Pa militāro noslēpumu pēdām: izdota karte ar 150 militārā mantojuma vietām Latvijā un Igaunijā 9
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas teritorijā joprojām glabājas daudz militārās vēstures liecinieku no abiem pasaules kariem, brīvības cīņām, nacionālo partizānu kustības, padomju okupācijas un valsts neatkarības atgūšanas laikiem. Latvijas–Igaunijas pārrobežu projekta ietvaros šis militārais mantojums ir apzināts, sistematizēts un tiek piedāvāts kā viens no interesantākajiem tūrisma galamērķiem.
Asociācijas “Lauku ceļotājs” izdotajā kartē apkopotas 86 šādas vietas Latvijā – muzeji, kolekcijas, bijušās militārās bāzes un būves, mežabrāļu bunkuri, kauju vietas, pieminekļi –, norādot to koordinātas dabā un visu citu pieejamo informāciju, lai ceļotāji militārā mantojuma objektus varētu viegli atrast un sazināties ar gidiem, ja būtu vēlme par konkrēto vietu uzzināt vairāk, nekā aprakstīts anotācijā.
Liepājas Karosta, Līgatnes pazemes bunkurs, Daugavpils cietoksnis – tie jau līdz šim bijuši tūristu iecienīti un atzinīgi novērtēti, taču iesaku pievērst uzmanību mazāk zināmām militārā mantojuma vietām Latvijā, kuras atdzimušas, pateicoties vēstures entuziastu aizrautībai un pūliņiem.
Gandrīz katrai ir savs stāsts, joks vai leģenda, kas pierakstīta, balstoties aculiecinieku stāstītajā. Šoreiz neliels ieskats Kurzemē, uz kurieni devos ar “LC” atbalstu.
Kartē neatrodamā kolekcija
Protams, militārais mantojums ir vēl plašāks, nekā attēlots jaunajā kartē, un tajā nevar atrast arī Aivara Ormaņa savākto vēsturisko priekšmetu kolekciju Mundigciemā pie Talsiem, kas iekārtota bijušā kolhoza šķūnī. Ieejot ekspozīcijā, pārsteidz tās vēriens – uz apmeklētājiem noraugās desmitiem dažādu valstu armiju karavīri, kas tērpti gan uniformās, gan spectērpos un kamuflāžas apģērbā, maskējoties no ienaidniekiem.
Vienā pusē sakaru ierīces, munīcijas kastes, ieroči no Otrā pasaules kara laika, otrā – padomju laika sadzīves un propagandas liecinieki, pat pilns komplekts ar PSRS visu draudzīgo republiku karogiem. Motocikli, motorolleri, veļas mašīnas, radioaparāti, arī simtgadīgi darbarīki no apkaimes zemnieku sētām. Kolekcijas īpašnieks atzīst, ka nav izvēlīgs – vāc visu, kas kaut kur patvēries no seniem laikiem līdz mūsdienām, lai vai kādā stāvoklī katrs priekšmets arī būtu. Daudzi cilvēki, tīrot savus šķūņus un bēniņus, atcerējušies par viņa aizraušanos. Visu prātā paturēt nevar, tāpēc jaunieguvumi tiek iegrāmatoti – kad un no kurienes nākuši.
Ugunskoriģēšanas tornis
Ventspilī, Saulrieta ielā, meklējams atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas ugunskoriģēšanas tornis, kas kopā ar četru lielgabalu pozīcijām ir vienīgā no Otrā pasaules kara tik labi saglabājusies šāda veida militārā būve Latvijā. Tornis ir brīvi pieejams jebkurā laikā, taču, lai pa vītņu kāpnēm nokļūtu līdz āra skatu platformai, no kurienes atklājas jūras panorāma, jāierodas šeit no plkst. 10 līdz 19 (23.04.–15.10). Kāpjot var aplūkot tā laika karakuģu siluetus, kurus krasta apsargiem vajadzēja atpazīt, lai nesajauktu savējos ar ienaidnieka kuģiem.
