Mežkopim Andrejam rūp, ko viņš atstās rītdienai 2
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Andreja Ieraga mežs – seši hektāri – atrodas turpat pie mājām. Tā ir no vectēva mantotā zeme, pie kuras viņš atgriezies deviņdesmitajos gados. Andrejs saka, ka lielākais atbalsts no meža ir iespēja iegūt kurināmo. Protams, tas dod arī pienesumu iztikai un materiālus ēku remontiem. Taču pats galvenais – neļauj zaudēt spēju rūpēties par sevi pašam.
Māju atjaunot palīdz mežs
Andrejs Ierags dzimtajā Madonas pusē atgriezās pēc trīsdesmit sešiem gadiem, kad Latvija bija atguvusi neatkarību. No dzimtas īpašuma vesela bija palikusi māja un daļa kūts, kuras viena puse jau bija sagāzusies un aizaugusi ar avenājiem. Mājas trīs istabās kolhoza laikā bija mitinājušies sezonas strādnieki, slaucējas un gucuļi. Andrejs atceras: “Kādi tik tur bija ēduši, dzēruši un dzīvojuši! Istabā bija automašīnu detaļas, grīda ar eļļu piesūkusies.”
Tā kā “Tiltiņkalnu” saimnieks pieprata praktiski visu, kas saistīts ar celtniecību, pamazām māju saveda kārtībā. Palīdzēja mežs, jo necirsti visus pēckara gadus bija palikuši vectēva stādītie trīs hektāri. Vienīgi vētra mežu pamatīgi izgāza. Cik nu kokmateriālu no tā sanāca, tik arī aizgāja remontiem. Andrejs: “Es no sagāzumiem paspēju izvest 60 m3 kārtīgu egļu. Sazāģēju un saimniecības ēkai uzliku jaunu jumtu un griestus.”
Vējgāzi saimnieks atjaunoja un izkopa. Taču trešajā gadā stirnas iestādītās eglītes apgrauza, visu pārņēma baltalkšņi. Vēlāk tomēr eglītes, kas pa trim gadiem bija iesakņojušās, atkopās un atkal sāka augt. Jo ir tā – ja eglītei nograuž galotni, tad galotnes lomu uzņemas kāds no stiprākajiem sānu zariem. Andrejs: “Izretināju baltalkšņus un atēnoju eglītes. Tad pieaugums vienā gadā jau bija līdz metram. Alkšņi tagad der taras klučiem. Nodevu tepat vietējam uzņēmējam, kurš priecīgs kaut par nelielu kravu.”
Andrejs ar mežu apstādījis arī trīs hektārus neizmantotas lauksaimniecības zemes. Saimnieks atceras: “Redzot, kā aizaugušas pļavas, kur gāju ganos, domāju – vai tiešām šī zeme nav vajadzīga? Mežcirtēji netālu cirta mežus, pa reizei ienāca mājās, parunājām. Pa reizei aizgāju līdz mežam un paskatījos, ko šie dara, kā atjauno cirsmas, man tā stādīšana iepatikās. Tā arī aizaugušos hektārus iztīrīju, zemi apstādīju ar mežu, bet plīti kurināju ar klūdziņu malku.”
Varētu jau nedarīt neko
Saimnieks kociņus stāda katru gadu. Dažviet tas jādara vairākas reizes. Šogad iestādītas 300 eglītes. Pirmo reizi zāli ap tām nopļauj ap Jāņiem, pēc tam augustā. Tā kā jauneklis vairs nav, pļaušanai jāmeklē vieglāks trimmeris, bet, kad to iešūpojot, neesot ne vainas. Andrejs: “Ar krūmgriezi strādāju četras stundas. Nepīpējot. Kad izzāģētas divas bākas, tad var uztaisīt pusdienas.”
Meža īpašniekam darba kārtībā ir motorzāģis, krūmgriezis un zāles pļāvējs. Tam uztaisīta piekabe. Kad kaut kas no meža jāizved, jāsagaida sasalums, jāuzliek ķēdes un jāved laukā malciņa, arī kritušie, lauztie koki. Andrejs: “Sagarinu stumbrus tā, lai varētu pacelt un ielikt piekabē. Kādus divus metrus garus. Malku cenšos zāģēt tad, kad ir vecs mēness. Pie kopšanas un atēnošanas varu strādāt no 20. augusta līdz 15. martam. Tad varu iet mežā. Te ir Teiču dabas rezervāts.”
Mežsaimniecībā nemaz tik viegli neiet. Šogad mežacūkas uzarušas palielu jaunaudzes gabalu, vietām pat pusmetra dziļumā, bet stirnas atkal apēdušas galotnītes vairāk nekā tūkstoš eglītēm, kas ir trīs un vairāk gadu vecas. Tās tagad nīkuļo. Andrejs secina, ka pēc gadiem, kad kokus zāģēs, divi metri no stumbra derēs tikai malkai. Sarēķinot zaudējumus, tas nav maz. Un kādēļ? Stirnu bara dēļ.
Zāģējot kokus, Andrejs lapu koku zarus atstāj, bet skuju koku zarus sadedzina. Citādi astoņzobu mizgrauzis būs klāt. Tas ir sācis vairoties tajās vietās, kur meži būtu jācērt, bet tos necērt. Tur sākas liels posts, kas izplatās.
Andrejs: “Es jau varētu neko nedarīt. Visa kā pašam pietiktu. Bet ko es atstāšu rītdienai? Tagad automatizācija, robotizācija, jā, viss gods godam, tā ir attīstība. Bet neviens neredz koka otru galu. Bērniem tiek atņemtas elementārās iemaņas, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu.”
Nu jau kādu laiku Andrejs “Tiltiņkalnos” dzīvo viens, nav kam vakaros pastāstīt par to, kas dienā padarīts. Protams, saimniekam ļoti gribētos, lai uz mājām dzīvot atnāktu kāds, kas visu iesākto turpinātu.
Viņa piedzimšanas gadā vecaistēvs mājas pagalmā iestādījis ozolu. Tur arī ozols, stādīts tēva un mātes kāzu gadā. Saimnieks arī pats iestādījis ozoliņu birzi un jauno koku stumbrus aizsardzībai aptinis ar spirāli. Mežā ozoli atstāti visur, kur vien tie aug.
Pats par sevi saka: “Esmu pa pusei zaļš, pa pusei elektriķis. Latvijā ir daudz ūdenskrātuvju, upju. Upes vajadzētu iztīrīt un ierīkot tur nārsta vietas. Bet uz tām upēm, kur ir tāda iespēja, vajadzētu uzbūvēt vēl vienu divas elektrostacijas. Tad nevajadzētu tērēties ar saules baterijām un tracināt cilvēkus ar vēja ģeneratoriem. Tā ir mana doma. Bet mūsu ekonomiku regulē naudas turētāji”.
Šad tad cilvēki viņam prasot: “Ko tu te plēsies? Kam tas viss?” Uz ko Andrejs Ierags atbild: “Ar to, ko mēs darām, mēs piepildām savu mūžu.”
Andrejs Ierags
* Dzimis 1936. gadā.
* Divpadsmit dzīves gadus pavadījis izsūtījumā.
* Apguvis dzelzceļnieka, melioratora un elektriķa specialitātes.
* Strādājis Vagonu rūpnīcā un arī rūpnīcā “Alfa”.
* Sarkaņu pagastā apsaimnieko sešus hektārus meža.
* Piedalījies konkursā “Sakoptākais mežs”.
* Atraitnis. Ir meita un divi mazdēli.
