Ikvienā situācijā ir iespējas. Nigērija 0
2014. gadā saņēmām piedāvājumu darbam Nigērijā, tas mums abiem šķita ļoti interesanti. Kriss piekrita vadīt projektu, kas veicina jauniešu izglītību, lai viņi varētu iesaistīties ekonomikā un veidot savus uzņēmumus. Bet man piedāvāja izvērtēt nacionālo politiku, lai ieviestu uz ilgtspējīgas attīstības principiem balstītu ekonomiku un ražošanu, tā saukto zaļo ekonomiku.
Kalabāra ir tūrisma reģions Nigērijas dienvidaustrumos ar unikālu dabas klātbūtni, ko viņi vēlas saglabāt. Tur ir daudz nacionālo parku, pirmatnējs lietus mežs un Nigēras upes delta, kuras krastos 19. un 20. gs. ieguva palmu eļļu eksportam uz Eiropu. Šobrīd Nigēras upes deltas ekoloģiju apdraud naftas ieguve. Valdība tur izmēģina ilgtspējīgas attīstības un dabas aizsardzības politiku. Man tas šķita ļoti saistoši.
Sākotnēji baidījos mammai teikt, ka braukšu uz Nigēriju, jo tobrīd kaimiņvalstī plosījās Ebolas vīruss, taču mamma to uztvēra mierīgi, sakot, ka mūsdienu mobilitātes laikmetā šo vīrusu var saķert arī Londonā un Rīgā. Tagad saprotu, cik vienpusīgas un dramatizētas ir ziņas, ko raida televīzija un radio. Kad dzīvoju Zanzibārā, reiz bija noticis sprādziens pie baznīcas vārtiem pilsētas centrā. Es biju pāris metru attālumā, jo turpat netālu atradās mans ofiss. No ceļa varēja redzēt, ka kāds amatieris mēģinājis spridzināt notekcauruli. Bet kā to pasniedza ziņās – Zanzibāras musulmaņi spridzina katoļu baznīcu! Arī ar malāriju, protams, saslimst, it īpaši bērni, bet mēs to uztveram sakāpināti. Latvijā ar gripu katru gadu nomirst pussimts cilvēku. Kā mēs sadzīvojam ar gripu, tā viņi sadzīvo ar malāriju. Malārija joprojām visvairāk skar nabadzīgos iedzīvotājus, kuriem trūkst līdzekļu moskītu tīklam, ārsta apmeklējumam un medikamentiem.
Nigērijas ziemeļos pašlaik valda nemieri un terorisms. Arī Ukrainā ir nemieri un terorisms. Attālums no Rīgas līdz Kijevai ir mazāks nekā no Kalabāras līdz Maiduguri Nigērijas ziemeļos. Vai tad, dzīvojot Latvijā, mēs izjūtam to, kas norisinās Ukrainā? Taču, domājot par Nigēriju, nez kāpēc valda uzskats, ka visā valstī ir bīstami dzīvot, jo tur, redziet, karo. Mediju ietekmē zūd realitātes izjūta, veidojas maldīgs priekšstats, stereotipiska domāšana un uzskati. Rodas iespaids, ka mums patīk dzīvot nemitīgās bailēs un dramatizētu notikumu virpulī. Lai gan tas, ka joprojām izmantojam ieročus un karojam, neko labu neliecina par 21. gadsimta cilvēci un tās attīstības līmeni, taču arī kara laikā cilvēki veido komūnas, ir paēduši, staigā pa ielām, bērni iet uz skolu. Arī Afganistānā iet uz tirgu, iepērkas, ceļ skolas. Šķiet, kā tas vispār iespējams? Ieslēdz TV – sižetā gruveši, nekā nav, un pamazām tu saproti, ka tā nav visa patiesība. Ikvienā situācijā ir savas iespējas. Negatīvo ziņu dēļ reizēm to aizmirstam. Vakar skatījos raidījumu ar Stīvenu Hokingu. Viņš saka: “Visuma nemaz nebūtu bijis, ja nebūtu kļūdu.” To labi atcerēties, kad meklējam ideālu, bet kļūdas arī kaut ko dod.
Ceļojot pa pasauli, prāts atveras, uz dzīvi skatos vairāk ar humoru, brīžiem nezinu, kur dzīvošu, kā būs. Bet, kad atskatos, viss ir bijis labi. Prieks visu redzēt.
