Foto – Anda Krauze
Kaut kādas bīstamas situācijas ir bijušas gandrīz katrā braucienā. Reiz Malaizijā es vienkārši gāju pa ielu un pēkšņi pamanīju, ka viens bomzis sēž uz ietves un malaiziešu dialektā kaut ko bļauj. Sapratu, ka tas ir man adresēts, pagāju garām un ātrākā solī turpināju ceļu. Pēkšņi redzu, ka pretimnācēji šķīst uz visām pusēm. Pagriežos atpakaļ – tas pats bomzis ar pamatīgu dunci, roku atvēzējis, skrien man tieši virsū. Laidos, ko kājas nes, spraukdamies starp mašīnām pa četru joslu braucamo daļu, bet netālu no manis vēl viens skrien. Mēs nonācām ielas vidū uz saliņas, tad iemukām Ķīniešu kvartālā, kur aprunājoties nospriedām, ka tas, iespējams, bija amoka skrējiens. Amoks – tas ir tropiskais ārprāts, kad cilvēks paķer nazi un dur visiem pēc kārtas. 11
Vēl mani interesēja kalnu kulti, kas ir izplatīti visā austrumu Āzijā. Kalnu kulti ir saistīti ar priekšstatu, ka dievība dzīvo uz kalna. Kā zinām, tāds uzskats valdīja arī antīkajā Grieķijā. Filipīnās un Indonēzijā ir pārliecināti, ka dievības mīt uz vulkāniem. Dienvidāzijā es vairākas šīs vietas esmu apmeklējis un Filipīnās Pampangas provincē ir tāds kalns Banahao, kas ir atdzisis vulkāns. Tā nogāzē apmetušās dažādas kristīgās sektas, kas ir sinkrētisms starp vulkānu, nacionālo kultu un kristietību – no zinātniskā viedokļa ļoti interesanti. Es nekaunīgi devos iekšā ar fotoaparātu viņu klosteros, kur nedrīkst rādīties, un arī šo to nofotografēju. Ļoti dīvaini viss tur ir: sievietes priesterienes un visādas dziedināšanas ar vulkānu kalnu spēku…
Reklāma
Reklāma
