Viks: Žurnālisti nez kāpēc iedēvējuši Krievijas šābrīža uzvedību par “maigo varu” 14
Nebeidz un nebeidz pārsteigt to cilvēkveidīgo radījumu nekaunība, nekrietnums, kuri, iekļuvuši citu ļaužu izsenis apdzīvotās teritorijās, top neapmierināti, sastapdami šo zemju saimnieku nepatiku pret ienācēju tieksmi būt par situācijas noteicējiem.
Ukraiņu aktīvista Dmitro Bulatova spīdzinātāju raksturošanai vārdi “nekaunība” un “nekrietnums” gan būtu par maigiem, un šoreiz nepiesaukšu visatbilstošākos. D. Bulatovs izdzīvoja, pateicoties savam spēcīgajam organismam un mocītāju pārliecībai, ka izraudzītais upuris pēc viņu sadistiskajām manipulācijām nespēs atgūties un ka pārējo paveiks skarbie klimatiskie apstākļi.
Par kādiem apstākļiem dēvēt tos, kas nolikuši manu tautu tieši blakus pasaulē pēdējai koloniālajai lielvalstij? Par vēsturiskiem? Nejaušiem? Nejaušību, kā zināms, nav, tātad atliek vien vēsturiskie. Pieņemsim. Pieņemsim, ka manas tautas likteni lielā mērā noteikuši vēsturiskie apstākļi, vēstures gaita kā tāda. Taču vēstures, īpaši jaunāko laiku vēstures gaita neapšaubāmi liecina par koloniālās sistēmas sabrukumu. Vai ģeogrāfiski prāvais austrumu kaimiņš, kurš gadsimtu gaitā, sākot ar Ivana IV un Pētera I un beidzot ar Staļina valdīšanu, pieaudzējis Maskavai klāt teritoriju pēc teritorijas, tiešām lolo cerību, ka tam vienīgajam izdosies izsprukt no procesa (lasi: kolonizēto tautu nacionālās atbrīvošanās kustības), īpaši tagad, visaptverošas informācijas pieejamības laikmetā? Ka ar vienalga kāda veida sprunguļu grūšanu vēstures ratu spieķos panāks notiekošā apturēšanu? Sprunguļu sortiments vērienīgs – sākot ar brutālu karadarbību (Čečenija, Gruzija), draudiem Rietumiem par globālu katastrofu, ja netiks ļauts Kremlim turpināt stutēt prettautisko despotisko Damaskas režīmu, un visbeidzot ar pavisam nesen izcepto ideju par krievu skolu atvēršanu Baltijas valstīs – skolu, kurās mācību saturs paredzēts analogs Krievijas skolās esošajam, tātad nav nekādu šaubu ēnu par to, kāda vēstures interpretācija tiktu potēta Latvijas iedzīvotāju jaunajai paaudzei šādu skolu atvēršanas gadījumā.
Žurnālisti nez kāpēc iedēvējuši Krievijas šābrīža uzvedību par “maigo varu”, lai gan Gruzijas un Čečenijas notikumu lappuses šodienas vēstures grāmatā vēl smaržo pēc svaigas drukas. Baltijas valstis, kā zināms, ir NATO dalībnieces. Krievijas karabāzes un oficiālais militārpersonāls no mūsu teritorijas, paldies Dievam, ir izvākts. Taču negantnieku rokasgrāmatā, šķiet, ierakstīta šāda regula: izvadīts pa durvīm, lūko tikt atpakaļ kaut vai pa mazmājiņas vēdlodziņu.
Te nu neviļus prātā iešaujas tēva dažkārt lietotais sakāmais – tādu tik kaps izmācīs.
