Pa kādu ceļu brauksim. “LA” diskusija Dunavā 5
Kā mazināt iedzīvotāju nevienlīdzību un atbalstīt trūcīgākos – uz šādu jautājumu vietējiem iedzīvotājiem “Latvijas Avīzes” diskusijā Jēkabpils novada Dunavā atbildes sniegt centās labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS), 11. Saeimas deputāti Jānis Reirs (“Vienotība”) un Vladimirs Reskājs (“Latvijas attīstībai”), Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs Rihards Melgailis (Latvijas Reģionu apvienība) un politiķis Aigars Kalvītis (“Vienoti Latvijai”).
Visi runātāji bija vienisprātis, ka nevienlīdzības mazināšanā darāmā vēl ļoti daudz. Labklājības ministrs Uldis Augulis atzina, ka spētu palīdzēt daudz vairāk trūcīgiem cilvēkiem, ja iedzīvotāji godprātīgāk maksātu nodokļus. Pēc viņa teiktā, šobrīd tikai 39% no visiem iedzīvotājiem maksā nodokļus un ēnu ekonomikas īpatsvara mazināšana ir viens no galvenajiem valdības uzdevumiem. Diemžēl arī Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi joprojām ir ļoti zemi. Zem nabadzības sliekšņa šobrīd atrodas tieši ģimenes, kurās ir divi strādājošie ar zemām algām un trīs vai vairāk bērniem.
Kā izdzīvot pensionāriem
“Otra nabadzīgākā iedzīvotāju kategorija ir pensionāri. Daudzi no viņiem šobrīd dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Tāpēc pensijas vajadzētu indeksēt aktīvāk, un jau šogad pensijas indeksēs ne tikai ar inflāciju, bet arī ar algu iemaksu indeksu. Visi normatīvie akti ir pieņemti, lai no 1. oktobra indeksētu pensijas, un tas būs 2,74% apmērā mazajām pensijām – līdz 285 eiro,” solīja labklājības ministrs Uldis Augulis.
Politiķu viedokļi gan krasi atšķīrās prognozēs, kas sagaida tos cilvēkus, kuri pensijā dosies tikai pēc divdesmit vai vairāk gadiem.
Arī labklājības ministrs U. Augulis pensijā dosies pēc mazliet vairāk nekā divdesmit gadiem un tam gatavojas, veicot iemaksas gan otrajā, gan trešajā pensiju līmenī. “Pirmie pensionāri, kuri savu darba mūžu šajā sistēmā ir sākuši un pabeigs, būs 2036. gadā. Es ceru, ka neviens vairs sistēmā neiejauksies ar dažnedažādām idejām. Taču sistēma ir atkarīga no kopējās ekonomikas izaugsmes. Pie šā brīža izaugsmes mums 2018. gadā būs 826 miljonu eiro uzkrājums. Bet pie izmaksām, kas ir ap 2 miljardiem eiro, tas joprojām ir par maz. Ir partijas, kas stāsta, ka nepelna otrais un trešais pensiju līmenis. Es tam nepiekrītu, jo lielākā daļa otrā līmeņa pensiju uzkrājumi strādā un paliek Latvijā. Par tām ir izpirktas mūsu valsts parādzīmes ar stabilu ienākumu. Tas, kā mums pietrūkst – mēs par maz strādājam trešajam pensiju līmenim. Cik sistēmā ir ienākumu, tas ir atkarīgs no mums katra,” ir pārliecināts U. Augulis.
Pretējās domās bija Vladimirs Reskājs, kurš uzskata, ka sociālā sistēma Latvijā nav veiksmīga un spēj tikai noturēt cilvēkus virs totālas nabadzības. “Ja mans 87 gadus vecais vectēvs paļautos tikai uz mūsu sistēmu, viņš jau sen uz mani skatītos no mākoņiem. Man ir smieklīgi klausīties, ka mums daži ar šo sistēmu lepojas. Bez bērnu un mazbērnu palīdzības viņš nevar atļauties ne ārstēties, ne samaksāt komunālos pakalpojumus. Kāda ir nākotne? Nekas labs nākotnē mūs negaida! Labāk jau tagad to skaļi pateikt – bez personiskajiem uzkrājumiem un bērnu atbalsta vecumdienas vieglas nebūs,” teica Reskājs.
Tomēr pensiju sistēmu aizstāvēt centās arī Jānis Reirs: “Ja nu mums valstī ir kaut kas labs, tad tā ir pensiju sistēma. Naudas ir par maz, bet mūsu sistēma un princips ir atzīta kā devītā labākā pasaulē. To pierādīja arī krīze, ko mūsu pensiju sistēma veiksmīgi pārdzīvoja. Pat igauņi mūs apskauž par mūsu pensiju sistēmu, bet mēs jau esam paraduši visu savējo noliegt.”
