Pa pēdakmeņu noslēpumu pēdām 0
Pēdas latviešu tautas ticējumos pieņem daļu no saimnieka īpašībām, un tām ir tāda pati nozīme maģijā kā matiem un nagiem. Iestājoties otra pēdās, iegūst tā spēku. “Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās,” māca latvju daina. Cilvēks apmaldās, ja pāriet pāri velna pēdām. Ja pār vilka pēdām pāriet, aizsmok kakls un nevar pakliegt. Vilkači var tikt atpakaļ par cilvēkiem, ja tiek uz savām pēdām, pa kurām tie uz vilkačiem izskrējuši.
Daudz visādas pēdas Latvijā ir palikušas – melni, balti un sarkani kungi te pabijuši. Mēs esam izbārstītu laukakmeņu zeme. Re: zviedru akmeņi, Pētera akmeņi, Napoleona akmeņi, Augusta akmeņi, bīskapa akmeņi, naudas akmeņi, mīlestības akmeņi, Svētmeitu akmens, ir arī Badakmens, mēra akmeņi, Māras akmeņi, upurakmeņi… Tomēr visvairāk ir velnakmeņu. Visa vēsture iezīmējas smagajos akmeņos. Kungi kala vēsturi. Velns, ar akmeņiem krāmēdamies, iemina savas jocīgās, spocīgās pēdas. Tā nu iznāk, ka pēdakmeņu mums ir ļoti daudz. Var domāt, ka visvecākās cilvēku zīmes saglabātas akmeņos. Tie ir kultūrvēsturisko akmeņu visvērtīgākā daļa, mitoloģisko akmeņu lielākā daļa.
Cilvēki ceļ pili, baznīcu, pilsētu… Bet velns ir ārdītājs, viņš naktī samet akmeņus ceļam priekšā, stiepj akmeņus, lai aizdambētu upi un applūdinātu cilvēka darbu. Akmeņos ir palikušas velna nagu un pēdu vietas.
Visvecākais pēdakmens
Daugavas krastā, dažus kilometrus aiz Kokneses, kur vecā šoseja zūd applūdinātās Daugavas dzelmē, ir divdaļīgais Pastamuižas Velnakmens. Tas ir senajos vācu rakstos visvairāk pieminētais un pētītais velnakmens-pēdakmens un arī agrīnajā latviešu teiku literatūrā un ceļvežos visvairāk aprakstītais pēdakmens. Tas ir vienīgais pēdakmens, kura vārdā jau 1451. gadā nosaukta vesela muiža. Lūk, pirmās latviešu konversācijas vārdnīcas II sējumā 1911. gadā 3086. lpp. šķirklī “Pasta muiža” rakstīts: “Šīs muižas vācu vārds cēlies no liela (ap 1000 pudu smaga) akmeņa, kurā pēc kādas teikas esot iespiestas velna pēdas. Šis akmens atrodas ¼ verstis no muižas, pie Maskavas lielceļa.”
Par šo pēdakmeni visrūpīgāko vecās literatūras apkopojumu un analīzi veicis profesors Juris Urtāns. Pie pēdakmeņu vectētiņa viņš izdarījis arī arheoloģiskos izrakumus. Domā, ka akmens agrāk ir bijis viens vesels, bet sadalījies vai pāršķelts vēlāk. Tagad šīs velna ķetnu vai nagu atstātās vietas vairs neizdodas saskatīt. Ansis Opmanis saklaušinājis ziņas, ka to akmens augšējo daļu, kur bija velna ķetnu nospiedumi, pievākuši akmeņkaļi ap 1965. gadu.
Jaunākās un dabiskākās velna pēdas
Par šo vietu profesora Pētera Šmita Latviešu pasaku un teiku 14. sējumā var izlasīt jocīgu teiku: “Augšpus Burtnieka, Sēļu pagastā Dreimaņu mājās esot mitis velns. Agrāk katram saimniekam esot bijis mājas dievs, ko saukuši par “mājas kundziņu”; tas bijis mājas sargs un labvēlis. Dreimaņu saimnieks par mājas dieviņu sev turējis velnu. Tas palīdzējis saimniekam krāt mantu un sargāt. Par to saimnieks velnu ēdinājis. Sākumā tas mitis ozolā. Tur velnam katru dienu kārtīgi nests ēdiens. Vēlāk velns pārcēlies uz dzīvi rijā, pēc tam – uz istabu. Vienu nakti mājā izcēlies ugunsgrēks, velns dikti nobijies un skrējis taisni pa lauku uz Aņģa ezera pusi (kas tagad ir aizaudzis, palicis tikai muklājs), meties ezerā un nozudis. Palikušas tikai septiņas pēdas akmenī.”
Pats trakākais, ka šis velns šejienes ļaudis un Sēļu pagasta skolotājus ar visādām šausmām baidījis arī komunisma cēlāju un kolhoza laikos līdz pat atmodai. Dreimaņu mājās un apkārtnē spokošanos daudzi paši savām acīm redzējuši.
1989. gadā man bija iespēja runāt ar šo notikumu dzīvu liecinieci, kura savulaik bija strādājusi pie bagātā Dreimaņu saimnieka. No tiem laikiem birztaliņā zaļo 5,6 m resns Velnozols. Dreimaņu mājas nostumtas meliorācijas darbos. Bet 0,6 km tālāk Aņģīša purva malā ir zems, plakans akmens, kam pāri visā garumā ir septiņas šķeltu nagu pēdas vienā taisnā strīpā, it kā mīkstā asfaltā tās būtu ieminis liels āzis.
