Vadošais sanskrita pētnieks Padomju Savienībā Vsevolods Semencovs bija vienreizēji izglītota personība, kristietis, ļoti ticīgs cilvēks. Viņš zināja ļoti daudzas valodas – perfekti visas Eiropas valodas un vairākas Āzijas valodas, bet viņa pamatspecialitāte bija sanskrits un sanskrita literatūra. Viņš sarakstīja četras grāmatas, ceturto, jau būdams uz nāves gultas, viņš man personiski lūdza nepublicēt. Viņš pētīja Indijas brahmanisko un vēdisko literatūru un bija sarakstījis ļoti labas grāmatas par to. Bet mums bija aizdomas, ka viņa aizraušanās ar hinduismu kaut kādā veidā viņu aizveda projām no pareizticības. Viņš mācīja sanskritu cilvēkiem, bet mācīja tā ļoti īpatnēji, savus skolniekus nodarbinot ar reliģisko etimoloģiju: saskaroties ar konkrētu vārdu sanskritā, viņš skaidroja, kas tas ir, kā tas jāsaprot, un daudzi viņu uztvēra kā tādu hinduisma guru. Viņš pats pie hinduisma neturējās, bet, no otras puses, viņš pārtulkoja “Bhagavatgītu”, kur vārdu “Bhagavan” viņš tulkoja kā “Blagoj Gospodj” (Labais Dievs), lietojot tos pašus vārdus, ko pareizticībā. Andrejs Zubovs, piemēram, uzskatīja, ka tā nedrīkst darīt, jo ar to viņš zināmā veidā iepludina sevi hinduismā, un, būdams jau uz nāves gultas, pats Semencovs uzskatīja, ka viņš Indijā ir dabūjis kādu dīvainu aknu slimību, kas tās pārvērta par tādu kā akmens bluķi. Viņš arī atzinās, ka hinduisma pētīšana no iekšpuses, iejūtoties tajā un runājot kā šīs reliģijas adeptam, ir novedusi viņu pie priekšlaicīgas nāves.
Lasīt citas ziņasPievēršoties savai pieredzei, pēc manu draugu domām, es arī esmu gara uzbrukumu piedzīvojis, ņemoties ar šamaņiem, gan toreiz Kualalumpurā, kad man uzbruka tas cilvēks ar nazi, gan pēc Šivas tempļa apmeklējuma. Dienu pirms tam es devos uz Vajanga ēnu teātri, kas patiesībā nav teātris, bet hinduistu liturģija, jo tur sižeti tiek spēlēti no Mahabhāratas un tiek uzskatīts, ka Mahabhāratas gari iemiesojas izrādes lellēs, kas arī ir šamanismam raksturīgi. Piedalīšanās šādā izrādē neprasa dievbijīgu uzvedību, pietiek ar klātbūtni, lai garu iedarbība būtu aktuāla. Un es tajā vakarā aizmirsu to, ko pats sev teicu par distancēšanos no visa notiekošā, un ar lielu sajūsmu ļāvos tai neparastajai, dīvainajai sajūtai, ko radīja šie tēli. Jutos pilnīgi iekšā notiekošajā. Turklāt es vēl aizlīdu aiz ekrāna, kur nedrīkst skatītājs atrasties, jo uzskata, ka tā ir vieta, kur dzīvo gari, un tās lelles bija krāsainas, zeltītas un skaistas, un tā es sajūsminājos un sajūsminājos, bet nākamajā dienā vēl aizbraucu uz Šivas templi un arī biju ļoti pacilāts. Tad atgriezos viesnīcā un likos gulēt, bet sajutu, ka numurā kāds ir, un mani pārņēma drausmīgas bailes. Bija pievakare tā ap pieciem. Es skatos – istabas stūrī pie ieejas stāv Šiva – izplūdis, bet apmēram tāds pats kā skulptūrā. Sajūtu var raksturot kā drausmīgas bailes – katrs matiņš bija stāvus sacēlies. Acīmredzot tā jūtas kaķis, kad visa pūka gaisā. Tāda šausmu sajūta! Tad šis tēls pazuda. Es tikai atceros, ka ar drebošu roku, kā glābiņu meklēdams, sniedzos pēc Jaunās Derības, ko biju paņēmis ceļojumā līdzi, atvēru un izlasīju: “Jo jūs esat par dārgu maksu atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!”
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