Kā vairosim vienlīdzību
Partijas “Vienotība” un Jāņa Reira priekšlikums – minimālās algas palielināšana un diferencēts neapliekamais minums. Tātad veidot tādu nodokļu sistēmu, lai vairāk līdzekļu paliktu tiem, kuriem ir mazāki ienākumi. “Turpmākos četrus gadus mēs vēlamies minimālo algu ik gadu palielināt par 40 eiro, un 2018. gadā tai vajadzētu sasniegt 480 eiro. Neapliekamais minimums šobrīd ir 75 eiro, bet mēs piedāvājam vispār atcelt neapliekamo minimumu algām, kuras ir virs 1500 eiro. Līdz 500 eiro algu saņēmējiem to palielināt līdz 110 eiro un turpmāko gadu laikā to palielināt līdz 140 eiro. Vidējo algu saņēmējiem, kas pelna 500 – 1500 eiro mēnesī, noteikumi paliktu nemainīgi,” solīja Reirs.
Bet Aigars Kalvītis teica, ka mazināt nevienlīdzību var, tikai vairojot valsts turību: “Būs nauda, būs iespējas kaut ko pārdalīt un kādam palīdzēt. Protams, ka ir svarīgi cīnīties ar ēnu ekonomiku, bet ir jāsaprot, ka citiem nemaz nav ko tajos nodokļos samaksāt. Tāpēc cīņa ar ēnu ekonomiku jāsāk uzmanīgi – ar lielajiem uzņēmējiem, nevis frizieriem vai auto remontētājiem. Mums jāķer tie, kas īsteno dažādas ekonomiskās shēmas, nemaksā pievienotās vērtības nodokli vai reģistrējas ārzonās, lai nebūtu jāmaksā nodokļi.”
R. Melgailis: “Jo tālāk no Rīgas, jo sliktāki ceļi un vairāk pamestu māju. Būtu jāsakārto ceļi, lai iedzīvotāji pa labiem ceļiem var tikt uz darbu. Tad viņi paliks arī dzīvot laukos, kur ir labi sakari, skolas un kultūras nami. Tad nodokļi atnāks atpakaļ.”
V. Reskājs šajā jautājumā bija lielāks optimists: “Ir jācenšas panākt, lai pieaug zemākās algas, bet tāda bļaušana, ka mēs nevienlīdzības ziņā kaut kā atšķiramies uz pārējo valstu fona, nav īsti pamatota. Primāri mums jāpalīdz pensionāriem, cilvēkiem ar invaliditāti un daudzbērnu ģimenēm, bet pārējiem palīdzība nepieciešama tikai īslaicīgi, lai cilvēks pēc iespējas varētu atkal atgriezties darba vidē un sāktu pelnīt.”
Kad likvidēs nevienlīdzību starp skolotājiem
Viens no jautājumiem zālē – kad tiks likvidēta netaisnība starp skolotājiem – kāpēc pedagogi pilsētās saņem lielākas algas nekā lauku kolēģi? Politiķi atzina, ka sistēma “nauda seko skolēnam” šādu nevienlīdzību ir radījusi, tāpēc sistēmas maiņa ir nepieciešama.
V. Reskājs uzskata, ka sistēma izveidota valsts nabadzības dēļ un varas partijas nevēlas neko mainīt. Arī J. Reirs atzina, ka sistēma ir neprecīza un šobrīd vairākās skolās tiek aprobēti divi jauni apmaksas modeļi: “Mēs pēc gada izvērtēsim sistēmas un varēsim izvēlēties labāko. Bet ir viens ierobežojošais faktors – nauda. Arī pie citām sistēmām būs jāpārdala šie paši līdzekļi. Jāņem vērā, ka arī skolēnu skaits pilsētu un lauku skolās ir atšķirīgs. Nevar būt arī turpmāk viens modelis visai Latvijai, jābūt vienai pieejai pilsētām, otram – lauku novadiem.”
A. Kalvītis šo nevienlīdzību skaidroja ar to, ka, neskatoties uz to, ka skolēnu skaits ir samazinājies par 40%, skolotāju skaits sarucis vien par 4%: “Laukos klases ir mazas, skolotāju skaits ir liels, un tāpēc mums jāmaina modelis.”
Nevienlīdzību starp skolotājiem cenšas mazināt arī pašvaldības, kuras piemaksā skolotājiem. “Vecumnieki atrodas samērā tuvu Rīgai, tāpēc skolotāji nereti mums piedraud braukt strādāt uz pilsētu. Lai viņus noturētu, mēs esam spiesti piemaksāt saviem skolotājiem,” atzina Vecumnieku domes priekšsēdētājs R. Melgailis.
