Pēc Ziemassvētkiem Kriss devās uz Afganistānu, uz diviem gadiem. Pirmajā gadā mums laimējās satikties Marokā, Otavā un Ņujorkā. Kad bija atlicis gads, sapratām – ja gribam būt kopā, ir jābūt kopā. Kriss atbrauca atpakaļ uz Kanādu, nopirka dzīvokli. Divreiz mēnesī braucām viens pie otra ciemos. Attālums starp pilsētām – Otavu un Sirakūzām nebija liels – tikai trīsarpus stundas ar mašīnu. Uz ASV un Kanādas robežas mūs jau pazina un jautāja, kad tad beidzot precēsieties? Domājām, savu profesionālo dzīvi sākt nevis Kanādā vai Latvijā, bet kādā citā zemē. Mums abiem bija prātā Āfrika, – stāsta Evisa. 0
“Mēs sūtām cilvēkus, nevis naudu”. Tanzānija
Kanādas nevalstiskā organizācija “CUSO International” ar savu sadarbības partneri Eiropā “VSO” piedāvā brīvprātīgo darbu mazāk attīstītās valstīs visā pasaulē ar devīzi: “Mēs sūtām cilvēkus, nevis naudu.” Kanādiešu izpratnē brīvprātīgais darbs nenozīmē strādāt gluži par velti, noteikta samaksa tiek dota, arī ceļš un uzturēšanās tiek apmaksāta. Evisa un Kriss nolēma pieteikties. Viens šāds projekts bija – reģistrēt bērnus Tanzānijā. Tur daudziem, sevišķi laukos dzimušiem bērniem joprojām nav dzimšanas apliecības, jo nabadzīgajiem vecākiem nepietiek naudas, lai aizbrauktu līdz centram bērnu piereģistrēt. Pasi izdod sešpadsmit gadu vecumā; līdz tam cilvēkam nav nekādas identitātes ar visām no tā izrietošajām sekām. Tanzānijas prezidentam bija svarīgi šo jomu sakārtot, un Kanādas programmas dalībnieki to īstenoja. Kriss kā menedžeris strādāja ar vietējiem, lai izveidotu un sakārtotu jaundzimušo reģistrēšanas sistēmu. Reģistrēt bērnus varēja pa mobilo telefonu – pieņem bērnu un nosūta īsziņu uz reģistru.
– Reģistrēšanās vietā bija pilns ar mazajiem un mammām. Pārsteidza, ka Tanzānijā bērni ir ļoti mierīgi, nevis kā mūsējie, kuri kliedz un ņemas. Tanzānijā man piedāvāja, vai negribu pastrādāt Zanzibārā, jo tur vietējie gribot saražot daudz pārtikas, ko piedāvāt tūrismam. Teicu: labprāt! – Evisa pasmaida un sāk savus Āfrikas stāstus.
Nevis apūdeņošanas projektus, bet skārda jumtus. Zanzibāra
Tā bija fantastiska iespēja četrās nedēļās izbraukāt Zanzibāru krustu šķērsu. Zanzibārā lauksaimniecības projekts bija iesākts pirms trim gadiem. Tā vadītāji gribēja zināt, vai ir kāds progress. Mans uzdevums bija apsekot pēc iespējas vairāk Zanzibāras zemnieku, izjautāt viņus par lauksaimniecību un salīdzināt rezultātus ar pirmo gadu. Katru rītu pulksten 8.30 kopā ar saviem desmit asistentiem sēdos maza busiņa kravas kastē. Arī maniem palīgiem tā bija fantastiska pieredze, vēlāk šķīrāmies ar asarām acīs, jo viņiem reti gadoties tāda izdevība. Tie bija jauni cilvēki, pabeiguši Zanzibāras universitāti, taču bez darba. Intervējām zemniekus, lūdzām izpildīt anketas, tomēr daudziem vajadzēja palīdzēt, jo lielākā daļa zemnieku neprot ne rakstīt, ne lasīt. Lai cilvēki mani pieņemtu un gribētu atklāti runāties, nestaigāju šortos vai mini kleitā. Nopirku viņu drēbes, apsēju ap galvu lakatu, svīdu un domāju – kā gan vietējās sievietes var izturēt tādā karstumā!? Zanzibārā lauksaimniecībā lielākoties strādā sievietes. Tas norāda, ka vairāk ir roku darba. Tiklīdz lauksaimniecībā ienāk mehanizācija, darbu pārņem vīrieši. Arī ikdienā vīriešu dominance ir diezgan izteikta. Lauksaimniecības politikas uzdevums ir noturēt balansu, lai sievietes nekļūtu par attīstības upuriem.
