Pa pīlēm – gaisā 0
Ja gadās būt laivā ar diviem gana rūdītiem medniekiem, spēj tikai klausīties. Tas nekas, ka viņiem šovakar amata rūpes – Babītes ezerā pīļu mednieki jāpakontrolē, vai visi papīri kārtībā, vai munīcija pareizā. Andžs un Zigis, tā senie medību kolēģi viens otru uzrunā, nodomājuši apvienot derīgo ar patīkamo – abiem līdzi plintes.
Kā vēlāk izrādījās, taktika pareiza, jo tika noturēti par parastiem medniekiem, nevis Dabas aizsardzības pārvaldes vecāko valsts vides inspektoru Andreju Pastaru un Jūrmalas apgaitas mežzini Zigmundu Jaunķiķi.
Medībām netraucē ne lietus, ne ģipsis uz kājas
Pie “Dālderu” laivu bāzes satiekam tikai vienu mednieku, un tam pašam visi dokumenti līdzi un somā 20 bezsvina munīcijas lādiņi. Aleksejs ir iesācējs – medī pirmo gadu, uz pīlēm iet otro reizi. Cer, ka šīs būs veiksmīgākas medības, jo pirmajās – pa nullēm.
Andrejs brīnās, ka uz ezera maz mednieku. Viņš atceras laikus, kad trešdienas vakarā kaut vai pēc smagas darba dienas neaizbraukt uz vakara cuku bija neiedomājami. “Braucu uz Slokas ezeru. Izmetu māņu pīles, gaidu, labi, ja pāris reižu izšauju, bet ir būts! Dodies mājās un atkal gaidi sestdienu, svētdienu. Katram savs. Citam – kārtis, citam – sievietes, citam – medības,” prāto inspektors.
Laiks šovakar kā Dieva dots – saulains un silts, viegla vēja pūsma šūpo niedres.
“Ja esi noskaņojies uz medībām, nekas netraucē – ne lietus un pat ne lauzta kāja,” Andžs lietišķi nosaka. Viņš to zina labi, jo reiz uz medībām devies pat ar ieģipsētu kāju. “Visu dienu lija lietus, kaut kāds celofāna maiss ap ģipsi bija aptīts, bet slapjums tāpat tika klāt. Es medībās vienīgais izšāvu, tomēr netrāpīju.
Atbraucām mājās, kāju vairs nejūtu. Rīvē no ārpuses vai iekšpuses – nekas nelīdz,” stāsts kļūst dramatisks. Kāju tomēr izdevies atdzīvināt. Drauga mamma bija iekurinājusi malkas plīti un gatavojās cept pīrāgus, bet Andrejs noņēmis ģipsi un ielicis kāju cepeškrāsnī. “Kad sāku just sviluma smaku, ņēmu ārā un tad arī atsila,” viņš atceras, bet mēs ar Zigi atviegloti uzelpojam, kā kad paši būtu saoduši degumu.
Kā Vaira Vīķe-Freiberga dumpi klausījās
“Man ir “ņuhs”, ka jāpaliek šajā cerā,” nosaka Andrejs un iebrauc niedrājā. “Esam ļoti labā vietā. Ja es būtu pīle – noteikti te nosēstos. Mēs varam šaut uz visām pusēm, redzam siluetu pret sauli,” prātīgi spriež abi mednieki un sagatavo ieročus. Rau, tepat netālu divi pīļu mednieki arī paslēpušies niedrēs. Nospriežam, ka viņiem vieta nav gudri izvēlēta. “Ja trāpa pīlei, neredz, kur putns nokrīt,” secina Zigis.
Pie debesīm parādās kuitalas, Andrejs tās mēģina sasaukt ar žēlīgu svilpienu, taču putni mūsu “Griguļtēvā” (Kārlis Grigulis – savulaik pazīstams putnu balsu pratējs. – Red.) pat neklausās. “Kādreiz medījams putns,” nosaka Zigmunds ar tikko jaušamu skumju noskaņu, bet Andrejs jau risina stāstu par dumpi un Latvijas prezidenti.
Reiz Vaira, tā Andžs saka, braukusi garām Kaņiera ezeram un sadomājusi paklausīties dumpja dziesmu. Dumpim ir tāda balss, kā kāds pūstu tukšā pudelē, viņš piebilst. Bet dumpis todien kā par spīti klusē. “Es saku, nu, vai tad viens nevarēja niedrēs iebrist, iepūst tukšā pudelē, un prezidente būtu priecīga! Tā – nekā. Nedzirdēja dumpi,” strupi nobeidz stāstnieks.
Mūsu laivas tuvumā saradies bariņš melnu putnu. “Tie ir lauči. Mednieki viņus par popiem sauc. Viņam uz pieres ir tāds balts plankums, līdzīgi kā mācītājam krādziņa, un droši vien tāpēc arī dabūjis šo iesauku,” spriež Zigmunds. Popi no mums nemaz nebaidās, laikam jau zina, ka medību noteikumi neļauj šaut uz putniem ūdenī. Gudri. “Oi, oi, jauns un dulls biju,” Andrejs jau sataisās uz stāstīšanu, kā pazudinājis savu pīļu baru, kad blakus nobrīkšķ šāviens – viens, otrs, trešais. Andrejs tik nokliedz: “Šauj uz ūdens! Re, kur pārkāpums!” Zigmunds piebalso: “Nu, tad brauksim!”
Jums medības ir beigušās
Straujā gaitā vides inspektora Andreja Pastara vadītā airu laiva tuvojas Medību noteikumu pārkāpējiem – mūsu kaimiņiem, kas nenocietās un uzlaida pa popiņiem uz ūdens. Pat tumsā labi redzams, ka abi vīri ir pamatīgi satrūkušies. Edgars un Aigars ir rīdzinieki, arhitekti, abiem piecu gadu mednieka stāžs. Dokumenti viņiem kārtībā, arī munīcija pareizā. “Putnu šaušana uz ūdens. Varat izlādēt ieročus, jums medības ir beigušās,” Andreja balss ieguvusi nedaudz bargāku toni. Abi popu šāvēji atzīst savu pārkāpumu un skaidro, ka vispār jau medījot reti, biežāk sanāk doties uz jūrmalu, kur vairāk pīļu.
“Līķu nav, cilvēki nodarīto nožēlo. Agrāk obligāti bija jāraksta protokols un jāpieņem lēmums, bet tagad var izteikt mutvārdu brīdinājumu, ko mēs arī darām,” skaidro inspektors, bet abu pārkāpēju uzvārdus ieraksta savā “melnajā grāmatā”. “Ja kas, 250 latu sods būs kā likts. Tie ir griesti, ko var uzlikt,” Andrejs nejoko un piebilst, “atcerieties, ka arī jūriņā uz ūdens šaut nedrīkst. Te svarīgākais ir drošības jautājums.” Arhitekti piekrītoši pamāj, un viņu laiva vienā mirklī pazūd miglā – tik ātra airēšana sen nebija redzēta.
Andžs ar Zigi atceļā vēl pārcilā gadījumus, kad skrotis gan pa laivas malu nograbējušas, gan no gaisa kritušas. Tad tāpēc Zigim ir cepure ar tik platām malām!
