Pa pēdām leģendām un mītiem. Jauns dokumentāls TV seriāls par mazāk zināmo Latvijas vēsturi 0
Aizraujošu pagātnes stāstu meklējumos uz piecām Latvijas vietām šovasar devās televīzijas filmēšanas grupa un profesionālu vēsturnieku desants. Viņu pūļu rezultāts no 13. oktobra būs skatāms LTV 1 programmā seriālā “Tas notika šeit”. Režisorei Lindai Oltei darbs licis padomāt arī par savas dzimtas vēstures izpēti.
Vai tā bijusi Viļķene, Stende, Vārkava, Gramzda vai Birzgale – uz jautājumu par ievērojamiem vēstures notikumiem visur skanējusi atbilde – nu nē, pie mums gan nekas tāds nav noticis! Kad kādu no pavedieniem sākuši šķetināt kopā ar vēsturniekiem, uzmirdzējuši atklājumiem pilni stāsti. Iecere ar televīzijas raidījumu izgaismot mazāk zināmo novada, pagasta, ciema vai pilsētas vēsturi nākusi no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas, kurā šāds projekts jau veiksmīgi “palaists gaisā”. Zviedru kolēģi padalījušies ar pieredzi par filmēšanas laiku, kameru skaitu un citiem tehniskiem risinājumiem, taču ceļš uz vietējo ļaužu sirdīm bijis jārod pašiem. Palīdzējusi raidījuma vadītāja “lomas” tēlotāja Dāvida Ernštreita vienkāršība un prasme sarunāties ar cilvēkiem. Viļķenē ar kultūras nama vadītājas aizdoto velosipēdu izmalis vai visu pagastu. Katram no pieaicinātajiem vēsturniekiem – Innai Gīlei, Gatim Krūmiņam un Edgaram Plētienam – bija jāizpēta kāds saistošs pagātnes notikums un filmēšanas noslēguma pasākumā jāizklāsta vietējiem ļaudīm. Balsojumā noteikuši labāko, kura vārdā tūlīt pat nosaukta kāda vieta – dabas taka, nūjošanas trase, laukums vai lapene.
Bijāt kā garaiņi, kas veicina vārīšanos, runājot Ziedoņa vārdiem.
Vienā no pasākumiem, laikam tas bija Birzgalē, pie mums pienāca vietējā skolotāja un teica – bet jūs taču darāt to, ko Imants Ziedonis 70. gados. Es saku, ka iespīdinājām lukturīti dažādos Latvijas stūrīšos.
Laukos tagad daudz mazāk ļaužu nekā Imanta Ziedoņa ceļojumu laikā.
To mēs piedzīvojām, jo vienalga, kurā laikā devāmies filmēt – no rīta, dienā vai vakarā –, bija grūtības sastapt cilvēkus. Tāpēc pārsteidza noslēguma pasākumi – katru reizi bijām stresā, vai vispār kāds atnāks, taču piecas minūtes pirms noteiktā laika ļaudis savācās un ne mazāk par simtu. Ļoti palīdzēja vietējās pašvaldības darbinieki, īpaši kultūras dzīves vadītājas, bibliotekāres. Tie ir cilvēki ar kolosālu enerģiju! Stendē, kur sākām filmēšanu pagājušā gada rudenī, “Kultūras krātuves” pārzinei Intai Ulmanei uzreiz bija skaidrs, kas mums vajadzīgs, viņa pieaicināja palīgā vienīgo policistu Ilmāru Deksni, kurš, kā izrādījās, brīnišķīgi spēlēja ģitāru un sniedza arī muzikālus priekšnesumus. Viļķenē visu izrīkoja Vineta Kalniņa, tur viņu sauc par Pūku. Vārkavā novada domes priekšsēdētāja Anita Brakovska atvēlēja filmēšanas grupas “štābiņam” savu kabinetu, viņai varēja zvanīt kaut vai nakts laikā – vajag vietējo aktieri inscenējumam, lūdzu, pēc pāris stundām cilvēks bija klāt.
Vai vēsture arī tik viegli devās rokā?
