skatuves, kas bija noklāta ar smiltīm, cīnījās gladiatori, uz nāvi notiesātie ļaudis un savvaļas dzīvnieki. Tita pirmā propagandas šova laikā tika noslaktēti pieci tūkstoši kustoņu – lauvas, tīģeri, lāči, buļļi u. c., par cilvēku upuriem hronisti klusē. Gladiatori bija profesionāli cīnītāji, kuriem par dalību izrādē maksāja. Kas cīņā guva virsroku, izgāja pa Porta triumfalis jeb uzvarētāju vārtiem, zaudētājus iznesa pretējā virzienā – pa bēru izeju.
Kolizejā cīņas noritēja līdz pat 523. gadam, kad impērija jau bija gāzta. Nekā pārsteidzoša – šovi taču patīk visiem un Romas iekarotāji nebija izņēmums.
Pie jaunavām, kas sargā mūžīgo uguni
Ja romietim negāja pie sirds asinis un nogalināšana, viņš varēja doties uz Marcella, Pompeja vai kādu citu teātri. Izrādes ilga sešas stundas un sastāvēja no piecām komēdijām un vienas traģēdijas, aktieri spēlēja komiskās vai traģiskās maskās. Katrai lugai tika atvēlētas 45 minūtes, pēc 15 minūšu starpbrīža sekoja nākamā. Nesagatavotam skatītājam teātris bija grūti saprotams, tāpēc to apmeklēja tikai izglītota publika. Vēl Romas tauta varēja izklaidēties, skatoties ūdenspriekšnesumus jeb tetimimi, kad dejotāji uzstājas 20 cm dziļā ūdenī.
Kam patika zirgi, devās uz Circus Maximus, kur divjūgos un trijjūgos sacentās pajūgu braucēji. Interesanti, ka nobraukto attālumu noteica ar marķieriem olu un delfīnu tēlu veidā. Šodien senajā sacīkšu vietā ļaudis pastaigājas, sporto, izved darīšanās suņus vai, kājas pret sauli saslējuši, gozējas zālienā.
Uz teātra izrādēm un zirgu skriešanās sacīkstēm nācās pirkt biļetes, taču Kolizeja šovos ieeja bija par velti, vietas tur pietika 50 līdz 60 tūkstošiem skatītāju.
Asiņainās batālijas piesaistīja gan zemākas, gan augstākas kārtas romiešus, viņu vidū arī priesterienes – vestālietes. Tāpat kā imperators izrādi viņas vēroja no savas īpašās “ložas”, un kā nu ne, jo vestālietēm Romā bija uzticēta atbildīga misija – dienu un nakti uzturēt svēto uguni pavarda dieves Vestas templī. Vai nav kaut kur dzirdēts sižets? Savā lugā “Vaidelote” to izmantojusi Aspazija. Personīgās dzīves ziedošana reliģijas vārdā liek domāt arī par līdzību ar kristiešu mūķenēm.
Forumā ir saglabājusies mūžīgās uguns vieta, Vestas tempļa un dzīvojamās mājas aprises, iekšpagalma baseini un pat rinda ar vestāliešu skulptūrām.
Par vestālietēm varēja kļūt tikai dižciltīgas jaunavas no patriciešu kārtas. Sešu līdz desmit gadu vecumā viņas nodeva skolotāju rokās, pirmos desmit gadus meitenes tika apmācītas pienākumiem, nākamos desmit tos pildīja un vēl tikpat ilgi pašas jau skoloja jauno paaudzi. Nekādas spožās izredzes uz ģimenes dzīvi, jo, dienestu beidzot, vestāliete bija 40 gadus veca.
Jaunavu mītnē no vīriešiem drīkstēja ieiet tikai augstākais priesteris Pontifex Maximus. Vestālietes sargāja gan uguni, savu šķīstību un arī valstsvīru testamentus, kas bija viens no svarīgākajiem un godpilnākajiem uzdevumiem senajā Romā. Ja pavards izdzisa vai jaunava sagrēkoja, viņa tika sodīta briesmīgā veidā – aprakta dzīva.