Par vai pret Kalvīti
Sanākušie apkārtnes iedzīvotāji ar īpašu degsmi iztaujāja bijušo premjeru Aigaru Kalvīti. Zāle sadalījās Kalvīša pretiniekos un atbalstītājos. Kāda saimniece, kas tagad par piena litru saņemot vien 16 eirocentus, savā grimšanā vainoja Aigaru Kalvīti: “Jūs Abreni atdevāt un Latviju nogremdējāt, nu kāpēc jūs vienmēr solāt, bet neko nepildāt?” Kalvīša kungs teica, ka esot gatavs uzņemties vainu par visiem jautājumiem, jo tāds esot politiķa liktenis: “Bet es nezinu, kāpēc jūs par pienu saņemat tik maz, ja vēl pirms Krievijas embargo lielākā daļa zemnieku par piena litru saņēma vairāk nekā 30 eirocentu. Par Abreni – tas bija ļoti smags un sarežģīts politisks lēmums, toties tagad mums ir fiksēta un aprīkota ārējā robeža ar Krieviju un mums nedraud tādas briesmas kā Ukrainai, kurā viegli var iesūtīt “zaļos vīriņus”. Politikā parasti ir jāpieņem slikts vai pavisam slikts lēmums. Tāpēc politikā ir jābūt izlēmīgiem cilvēkiem.”
Pretējās domās bija kāda cita iedzīvotāja: “Tautas partija ir gan dedzināta, gan slīcināta, bet es Kalvītim vēlos pateikt paldies! Man pensija viņa laikā dubultojās, cilvēkiem nevajadzēja pārtikt no nocenotiem produktiem. Ir viņam lietas virsū samazgas, bet kāpēc Kalvītis nepasaka, kāds bija budžets, ko viņš atstāja? Ne jau viņš valsti izsaimniekoja?”
“Mana valdība divus gadus kā vienīgā strādāja ar budžeta pārpalikumu. Sociālajā budžetā palika uzkrājums vairāk nekā miljards latu. Es arī labprāt būtu veiksmes stāsta autors. Bet nevar būt veiksmes stāsts, kura dēļ valsts ir aizņēmusies septiņus miljardus eiro, kuri mūsu nākamajām paaudzēm, mūsu bērniem, būs jāatdod. Veiksmes stāsts būtu tad, ja mēs krīzi būtu pārvarējuši ar saviem līdzekļiem. Esmu gatavs uzņemties vainu par daudzām nelaimēm. Bet manā laikā nauda tika novirzīta ceļiem, lauku skolām, bibliotēkām, pansionātiem un sporta zālēm – un tagad es ar lepnumu varu skatīties, kas ir uzbūvēts manā laikā. To neviens Latvijai nevar atņemt, tas paliks,” atbildēja Aigars Kalvītis.
Atjaunos autoceļu fondu?
Kāpēc neattīsta lauku ceļus un kāpēc jāvāc paraksti, lai sakārtotu lauku ceļus un arī lauku iedzīvotāji varētu nokļūt līdz pilsētas centram? Kāpēc laucinieks maksā ceļa nodevu tikpat lielu kā pilsētnieks, ja lauciniekam mašīnas tiek lauztas un skādētas pa sliktajiem ceļiem daudz vairāk? Pa sliktajiem ceļiem uz novadiem nevēloties braukt arī investori… Šādi jautājumi izskanēja diskusijā.
Vairākums politiķu uzskata, ka lielākā kļūda pieļauta Einara Repšes valdības laikā, likvidējot autoceļu fondu, un tas noteikti visdrīzākajā laikā atjaunojams. Tam nepiekrīt Vladimirs Reskājs: “Jā, Repše likvidēja autoceļu fondu, bet nauda jau nekur nepazuda, tā iegāja kopējā budžetā! Un valdības un Saeimas nolaidība ir tā, ka viņi nespēja no kopējā budžeta šo naudu iedalīt ceļiem. Fonds ir vajadzīgs, lai tos turētu rāmjos, jo citādi viņi neprot.”
Jānis Reirs klausītājus gribēja iepriecināt ar labām ziņām no Satiksmes ministrijas: “Ceļu jautājumā svarīga lieta ir izmaksas. Ministrs ir piedāvājis jaunu asfalta klāšanas metodi, kas ir pat līdz 10 reizēm lētāka par pašreizējo metodi, kas maksā aptuveni vienu miljonu eiro par kilometru (būvējot ceļu pēc Eiropas normām). Jau tagad ir noasfaltēts parauggabaliņš šeit pie Dunavas. Latgalē šādi jau noasfaltēts vairāk nekā 2000 kilometru. Un, izmēģinot šo segumu, mēs varbūt varēsim segt šos mazākas nozīmes ceļus, kas būtu arī lētāki ekspluatācijā.”
Grāmatu svētkus Dunavā atbalstīja: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Zemkopības ministrija, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA–LK”, AS “Dimela Veta Latvija”, Rietumu banka, partijas: “Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, “Vienoti Latvijai”, Latvijas Reģionu apvienība, Zaļo un zemnieku savienība; Inese Vaidere, Alfrēds Rubiks, “LDz Cargo”.