Kad uzgājām kādu interesantu stāstu, šķita, nu tik būs, bet realitāte nospieda pie zemes – Latvijai gājuši pāri divi kari un tik daudzi dokumenti gājuši zudībā. Piemēram, Vārkavā ļoti gribējās kaut ko vairāk uzzināt par “vietējo miljonāru”, turīgu krievu, kurš 1912. gadā nopirka muižu, gribēja izbūvēt dzelzceļu un attīstīt reģionu, bet 1919. gadā nomira un no viņa sapņu pasaules – rasējumiem un zīmējumiem – nekas nebija saglabājies. Toties Gramzdā atklājām, ka pilskalnam, kuru visi sauc par Dāmas pilskalnu, nav nekādas saistības ar dāmām. Rakāmies kopā ar vēsturnieku Edgaru, kamēr nonācām līdz 13. gadsimtam, kad kuršiem šeit bija pilskalns, kuru, visticamāk, viņi sauca sava vadoņa Dames vārdā. Stendē atklājās stāsts par 22 gadus vecu vīrieti, kurš bijis tik drosmīgs, ka no slēpņa fotografējis padomju varas rīkotās deportācijas. Tās ir unikālas fotogrāfijas, domāju, arī visā Latvijā tādas ir liels retums.
Kā vietējie pieņēma vēsturnieku atklājumus?
Bija visādi – vēsturnieks stāsta, bet roka jau augšā – nē, tā nebija! Cilvēka atmiņa par pagātnes notikumiem mēdz būt ļoti selektīva, tie saplūst, fakti sajūk. Uzklausījām visus runātājus, bet galīgo lēmumu pieņēma vēstures speciālists. Gramzdā noslēguma sanāksmē mums stāvēja klāt arī pārdabiski spēki… Tā bija ļoti karsta diena, vēsturniece Inna stāstīja par drosmīgu latviešu zemnieci, tik stipru raksturā, ka sacēlās pret vācu baronu, pat sastrīdējās, un pēkšņi stāsta vidū debesīs uzplaiksnīja zibens!
Vai nav savādi, ka vietējā vēsture “jārok” kādam no malas?
Kad dzīvojam sev it kā pazīstamā pasaulītē, vajadzīgs kāds grūdiens no ārpuses, kas to palīdz labāk novērtēt. Man pašai šis projekts lika padomāt par savu dzimtas koku – gribas to kārtīgi izpētīt un aprakstīt, lai bērniem paliek atmiņai. Neviens nav mūžīgs, nevarēsim vienmēr pajautāt vecmāmiņām.
Tu nāc no televīzijas darbinieku ģimenes – mamma Ilze Bētiņa ir pazīstama latviešu seriālu režisore, tētis Andris ilgus gadus bija Latvijas televīzijas operators. Profesijas izvēlē gāji pa viņu pēdām?
Spilgti atceros no bērnības, ka televizoru mājās nevarēja normāli skatīties, jo mamma ar tēti vienmēr kaut ko komentēja – kāpēc tik liels tuvplāns, ko tas operators tur dara un tā tālāk! Kad studēju Kultūras akadēmijā, likās – tik daudz ko zinu no mājas sarunām. Tomēr abas manas māsas aizgājušas katra savu ceļu – jaunākā Anete nodarbojas ar veselīgas biopārtikas izplatīšanu, bet vidējā Krista kā libāņu mācītāja sieva dzīvo Beirūtā mūsdienīgu kristiešu dzīvi.
Pieņemu, ka ar vecākiem apspried savus darbus, tagad gan tikai ar mammu.
Kad vēl taisīju raidījumu “Kinotēka”, mums bija koncepts, ka kamera kustas, tētis to noskatījās un teica – vai tas operators var beigt žvangāties, kas viņam iekodis? Man ļoti pietrūkst sarunu ar viņu… Mammai, kā viss, ko izdara bērni, ir kolosāli. Taču paši pirmie manu darbu kritiķi ir vīrs un bērni. Ja filmu pati montēju, parādu viņiem “melno” montāžu, lai saprastu, vai stāsts veidojas saistošs. Kad saka – ai, šis paliek garlaicīgs, saprotu, ka jāpārtaisa.
No pieredzes varu teikt, ka televīzija ģimenei var atņemt daudz laika.
