Pa kupenām, slapjās drēbēs, bet – nesaaukstējies. Šefpavāra receptes imunitātei 0
Ko Rūdolfs Šteinbergs, restorāna Ostas skati šefpavārs, lieto, kad sasirdzis.
“Kā latviešu filmā Emīla nedarbi saka galvenais varonis, svarīgi, lai kājas vienmēr būtu siltumā. To ievēroju un, kad saķerts kāds vīruss, mērcēju kājas karstā ūdenī. Slikto, kas iekšā, palīdz izsvīst ingvera tēja ar medu un citrona sulu. Ja ir iesnas, ieelpoju vārītu kartupeļu garaiņus. Uzturā regulāri lietoju ķiplokus, bet gripas laikā ķiploku pārgriežu uz pusēm un mājās nolieku vairākās vietās. Tie tādi preventīvi pasākumi.
Mūsu senčiem nebija pieejamas rūpnieciski ražotas tabletes un tinktūras, viņi ārstējās ar zālītēm, zināja, kurš augs kādai kaitei paredzēts. Noliegt ārstniecisko augu ārstējošo iedarbību būtu muļķīgi, taču daudzām tautas ārstniecības metodēm nav zinātniska pamatojuma, te darbojas domu spēks un pašsuģestija. Kā zināms, cilvēkam var iedot dzert ūdeni, sakot, ka tās ir zāles, un viņa pašsajūta uzlabojas. Tas ir placebo efekts.
Nenoliedzami liela nozīme ir tam, vai organisms ir norūdīts. Kopš astoņu gadu vecuma piedalos medībās, bet pēdējos gados medīt dodos pārsvarā ziemā. Ar bisi plecā pa dziļām kupenām esmu nostaigājis desmit un vairāk kilometru, arī iekritis grāvī un slapjām drēbēm turpinājis ceļu, bet nekad neesmu apaukstējies. Mežā laikam tādas ligas neķer.”
