Monika Zīle: Ko parādīja strīdi par nošauto lūša māti 99
No vienas puses raugoties – pagājušā gada nogalē sociālajos tīklos īstu sprādzienu izraisījušais fotoattēls ar jaunu mednieci un viņas nošauto lūšu māti jau pieder pagātnei. Laika straumes nests, tas tuvojas atvaram, kur pazūd daudz svarīgāki notikumi, un dažu komentētāju pūliņi atsākt pret medībām vērsto diskusiju atgādina slapju pagaļu mešanu dziestošā ugunskurā. Daļa medīšanas kritiķu gluži cilvēciski nevar atļauties augām dienām plosīties “feisbukā”, citi secinājuši, ka šajā gadījumā liekas emocijas uzjundīja bildei pievienotā teksta miglainums, kas dažiem lika iztēloties cietsirdīgu mātes atņemšanu bez apgādnieka mežā palikušajiem lielās kaķes bērniem. Mednieces ziņai pietrūka teikuma, ka jaunie lūši jau apguvuši pārtikas sagādes iemaņas un paši nodrošina sev pilnus vēderus, un papildinājumu vēlāk izlasījušie nolika sitienam atvēzētās rungas. Protams, šādi attēli vienmēr būs iemesls disputiem par medīšanu kā nosodāmu izklaidi. Tad nereti dzīvnieku aizsargātāju un dabas draugu pulkā sevi ierakstījušie izmanto tik smagu verbālo munīciju, ka pazūd diskusijas priekšmets un mērķis, bet izgaismojas vispiezemētākās dziņas. Liekulība, augstprātība, nemotivēts naids un pat līdzcilvēku iznīcināšanas tieksmes, uz kuru fona mednieki izskatās pēc maziem bērniem.
Diemžēl tā notika, arī komentējot minētās trofejas publiskošanu. Neizpratni, nopēlumu un tamlīdzīgas jūtas ir iespējams saprast, bet šermuļus izraisa novēlējums mednieces bērniem piedzīvot to pašu, ko viņas raidītā lode lēmusi mežā palikušajiem lūsēniem… Vienā ziņā traģikomiska plēsēju cilvēciskošana, taču pavirši aizplīvurotais nāves spriedums – bez tiesas un izmeklēšanas! – neļauj šo diskusiju pamest bez ievērības. Kāda Līga M. (pilns uzvārds zināms), piemēram, izpaužas jau neslēptā asinskārē: “Kaut viņai (medniecei. – M. Z.) kāds ielaistu lodi starp acīm!” Būtībā slepkavības pasūtījums. Brīnišķīgs novēlējums pirms Ziemassvētkiem, vai ne? Bet, lūdzu, neapgalvojiet, ka viss notiek dzīvnieku (stirniņu, ruksīšu, zaķēnu, vilciņu utt.) mīlestības vārdā. Te klaji izlaužas tā zem ikdienas pieklājības maskas slēptā cilvēknīšanas programma, ko sevī nes daļa mūsu sabiedrības, gaidot piemērotas izpausmes mirkli. Ko lai saka – nav pārāk gaiša atziņa uz jauna gada sliekšņa, kad vajag meklēt garīguma tieksmju asnus un citas lielas vērtības.
Par laimi, viens cilvēks aizbīda manu tumšo pesimisma mākoni. Es domāju rakstnieci Daci Rukšāni, kam pietika drosmes un cilvēcības sociālajos tīklos publicēt lūšu medniecei atvainošanos par emociju karstumā izlieto ūdeni: nebija novērtējusi vārda spēku, kas ļoti ātri kļuva nevadāms un izvērtās vajāšanā. Kamēr mūsu vidū ir personības, kas nebaidās publiski atsaukt savu daudziem pievilcīgās paštaisnības izpausmi, tikmēr nezūd cerība, ka varbūt Līgas M. domubiedri sapratīs dzīvnieku aizsardzības un līdzcilvēku saudzēšanas atšķirību.
Janvārī meteorologi sola sniegu. Tad mežos skaidri būs redzamas lūša takas. Lielais kaķis ir pirkstminis: iedams balstās uz kāju spilventiņiem. Nospiedumiem sekojot, iespējams nonākt vietā, kur viņš uzkodis stirnas mazuli, aizsapņojušos zaķi, bebrēnu vai putnu. Plēsējs būdams, lūsis ēd tikai gaļu, taču nav dzirdēts, ka kostu rīklē savas sugas pārstāvjiem.
