Pa Romu Cēzara sandalēs. Ceļojuma piezīmes 0
Kāds atjautīgs interneta portāls, vilinot ceļotājus apskatīt senās Romas tempļu paliekas pie Argentīnas laukuma, raksta, ka tās ieņēmuši kaķi, lai nākot lūkot, esot interesanti! Teiksiet, apsmej vēsturi? Drīzāk sniedz palīdzīgu roku “vidējam” tūristam, kuram senās drupas pēc pirmajām piecām minūtēm var uzdzīt žāvas, ja vien pie sāniem nav vēsturē iesvaidīts ceļabiedrs vai profesionāls gids. Man paveicās – bija abi.
Monētas Trevī strūklakā var atmaksāties
Gandrīz vai jāsāk ticēt māņiem par monētu visvareno spēku. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pie Trevī strūklakas joka pēc pārlidināju pār plecu kapeiciņu un, re, piepildījās – atkal esmu Romā. Kad pastāstu, gids Masimiliano gardi nosmej – o, senie romieši arī bija māņticīgi! Un dievbijīgi. Pirms katra karagājiena pielabinājušies gan saviem, gan ienaidnieka dieviem, panākuma gadījumā svešajiem pat solīdami uzbūvēt glītu slavas templīti. Kad atgriezušies ar uzvaru, taisnā ceļā pa Svēto ceļu jeb Via sacra devušies uz Jupitera templi, lai pateiktos par veiksmi un attīrītos no saviem posta darbiem, nomazgājot rokas. Lūk, kur aug kājas teicienam “mazgāt rokas nevainībā”!
Dievu romiešiem bijis daudz – katrai dzīves vajadzībai, zināms jau, ka liela daļa aizgūti no grieķu mītiem, taču praktiskā dzīve lika svēto kompāniju papildināt arī pašiem. Vajadzēja taču nodrošināties, lai Lielā kloāka darbotos, un tā tapa Kloacīna un viņas templītis.
Senajam Romas forumam joprojām cauri izvijas Svētais ceļš, klāts lielām akmens plāksnēm, pa kuru baltu zirgu četrjūgā, sauktā par kvadrigu, triumfa gājienā allaž devās uzvarētājs. No roku mazgāšanas vietas atlikuši vien pamati, bet Kloacīnas tempļa vieta jālūko plānā vai jāvaicā gidam.
Taču ar to Romas varenajiem nebija gana, viņi dievu kārtā sāka iecelt arī savējos. Pirmo dievišķoja Gaju Jūliju Cēzaru pēc viņa nāves, un tad maisam gals bija vaļā. Dieva kārtā tika katrs nākamais imperators, tā jau garajā vārdu sarakstā beigās pievienojot arī šo titulu. Dievišķoja arī viņiem tuvus un tīkamus ļaudis, kādam tā bija sieva, citam – pat sievasmāte. Imperators Antonīns ar šo titulu apveltīja savu laulāto draudzeni Faustīnu, uzbūvēja viņai par godu lepnu templi, kura kolonāde forumā joprojām stāv kā stāvējusi.
Taču atgriezīsimies pie Trevī strūklakas, kur stāvgrūdām pulcējas māņticīgie ceļinieki un pa dienu ūdenī samet monētas ap trīs tūkstošu eiro vērtībā – vakarā tās visas tiek savāktas un nodotas labdarībai. Par ūdenspārbagāto vietu jāpateicas senajiem romiešiem, jo te Agripas akvedukts sadalījās trīs atsevišķos virzienos – no tā arī nosaukums Trevī – trīs ceļi. Izveidojusies ūdens pārplūde tika savaldīta baseinā ar strūklaku. Baroka stila skulptūras uzbūvēja daudz vēlāk – 18. gadsimtā.