Ar saviem vecākiem to neizjutu, jo visas māsas bijām aizņemtas ar pulciņiem, nedēļas nogalēs braucām slidot vai slēpot. Dzīvojām Mežciemā pie Biķernieku trases, tētis trīs dūdiņas, kas bija tik piekusušas, ka vairs nevar paslēpot, vilka mājās, kur gaidīja mammas skābu kāpostu zupa.
Pati ar savu ģimeni brīvās dienas un vasaras pavadu mūsu lauku mājās Viļķenē.
Ak tad tāpēc tā bija viena no izvēlētajām seriāla vietām?
Nu kā, sēžam ar kolēģiem pie Latvijas kartes un spriežam, kur varētu filmēt. Vajag arī Vidzemi un kāpēc ne Viļķenē!
Lauki ir tikai atpūtai vai arī kaut ko stādi, lai novāktu ražu?
Kad raidījumam “Personība. 100 g kultūras” filmēju horeogrāfu Jāni Purviņu, viņš par savu stihiju nosauca jūru. Nodomāju, cik stilīgi, bet man pietiek ar zemi. Sākumā ārprātīgi ņēmos pa dārzu – pat ar arbūziem un melonēm. Tagad esmu sapratusi, ka vislabāk iestādīt ko tādu, kam nevajag veltīt daudz pūļu – kazenes, smiltsērkšķus. Šoruden pirmo gadu mūsu smiltsērkšķiem ienācās tāda raža, ka bija jādomā, ko ar ogām darīt?
Televīzija ir dārgs prieks – ja naudas par maz, ekrānā nenoslēpsi. Vai esi iemācījusies samierināties ar ierobežotiem līdzekļiem, vai tomēr sapņo par lielāku budžetu un iespējām?
Es sapņoju gan – izdomāju dažādus kadrus no helikopteriem un tamlīdzīgi. Taču bieži vien ierobežojumi palīdz, jo atraisa radošumu, un rezultāts sanāk pat foršāks nekā tad, ja man būtu tas helikopters.
Dokumentālais žanrs liek iejaukties cilvēku dzīvē, kā ar to tiec galā?
Nejūtos komfortabli – kaut arī cilvēks piekritis filmēšanai, man parasti jāsaņemas, lai kaut ko palūgtu izdarīt speciāli. Nepatīk veidot situācijas, lai dabūtu kadrā asaru – tas nav mans. Ja vien iespējams, dokumentālajās filmās izmantoju inscenējumus, jo daudz labāk uz laukuma jūtos ar aktieriem – kopā izdomājam, kā labāk filmēt, pat pastrīdamies, bet visi spēles noteikumi ir skaidri. Ar vīru esam par to runājuši, ka tāda ir mana profesija – dokumentālajā žanrā dzīvojam no citu dzīves, tāpēc ļoti svarīga attieksme, kā to dari. Pēc filmas par Noru Bumbieri mums pārmeta, ka esam atļāvušies parādīt arī tumšos brīžus, bet tāda bija viņas dzīve. Ja par to stāstu, kāpēc tikai par kādu konkrētu posmu? Man likās, ka darām to godīgi.
Ja aktierkino tik ļoti pie sirds, jāiet mammas pēdās un jāķeras pie kāda seriāla.
Redz, kā ir ar ikdienas seriāliem – tie prasa štancēšanu un diez vai es varētu strādāt tādā tempā un ar tik maziem resursiem, kā viņa to dara ar saviem kolēģiem – tas ir apbrīnojami! Taču kādu kvalitatīvu seriālu ļoti gribētos uzfilmēt.
Linda Olte
režisore
Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un ekrāna mākslas katedrā videooperatoru specialitāti.
No 2003. gada Latvijas televīzijas režisore, regulāri veido raidījumus “Personība. 100 g kultūras”. Režisējusi LTV filmas “Jānis. Elza. Mīlas grāmata”, “Rozentāls. Septiņi”, “Nora”.
Piedalās dažādu filmu studiju projektos.
Par montāžas režisores darbu filmā “Mans tēvs baņķieris” 2015. gadā saņēma Latvijas Nacionālā kino balvu “Lielais Kristaps”.
