Diāna Jance: 2023. gada maijs būs izmainījis nākotni 6
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizgājusī nedēļa bija tā, kas pasaules mērogā mūsu Latvijai atnesa uzvaras gaviles un kad tikām pelnīti pamanīti. Likās, ka senā vēlēšanās piepildījusies – it visur runāja par Latviju, laikam jau gan mūsu valstij vēl milzīgākas reklāmas nav bijis nekad.
Turklāt runāja ne tikai par hokeju, bija tik daudzi, kuri pamanīja mūsu garaspēku – jo kas tad cits ir Latvijas hokeja fanu, līdzjutēju fenomens, ja ne garaspēks? Daudzviet citēts somu teiktais, bet atkārtošu režisora Alvja Hermaņa Somijā pamanīto: somi uzskata, ka esam tauta, “kas kaislīgi mīl dzīvi un māk priecāties par to (spriežot pēc līdzjutējiem). Ka tā ir vīrišķīga, drosmīga un bezbailīga tauta (spriežot pēc hokejistiem). Un ka tā ir tauta, kas māk apvienoties un būt kā viens vesels.” Varbūt šī 2023. gada maija pēdējā nedēļa tik tiešām spējusi mainīt latviešu brīžam tik sērīgo mentalitāti?
Ir mirkļi, kad bronzas zvani pavisam noteikti skan skaļāk un gaišāk nekā zelta un sidraba zvani. Tie dod lielāku pacēlumu, lepnumu un spītu doties tālāk. Visi taču no skolas sola zinām, ka Rainis teicis: “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.”
Šī sleja ir par kultūru, un tāpēc īpaši pieminēšu brīžus, kad jutos lepna tieši tāpēc, ka uzvarēja garaspēks. Tas bija brīžos, kad hokejistu mammas stāstīja, cik labi bijis jāmācās skolā, citādi uz treniņiem nav tikts; brīži, kad puiši pie Brīvības pieminekļa neapmulsa un spēja tik skaļi un skaidri paust, cik ļoti viņi mīl mūsu valsti. Cik svarīgi viņiem bija pateikt, ka smagā darbā iegūto medaļu pelnījusi visa Latvija. Vēl sirdi lepnu darīja brīdis, kad mūsu vārtsarga Artūra Šilova vectētiņš latviešu valodā stāstīja, cik intensīva bijusi jaunā hokejista ikdiena. Un vēl un vēl.
Diemžēl 2023. gada jūnija sākums paliks atmiņā ar vēl kādu notikumu – pēkšņā aklumā finanšu ministrs mēģina apgriezt līdzekļus Latvijas filmu nozarei. Dīvaini, ka uzbrukumi kinoindustrijai mūsu valstī atkārtojas – jau 2002. gadā toreizējais premjerministrs Einars Repše mēģināja likvidēt šo nozari. It sevišķi Latvijas simtgades laikā un pēc tam Latvijas kino izaugsme ir acīmredzama, savukārt triju Latvijai nozīmīgu nozaru – kultūras, medicīnas un izglītības – pretstatīšana ir skaidrs ceļš uz nekurieni. (Pirmdienas vakarā izskanēja, ka Kultūras ministrija radusi iespēju veselības nozarei novirzīt 1,2 miljonu eiro ietaupījumu. Kino nozares finansējums netikšot samazināts. – Red.)
Tāpēc gara acīm skatos uz pagājušo nedēļu no tālāka laika, piemēram, 2033. gada. Kā jau ilgus gadus, Latvijas valstsvienības spēlētāji ik dienu aizvada sūrā darbā, kas tik bieži vainagojas panākumiem. Laikam gan pasaulē vairs nav atrodams tāds sporta līdzjutējs, kurš nezinātu Latviju – dažādu sporta veidu meistaru lielvalsti. 2023. gada maijs būs devis spārnus. Ikdienas sūrais darbs būs devis augļus daudzās jomās – pasaulē lasa tik daudzās valodās tulkoto latviešu literatūru, aizraujas ar latviešu mākslu, klausās brīnumaino mūziku, skatās Latvijā ražotās kinofilmas. Daudzviet smagi slimos glābj latviešu zinātnieku izgudrotās zāles un latviešu izgudrotās tehnoloģijas dara brīnumus. Nemaz nerunājot, ka Latvijā gatavotie ēdieni ir visgaršīgākie visā pasaulē, bet tas gan jau tā bijis arī 2023. gadā.
Nekur nav tik labi, kā dzīvot Latvijā, te valda pārticīga un saticīga dzīve. Ik pa laikam uz skatuvēm uzstājas mazākumtautību kultūras kolektīvi, un skolās papildus Latvijas kultūras vēstures stundām ir mūsdienīgas literatūras un mākslas lekcijas. Nav iedomājams, ka 2033. gadā latviski nerunātu tik dažādo tautību bērnu vecmāmiņas un vectētiņi.
Mūsu tautas un valsts vēsturē bijušas daudzas reizes, kad radoši prāti iespējuši ieraudzīt nākotni. Šobrīd, kad rakstu, no milzīgā tautas pacēluma Brīvības laukumā pagājusi tieši nedēļa, bet joprojām pieredzu, kā daudzi brīnumainos “bronzas vārtus” skata atkal un atkal. Tas bija brīnums, bet mēs jau arī esam brīnumaina tauta – tauta, kas brīžam spēj būt kā viens vesels. Vai būtu brīnums, ka viena hokeja spēle spētu izmainīt nākotni?
