Piebalgas pusē 0
– Jaunpiebalgas novadā viena no vietām, kur baudīt gan vēderpriekus, gan garīgumu, ir zemnieku saimniecība “Mazvieķi”. Tur tiek audzētas Latvijas tumšgalves šķirnes aitas, kas ganās ainaviskajā Piebalgas paugurainē. Saimnieki laipni stāsta par saimniecību, vilnas un aitādu izmantošanas iespējām, izrādot pašu darinātos mēteļus, vestes, čībiņas, cimdus, cepures. Pēc tam ozola paēnā pie garā saimes galda ciemiņus cienā ar plātsmaizēm un gardu jēra zupu, ko pasniedz īpaši izgatavotos māla podiņos, – stāsta Jaunpiebalgas novada tūrisma organizatore Agnese Zēbolde.
– Ja pēc zaļumballes miglainā naktī gadās nomaldīties Piebalgas līkumainajos ceļos, naktsmājas var atrast siena motelī “Kalna-Roci”, kur piedāvā nakšņošanu svaigā, smaržīgā sienā, istabiņās vai telšu vietās, kā arī pirti, kāju relaksācijas celiņu un senlietu ekspozīciju. Iepriekš piesakoties, saimniece jums pagatavos senos Piebalgas ēdienus – pīckaunīcu, zīdeni, ķēpu, dravantnīcu un citus. Savukārt slēpošanas un ūdenstūrisma parkā “Vanagkalns” pēc aktīvas nūjošanas vai laivošanas ne tikai atvēlēs guļvietu un pirtiņu, bet arī laipni pacienās viesus ar rupjmaizi un Piebalgas medu vai speķi, klāt malkojot vietējās pļavās ievāktu ziedu tēju.
Alūksne malēniešu gaumē
Alūksnes apkaimes iemītniekus dažkārt mēdz dēvēt par malēniešiem gan tāpēc, ka viņi dzīvo vistālākajā Latvijas malā, gan atšķirīgās domāšanas dēļ, ko raksturo spārnotais teiciens par gaismas nešanu sietā. Tā nu nav nekāds brīnums, ka malēniešiem ir arī ēdieni ar malēniskiem nosaukumiem, piemēram, pontags ar čirikīm, laupītu un reivētu kartupeļu blefiņi, buberts ar klukvu un citi, kurus iespējams nobaudīt Alūksnē kafejnīcā “Gustiņš”. Bet kafejnīcā “Pajumte” gaida karstie salāti “Tempļa kalns”, pamatēdiens “101 pakāpiens līdz baudas mirklim” un krēms “Marienburgas ezera salas”. Savukārt, viesojoties lauku tūrisma un atpūtas centrā “Jaunsētas” Katrīnkrogā, varēs nogaršot visu pusdienu komplektu malēniešu gaumē.
Bieži ēdienu nosaukumos tiek akcentēts vietējais kolorīts, piemēram, atpūtas centrā “Jolanta” pasniegs “Barona Aleksandra pusdienas”, desertu “Templītis”, kafejnīcā “Ābols” – vistas filejas veltnīti “Bānītis”, karbonādi malēniešu gaumē, buljonu ar profitroļiem, un pat saldo kārtojumu ar profitroļiem. Te nu vietā paskaidrot, ka Alūksnes pusei raksturīgie profitroļi ir plaucēta kviešu miltu mīkla, kam pievienota eļļa, sāls, olas un kas izspiesta uz pannas noteiktā formā.
Pēc sātīgas maltītes var doties apskatīt pilsētu. Vācu mācītāja un Bībeles tulkotāja latviski Ernsta Glika stādītie ozoli (1685 – 1689), Bībeles muzejs un entuziasta Alda Vernera veidotais dabas muzejs “Vides labirints” ar unikālu tumsā spīdošo akmeņu kolekciju no visas pasaules – vietas, ko noteikti jāapmeklē, viesojoties Alūksnē. Taču pēdējā laikā tām pievienojušies vēl vairāki jauni tūrisma un kultūras objekti.
– Pirms gada atklājām Tempļakalna ielas gājēju tiltu, kas savieno Alūksnes ezera lielāko salu – Pilssalu – ar kalna pakāji. Jaunais tilts jau kļuvis par pilsētas iedzīvotāju un viesu visvairāk iemīļoto apskates objektu, kas pērnruden tika izgaismots, un nu gaismām pievienots arī muzikālais fons. Brīvdienās no plkst. 12 dienā līdz vieniem naktī katru stundu (darba dienās ir pārtraukums no plkst. 15 līdz 18) skan relaksējoša dabas skaņu un mūzikas kompilācija. Vakara krēslā mūzika lieliski papildina tilta izgaismojumu, radot īpaši emocionālu baudījumu. Pārejot gājēju tiltu un uzkāpjot pa 101 pakāpienu stāvajā Tempļakalna nogāzē, ceļš atvedīs pie vairāk nekā 30 metrus augstā skatu torņa, no kura augšējās platformas paveras elpu aizraujošas ainavas uz Alūksnes ezeru un pilsētu, – stāsta Alūksnes novada pašvaldības pārstāve Evita Aploka.
Jāpiebilst, ka gājēju tilts šogad saņēmis vairākus apbalvojumus ar būvniecības jomu saistītos konkursos, tāpat kā pārbūvētais Alūksnes Kultūras centrs (vecais muižas brūzis), kurā jaunuzbūvētā lielā zāle var uzņemt gandrīz 500, bet mazā – vairāk nekā 100 skatītājus, un pilsētas viesi atzīst – te valdot īpaša aura.