Sākoties PSRS militāro bāzu būvniecībai Latvijā, šis aizsardzības komplekss uzcelts 1939. gadā. Pirmā 46. baterijas kauja notika 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri. Ar baterijas pretuguni tie tika padzīti no jūras krasta, tomēr 28. jūnija rītā, padomju karaspēkam atkāpjoties, lielgabalus uzspridzināja. Vēlāk okupācijas laikā tie tika aizstāti ar vācu lielgabaliem.
Irbenes radioteleskopa pārvērtības
Pēdējo reizi Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru Irbenē (Ventspils nov., Ances pag.) apmeklēju pirms deviņiem gadiem. Pa šo laiku bijušajā padomju armijas pilsētiņā, kur kādreiz atradās kosmiskās izlūkošanas stacija ”Zvjozdočka”, notikušas vērienīgas pārmaiņas – divsimt hektāru plašajā teritorijā atjaunota Ziemeļeiropā lielākā (astotā pasaulē) pilnībā grozāmā paraboliskā antena RT-32, kā arī diametrā uz pusi mazākā antena RT-16.
Padomju armija šo sevišķi slepeno militāro objektu pameta 1994. gadā, par kura esamību ziņas parādījās vien gadu iepriekš. Kamēr tika meklēts risinājums kara pilsētiņas tālākai apsaimniekošanai, infrastruktūra tika degradēta, ēkas izlaupītas un izdemolētas, tādēļ apkaime joprojām izskatās spokaina.
Taču dzīvība te ir atgriezusies, pateicoties Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūtam, kas pašlaik apkalpo antenas, kuras tiek izmantotas starpzvaigžņu vides objektu novērojumos, Saules radionovērojumos, asteroīdu un Zemei tuvo mākslīgo ķermeņu, tostarp kosmisko atlūzu radiolokācijā, kā arī sekojot objektiem ārpus Saules sistēmas.
Pastaiga pa Irbenes teritoriju apkārt radioteleskopiem iespējama, tikai iepriekš saskaņojot laiku un gida pavadībā.
Var uzkāpt demontētajā RT-8 antenā, lai apskatītu Kurzemes mežus, pastaigāties pa pazemes tuneli un apmeklēt Rīgā dzimušā raķešbūves inženiera Frīdriha Candera (1887–1933) memoriālo telpu ēkā “Kristāls”. Ekskursijās (jārēķinās ar pusotru stundu) var doties no maija līdz oktobrim, sūtot pieteikumu pa e-pastu [email protected].
Nacionālo partizānu bunkurs
Sekojot norādēm, no autoceļa Talsi–Upesgrīva pa meža ceļu (aptuveni 4 km) var nokļūt līdz Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkuram Laucienes pagastā, kas pēc aprakstiem atjaunots un atvērts šovasar.
Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka, un pie tā izveidots ceļa paplatinājums, lai te varētu apgriezties arī lielie tūristu autobusi.
Saglabājot autentiskumu, 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem un apbērts ar zemi. Iekšpusē izvietotas vairākas koka gultas un viens kopīgs koka galds. Pēc čekas uzbrukuma bunkurs tika uzspridzināts, un līdz šim tā vietā bija vien ar ūdeni pielijusi bedre.
Latgalē dzimušais leģionārs kapteinis Pēteris Čevers pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē nepadevās gūstā un kopā ar vairākiem sava pulka virsniekiem un kareivjiem ar ieročiem rokās iegāja mežā, lai turpinātu cīņu. Viņa vadītā grupa bunkuru mežā netālu no Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās, un tajā plānoja pārlaist 1949./50. gada ziemu.
1950. gada 3. februārī vietējais mežsargs partizānus nodeva, un bunkuram uzbruka vairāk nekā trīssimt karavīru liela čekas karaspēka vienība. Tobrīd bunkurā atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Nevienlīdzīgā kaujā seši partizāni krita, bet pārējie ar kauju izlauzās cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm un līdz ziemas beigām patvērās pie saviem atbalstītājiem apkārtējās mājās.
Pavasarī grupa atkal apvienojās, taču iefiltrējies čekas nodevējs sazāļoja partizāniem dzērienu un tajā pašā gadā naktī uz 2. novembri Čevers un vēl seši grupas dalībnieki tika sagūstīti. 37 gadu vecumā viņam Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts 1951. gada 24. augustā.
