Dzīve šeit un tagad 11
Mana pašreizējā profesionālā darbība aptver trīs jomas. Pirmā – tas ir darbs ar studentiem, kuriem, stājoties augstskolā, zināšanu līmenis ar katru gadu kļūst arvien zemāks. Humanitārajās zinātnēs izglītība ir katastrofāli pasliktinājusies pat salīdzinājumā ar padomju laiku, kad par pamatu tika ņemts 19. gadsimta Vācijas izglītības modelis. To veidoja kompleksas zināšanas, kuru pamatā bija vēsturiskā filosofija. Tas ir pārsteidzoši, bet tagad skolu absolventi nemaz neorientējas ģeogrāfijā un vēsturē, nepārzina vēstures kategorijas. Viņi nezina vairs to atslēgas vārdu nozīmi, uz kuriem iepriekšējā laika posmā mēs būvējām priekšstatu par pasauli. Jaunieši nespēj definēt, ko, piemēram, ietver sevī jēdzieni “sabiedrības sociālā, politiskā, ekonomiskā darbība”, ko nozīmē vārdi “hierarhija” un “hronoloģija”. Tādēļ ir grūti runāt par vēsturi. Tas pats attiecas uz literatūru. Klasika strauji noveco. Teiksim, Ļeva Tolstoja romāns “Anna Kareņina”. Jaunajai paaudzei tas ir pilnīgi svešs darbs, jo nesaprotamas ir kļuvušas tur uzstādītās morāles normas. No personiskās pieredzes varu apliecināt, ka simts cilvēku lielā studentu auditorijā neviens nespēja formulēt, ko nozīmē vārds “tikumība”. Beigu beigās jāsecina, ka augstskolas absolventu zināšanas tagad ir agrākās vidusskolas līmenī. Protams, ir atsevišķi talanti. Viņu ir apmēram 5% no studējošiem, bet skumji ir tas, ka pasniedzējam darbs jānoreducē uz zinātniski populāru līmeni, un tam aiziet dzīve…
Manas darbības otra joma ietver sevī pētījumus un monogrāfijas. Tas ir zinātniskais darbs, kas patiesībā ir svarīgs man pašam un šauram interesentu lokam. Pašreiz ir svarīgi pārrakstīt atsevišķu valstu un reģionu vēsturi. Piemēram, mēs esam raduši domāt, ka Krievija ir Eiropas valsts, bet tā nav! Pēc visiem pēdējo gadu notikumiem ir skaidri redzams, ka Oktobra revolūcija, Padomju Savienības izveide un visa tās iracionālā ārpolitika ir krievu projekts, nevis PSRS tautu kopprodukts. Turklāt tas ir pilnīgi aziātisks, tur nav nekā no Eiropas. Tagad ir tāda pļāpāšana, ka Krievija bez Ukrainas nav nekas. Tas ir maldīgs uzskats, jo jāņem vērā, ka no politiskā un kultūras viedokļa ir pastāvējušas trīs Krievijas: Kijevas Krievija, Moskovija un Baltkrievija. Kijevas Krievija atšķirībā no Moskovijas bija demokrātiski tendēta, tuvāka Dienvideiropai, Baltkrievija lielā mērā veidojās Rietumeiropas un katolicisma iespaidā. Krievija, kādu to pazīstam, vienmēr paliek pati sev līdzīga – bīstama un agresīva. Neatkarīgi no tajā valdošās iekārtas. Tā nekad nav bijusi ekonomiski attīstīta valsts, bet militāri gan. Tas ir tatāru-mongoļu stereotips, un tā ir Moskovijas Krievija. Tā ka tās ir trīs dažādas valstis, un tām ir jāraksta atsevišķa vēsture.
Runājot par trešo manas darbošanās sfēru – kādreiz skolā klases audzinātāja man lika vadīt politinformācijas. Tā nu turpinu to darīt līdz pat šim laikam, tikai tagad radio un televīzijā.
Savā privātajā dzīvē esmu ģimenes cilvēks, audzinu trīs jaunākās meitas un ļoti priecājos par viņām. Visi mūsu sasniegumi ir īslaicīgi. Bērni – tas ir vislabākais ieguldījums mūsu dzīvē. Tam ir vērts atdot savus spēkus un enerģiju, turklāt nevis vienā, bet vairākos bērnos. Tā ir mana dziļākā pārliecība. Protams, dzīvē, profesionālajā darbībā mēdz būt arī vilšanās, bet svarīgi ir apzināties, ka saskaņā ar Pjēra Teijāra de Šardēna sacīto mūsu uzdevums ir radīt pozitīvo enerģiju, kas aiziet uz punktu Omega, tas ir, pie Dieva.
Par laimi un vientulību
Kādreiz mani milzīgi tracināja, ja man vaicāja par to, kā es saprotu laimes jēdzienu. Paskaidrošu, kāpēc. Man vienmēr ir licies, lai cilvēks būtu adekvāts, viņam ir jābūt meklējumos – ir jāmeklē Dieva valstība. Es domāju, ka tie cilvēki, kas ir lielie Dieva meklētāji – tie, kuri meklē ne tik daudz ar prātu, bet ar cilvēkam dāvāto spēju mīlēt – nekad nemēdz būt vientuļi. Zināšanas nav laimes pamatā, jo vairāk zināšanu, jo vairāk jautājumu un beigās saproti, ka neko tu nezini. Bet kristietības uzstādījums ir tāds, ka Dievs ir mīlestība. Ne ar ko īpašu nevaru lielīties šajā ziņā, bet caur savām klupšanām un krišanām esmu nācis pie secinājuma – ja dzīvē ir kas vērts, tad tā ir mīlestība, kas vienmēr ir dzīve otra labā. Tā ir pašuzupurēšanās. Viss pārējais ir sēnalas, pelavas un pupu mizas.
