Pa pasauli ar atvērtu prātu. Saruna ar vides zinātnieci Evisu Āboliņu 0
– Cilvēki, ko sastopu, ir vissvarīgākais. No viņiem gūstu citu dzīves pieredzi, – atzīst Ņujorkas štata universitātes Vides zinātnes un mežsaimniecības koledžā skolojusies zinātņu doktore EVISA ĀBOLIŅA. Viņas talants ir izzināt, un droši vien tāpēc dzīves līkloči bijuši tik neparasti un katra zeme viņai dāvājusi jaunu pieredzi.
Jau no mazām dienām Evisa bija izzinātāja un nesamierinājās ar to, ko skolā bērniem gribēja iestāstīt.
– Skolā mācīja, ka esam Ļeņina mazbērni. Pārnācu mājās un jautāju mammai: kā tas tā sanācis, ka par savu vectēvu Leņinu neko nezinu? – smejas Evisa. Lai nu paliek ar to “vectēvu”, bet Evisa uzskata, ka ir tēva meita. Tēvs daudzreiz iekūlies nepatikšanās, tāpēc ka ir darījis tā, kā atzinis par pareizu. Padomju laikā pat izmests no universitātes, jo nolicis ziedus pie Čakstes pieminekļa. Arī Evisai drošas dūšas nav trūcis.
– Pirmajā skolas dienā man puikas noslēpa grāmatas. Neraudāju, bet piegāju pie viņiem un uzšāvu pa pakausi. Vecākus izsauca uz skolu. Mamma, noklausījusies skolotājas sūdzību, atbildēja: “Es savam bērnam raksturu nelauzīšu, jo saprotu, ka vērtības ir pareizās.”
Evisa izauga, izstudēja un septiņus gadus nostrādāja Vides ministrijā, pārzinot vides un lauksaimniecības jautājumus. 2007. gadā ANO konferencē Argentīnā sastapa savu vīru Krisu (tolaik gan vēl nebija zināms, par ko šī tikšanās izvērsīsies). Izskatīgais kanādietis uzaicinājis vakariņās. Todien Evisai bijusi dzimšanas diena, un viņa nospriedusi – kāpēc ne!? Pavakariņojuši, dejojuši tango, bijis tik skaisti. Bet tie nebūt nebija vienīgie cerīgie mirkļi šajā konferencē. Evisas sapnis bijis iestāties doktorantūrā ārzemēs. Profesors, kurš strādājis Pasaules bankā, ierosinājis pieteikties kādai ASV stipendijai. Evisa šaubījusies par savām spējām un angļu valodas prasmi, taču kungs mierinājis, ka galvenais esot personība un tas, ko dzīvē vēlies sasniegt. Šie vārdi iedrošinājuši. Evisa pieteikusies Fulbraita stipendijai studijām ASV un nokārtojusi eksāmenus.
– Aizrakstīju Krisam, ka esmu ieguvusi stipendiju un braukšu uz ASV. Viņš tobrīd strādāja Kanādas Attīstības aģentūrā un bija nolēmis braukt uz Afganistānu, jo tur vajadzēja palīdzību jaunatnes un sieviešu izglītībā. Tomēr pirms došanās ceļā Kriss solījās mani apciemot. Neticēju. Tomēr viņš atbrauca pie manis uz Sirakūzām un pēc vakariņām uzaicināja Ziemassvētkos paciemoties pie viņa Kanādā. Tur iepazinos ar Krisa ģimeni. Viņa vecāki ir vācieši, 50. gados emigrējuši uz Kanādu. Tēvs dzimis pie Baltijas jūras Gdaņskā. Kriss smejas, ka ēšanas ziņā esam līdzīgi, tēvs arī var ēst siļķi un uzdzert kefīru.