Šī pēdu rinda ir ģeoloģisko procesu dabisks veidojums.
Dievišķie pēdakmeņi
Veclaicenē uz Dieva kalna ir akmens ar Māras pēdām. Mūsu tuvējā kaimiņu zemē Lietuvā ir akmens ar Marijas pēdu, virs kura uzcelta Svētās Jaunavas Marijas statuja un maza kapela. Bet Baltkrievijā ir daudz pēdakmeņu, kur ticīgie ļaudis kristiešu svētkos pēc dievkalpojuma taisnā ceļā, bieži vien ar mācītāju priekšgalā, dodas pie senču pēdakmeņiem, lai noliktu savas baznīcā iesvētītās veltes.
It kā mīlestības akmens
Ir arī tādi pēdakmeņi, kuru saturs traktējams ārpus senču mitoloģijas, varētu sacīt – citā dimensijā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas 2008. gadā izdotajā prospektā “Neparastais mantojums” starp daudziem visdažādākā satura kultūrvēsturisko objektu aprakstiem un fotogrāfijām 44. lpp. ir šāds teksts: “Svētupes kreisajā krastā atrodas Ozolkalniņš, uz kura ir zaļu sūnu apaudzis akmens (0,9 x 0,7 m, augstums virs zemes 0,25 m), kurā iekalta sieviešu intīmā vieta (garums 0,19 m, platums 0,075, iekalto rievu dziļums 0,025 m). Pēc nostāstiem, apmēram pirms 100 gadiem pie šī akmens bijusi satikšanās vieta otrpus upes esošo Svētupes pagasta Ķirpaku māju saimniekam ar savu izredzēto no Pāles pagasta. Saimniekam visa tā mīlas lieta patikusi, ka viņš licis savam kalpam to iemūžināt un iekalt akmenī.
Akmens Svētupes krastā ir vienīgais šāda veida un izpildījuma kultūrvēsturiskais akmens Latvijā.”
Mēs pārbaudījām šo mūsdienu laikmeta brīnumu. Izrādās: tas tomēr nav cilvēka roku iekalums, bet dabas spēku – ģeoloģisku procesu veidots pēdakmens, tāpat kā visi citi zināmie pēdakmeņi.
Šis ir brīnišķīgs piemērs mūsdienu teiku pētniekam Guntim Pakalnam, ka arī šodien turpina veidoties un dzīvot jauni mīti. Cilvēks, redzot dabas savādības kalnā vai akmenī, centās rast tām savu izskaidrojumu un arī tagad cenšas. Jo dīvaināks šis izskaidrojums, jo labāk tas pielīp citu ļaužu prātiem un dodas tālāk no mutes mutē. Tā veidojas teikas, mīti un arī mūsdienu teikas.
Bebru Zīmogakmens
Šis ir nedaudz vecāks piemērs, tomēr ļoti raksturīgs. Staburaga pagastā 200 m uz dienvidiem no Dangu mājām pamestā un aizaugušā zemē pie senkapu uzkalniņa atrodas 1,5 m plats akmens ar plakanu virsmu kā sašķiebta lāde. Zīmogakmeņa nosaukums dots tādēļ, ka zem tā esot aprakta franču kara laika kase un akmens virspusē iekalti divi ovāli zīmogi. Rakņājoties ap akmeni, 1986. gadā tā sānos uzieti vēl divi iekalumi kā milzu cilvēka kailas pēdas nospiedumi.
Šodien akmens ieaudzis biezā briksnājā, bet mantas meklētāju rakšana pie tā nav beigusies. Pēc mūsu pārbaudēm konstatējām, ka arī šeit cilvēks neko nav kalis, bet ovālus un pēdas veidojusi pati daba.
Pēdakmeņus kā atsevišķu kultakmeņu grupu sāka ievērot vēsturnieks A. Štāls 30. gadu otrajā pusē. Viņa manuskripts “Svētās pēdas” netika publicēts.
• Padomju laikā 1961. gadā par šo tematu iedrošinās rakstīt arheologi J. Graudonis un V. Urtāns.
• 1974. gadā A. Caune raksta, ka daļa pēdakmeņu varētu būt nevis cilvēku iekalti, bet pašas dabas īpatnēji veidojumi.
• Kopš 70. gadu otrās puses kultakmeņu pētīšanu un sargāšanu pārņem V. Urtāna dēls, tagadējais profesors, akadēmiķis J. Urtāns.
Pēdējā laikā pēdakmeņi uzrodas kā sēnes pēc silta lietus. Līdz 1990. gadam bija ziņas par 107 pēdakmeņiem, bet tagad to skaits ir pieaudzis vairākkārt. Ar Sandi Laimi, tagad jau zinātņu doktoru, mēs apsekojām daudzus brīnišķīgus pēdakmeņus, kas ir skaistāki par agrāk zināmajiem. Arī Latvijas Universitātes matemātikas profesors J. Cepītis un Aizkraukles muzeja darbiniece L. Jakubenoka intensīvos meklējumos ir atraduši daudzus pēdakmeņus, kuros sakrājas lietusūdens. Pēc seniem ticējumiem, šāds debesu ūdens, kas iekrājies akmenī, izmantojams tautas medicīnā.
